Viņiem jārunā ar mums krieviski. Tiešām?
Neiespējami konstatēt, cik reižu mēs pārejam uz krievu valodu dažādās saziņas situācijās, ja mums pretim ir krievs, kurš, pieņemu, pat spēj runāt latviski, bet mēs viņam neļaujam to darīt. Domāju, ka 90% gadījumu mēs pāriesim uz krievu valodu. Līdz ar to krievvalodīgajos veidojas pārliecība – «cerams, viņi vienmēr ar mums runās krieviski» –, no kuras savukārt dzimst prasība – «viņiem jārunā ar mums krieviski». Mēs paši mīkstmiesīgi veidojam reālu divvalodību.
Brīvprātīga pāriešana uz krievu valodu nav vienīgais pakāpiens uz divvalodību. Bieži tas notiek piespiedu kārtā. Jau vairākkārt runāts par ārstu un pacientu attiecībām, proti: vai ārstam ir jāpāriet uz krievu valodu, ja pacients tā vēlas. Viens no pēdējiem ir gadījums ar ārsti Ditu Danosu (tas aprakstīts Latvijas Avīzē), kura desmit gadu strādāja MFD Veselības centrā Dziedniecība, taču, vairākkārt saņemot aizrādījumus par runāšanu latviešu valodā ar krievvalodīgiem pacientiem, bija spiesta uzrakstīt atlūgumu. Ne tikai pacienti izrādījās «cietēji»: šajā medicīnas iestādē esot darbinieki, kas neprot valsts valodu, tāpēc profesionālajā saziņā pieprasa pāriet uz krievu valodu. To, izrādās, paģēr arī viens otrs valsts ierēdnis, kam latviešu valoda ir jāzina visaugstākajā pakāpē. Sak, dakteris jau tāds pakalpiņš vien ir, gan jau runās ar mani krieviski, bet ja ne - tad es viņam, mērkaķim, atgādināšu par Hipokrata zvērestu!
Gluži cilvēciski dakteris palīdzēs kādam vecītim, kurš latviešu valodu neiemācījās padomju laikā, jo nebija nekādas vajadzības. Bet pie ārstiem nāk arī bezkaunīgi jaunuļi un vidēju gadu «varoņi», kuri, jau ilgi dzīvojuši atjaunotajā brīvvalstī, tomēr nevēlas runāt latviski. Vai tur pie vainas prāta trulums vai prasta āža spītība, nav zināms... Šādiem «slimniekiem» ir ieteicams pie ārsta doties kopā ar tulku, lai nerastos pārpratumi nedz diagnozes noteikšanā, nedz vēlākā skaidrošanā, kurš ir «līdz galam nenosistais fašists», kas lietojis «nepareizo» valodu.
Ārste Dita Danosa acīmredzot pārzina krievu valodu. Bet iedomāsimies situāciju: ārstniecības iestādē sāk strādāt jaunais speciālists, kurš skolā nav apguvis krievu valodu, jo tas nav obligātais mācību priekšmets. Latvijā ir tikai viena valsts valoda, un tā ir latviešu. Punkts! Vai arī šajā gadījumā iestādes vadītājs jaunajam speciālistam dos mājienus ar sētas mietu, sak, pazūdi no šejienes, ja nezini krievu valodu? Grūti iedomāties vēl izteiktāku diskrimināciju. Un grūti arī saprast, kad beidzot tā dēvētā krievvalodīgā minoritāte apjēgs, ka šeit ir Latvija, nevis Krievija.
Līdzīgs absurds ir izveidojies ar «krievu skolu aizstāvjiem», kuri ne sitami nevēlas pieļaut pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā. Krievvalodīgo pensionāru pūļi ar naidā pārvērstām sejām klejo pa Rīgu, staipa plakātus ar uzrakstiem «Mēs gribam mācīties dzimtajā valodā!» - nu bet mācieties! Viņpus Zilupei ir milzīga valsts, tur nevienam nebūs pretenziju pret jūsu vēlmi. Turklāt ieteikšu vienu labu lietu. Krievijas Federācijas Iekšlietu ministrija ir izveidojusi valsts programmu brīvprātīgai tautiešu pārceļošanai uz Krievijas Federāciju (Государственная программа по содействию добровольному переселению в Российскую Федерацию соотечественников). Šīs programmas mērķi un principi ir skaidri un humāni: krievu kultūras garā audzinātie tautieši tiek aicināti veidot pozitīvas sociālās saites, kas savukārt veicinās Krievijas ekonomisko un demogrāfisko izaugsmi utt. Šī programma ir tapusi 2006. gadā, un tā ir aktuāla joprojām.
Vai nav jauki, ko? Tēvzeme un prezidents sauc, tur viss būs labi - ne tā kā te, šajā nacionālistu valstiņā, kur spiež runāt latviešu valodā pie ārsta, skolās un iestādēs. Tāpēc - uz priekšu, ļaudis! Nevajadzēs bezjēdzīgi ienīst zemi, kas jums sveša, varēsiet mīlēt savu valsti un savu prezidentu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vismaz 90% Krievijas pilsoņu, kas dzīvo Latvijā, prezidenta vēlēšanās, kas notiks 18. martā, balsos par asiņaino punduri. Tad kāpēc dzīvot šķirti no sava elka, ja var dzīvot tiešā tuvumā?
Aizbrauks tie nīdēji vai neaizbrauks - nav zināms. Cerams, ka aizbrauks. Savukārt ar tiem krieviem, kuri paliks še un dzīvos ar izpratni par Latviju, mēs būsim gatavi veidot cieņpilnas attiecības, kuras sakņojas atziņā: te ir Latvijas valsts, nevis Krievijas guberņa.