Kā utis ar palagu

© F64

Tā kā valstī viss ir kārtībā, mēs varam parunāt par svētkiem. Nule tika lauzti ne tikai šķēpi, bet arī tulpju kāti par 8. marta svinēšanu (vai nesvinēšanu). Vieni šo dienu dēvēja par padomju atraugu un Klāras Cetkinas sakaltušās piemiņas pasākumu, citi uzsvēra tās cildeno humānismu un pavasarīgo noskaņu. Patiesību sakot, 8. martu kā Sieviešu dienu vajadzētu atzīmēt ar dubultu sparu – par spīti genderistu, sociālo dzimumu propagandētāju un dažādu citu stambulistu uzspiestajiem standartiem, atzīmēt tā, lai visi beidzot saprot, ka ir tikai divi dzimumi – sieviete un vīrietis, bet viss pārējais ir kreiso liberāļu murgi.

Bet ne par to mūsu dziesma. Tajā pašā 8. martā Saeima ar nelielu balsu pārsvaru pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas paredz pareizticīgo Ziemassvētku - 7. janvāri - noteikšanu par brīvdienu. Jau vairākus gadus notiek lauzīšanās par šīs dienas iespējamo statusa maiņu, tomēr vienmēr Saeimai ir pieticis argumentu to neizdarīt. Pirmajā mirklī savādi šķita, ka Saeima šoreiz iegrozīja visu citādi. Bet drīz tapa skaidrs: ja «krievu pasaule» nevar ienākt pa durvīm, tā iekāps kaut vai pa mazmājiņas logu. Un šī neparastā veiklība neattiecas tikai uz bezkaunīgo, okupantiem vien raksturīgo uzstājību, «svinot» kaut kādus devītos maijus vai rīkojot pretvalstiskas krievu oficieru madāmu «manifestācijas» pret izglītību latviešu valodā, tas diemžēl attiecas arī uz reliģiskām padarīšanām, kas ir ārkārtīgi jutīga cilvēcisko attiecību joma.

Uzreiz jāteic: pareizticība, kas ir galvenajā lomā šajā 8. marta Saeimas balsojumā, nav ne labāka, ne sliktāka par citām kristīgajām reliģijām, turklāt katram ir tiesības izvēlēties veidu, kā pielūgt Dievu, un nevienam, domāju, nevar būt iebildumu pret pareizticību kā tādu. Skabarga ir citviet. Ja 7. janvāris tiks oficiāli noteikts par brīvdienu, valsts likumdevējs akceptēs Latvijas piederību Maskavas patriarhātam, un tas būs ģeopolitisks lēmums ar neparedzamām sekām. Savulaik, līdz 1940. gada padomju okupācijai, Latvijā darbojās Pareizticīgo baznīca, kas atradās Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Tūdaļ pēc okupācijas Pareizticīgo baznīca varmācīgi tika pakļauta Maskavas patriarhātam, kur tā atrodas joprojām. Un Saeimas atbalsts - brīvdienas piešķiršana - runātu tik skaidru valodu, ka nevajadzētu nekādu tulkošanu: mēs atgriežamies Krievijas ietekmes zonā arī reliģiskajā izpratnē.

Maskavas patriarhāts, acīmredzami vēlēdamies vismaz ar kaut ko atšķirties no pārējās pasaules daļas, kur piekopj pareizticību, dzīvo pēc vecā kalendāra, kaut gan citviet, piemēram, Rumānijā, Grieķijā un Bulgārijā, Ziemassvētkus (Kristus piedzimšanas dienu) svin tajā pašā dienā, kad to dara katoļi un luterāņi. Iespējams, Latvijas pareizticīgajiem arī nekas nebūtu pretim integrēties Eiropas reliģiskajā kultūrā, taču Maskava neļauj. Un mūsu deputātiņi rātni pakļaujas Maskavas prasībām: ja Latvijā ir jāturpina būvēt «krievu pasauli», tad jāturpina. Nav te ko stīvēties. Tas nekas, ka Maskavas metropolīts Kirils ir Putina režīma visstabilākais atbalstītājs un Krimas okupācijas aizstāvis, nav nozīmes tam, ka Krievijas drošības dienesti ar baznīcu ir tik ciešās attiecībās kā utis ar palagu. Ne velti VDK simtgades svinībās, klātesot Putinam un citiem slaveniem čekistiem, aizkustinoši dziedāja kāda klostera vīru koris - laikam savā sirdsskaidrībā atcerēdamies, kā čekisti savulaik šāva baznīcu kalpotājus un spridzināja baznīcas...

Par laimi, Latvijas valsts vadītājiem 2014. gadā pietika prāta atcelt Maskavas metropolīta Kirila vizīti, jo tas bija valsts drošības jautājums. Jācer, nekas tamlīdzīgs netiek plānots arī tagad, jo tā jau būtu ne tikai «krievu pasaules» tieša invāzija, bet arī kaut kas no teātra ar traģikomikas elementiem: Kirila nule aizvadītā vizīte Bulgārijā beidzās ar skandālu - vicepremjers Valērijs Simeonovs TV tiešraidē paziņoja, ka Kirils ir otršķirīgs VDK aģents, kā arī «tabakas metropolīts», jo esot ievedis Krievijā bezakcīzes alkohola un cigarešu kravas - baznīcas vajadzībām...

Latvijai nav vajadzīgs nedz tāds metropolīts, nedz zemošanās zem viņa bārdas, nedz «krievu pasaule», nedz citas plānprātības, kuras Latvijai cenšas uztiept Maskava. Vajag vien taisnu muguru. Gan deputātiem, gan dievlūdzējiem.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais