Politiķiem barikādes nav vajadzīgas
Politiķu biežņa vai – tieši otrādi – skrajās rindas liecina par izdevīgumu, ko viņi atrod vienā vai otrā pasākumā. Un izdevīgums ir tieši proporcionāls politiskajām dividendēm, ko viņi var iegūt šajos pasākumos. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un tie, kuriem joprojām ir nepārvarama vēlme piemēroties deputāta sēdekļa izmēriem, izmantos jebkuras iespējas pazīmēties dažāda izdevīguma notikumos.
Cik izdevīgs bija Barikāžu laiks? 20. janvārī apritēja 27 gadi kopš asiņainajiem notikumiem Rīgā, Bastejkalnā, bijušajā Iekšlietu ministrijas ēkā. Todien gāja bojā kinooperators Andris Slapiņš un tika nāvīgi ievainots viņa kolēģis Gvido Zvaigzne, gāja bojā miliči, kas aizstāvēja ministrijas ēku. Barikāžu laiks, kas īstenībā bija viens no varonīgākajiem Latvijas nesenajā vēsturē, varētu būt nozīmīgs ikvienam latvietim, ne tikai deputāta kandidātam vien.
Taču ko mēs redzam? Doma laukumā sīku bariņu sirmu ļaužu, kas skumji vēro uz metāla statīva saslieto ugunskuru. Jaunsardzes pusaudžus, kuri ir kā izņēmums vispārējā nihilisma jūrā. Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, kas teic, ka «šajos 27 gados mēs esam uzbūvējuši cita veida barikādes; aizspriedumi, neticība, pasīvums un egoisms - tie ir daži no šķēršļiem, kas mums traucē attīstīties, traucē iet uz priekšu». Taisnība. Tikai - kas vainīgs šo jauno barikāžu celtniecībā? Ne jau tie sirngalvji, kuri ir vīlušies - ne jau brīvības idejā, bet varnešu attieksmē pret savu tautu. Ne jau tie pusaudži, kas vēl tic pasakām ar labām beigām. Šai piemiņas dienai vajadzētu būt vienai no nozīmīgākajām jaunās Latvijas vēstures lappusēm. Bet tā pārvērtusies par formālu datumu, kas jāaizpilda ar oficiālu ziedu nolikšanu un visbiežāk - ar bezsirds runu teikšanu.
Ko no tā «paņem» politiķi? Tikai to, ka Barikāžu piemiņas diena viņiem nav vajadzīga. Jo tā nav vajadzīga no viņu pašu solījumiem un meliem sagurušajai tautai. Tātad no šīs dienas nav ko paņemt, ar to nav iespējams pazīmēties. Politiķi ir ļauži ar smalku jušanu, tāpēc daudz vērtīgāk ir, piemēram, demonstratīvi iznesties, rādot savu dzelzsbetona godprātību un nenopērkamo sirdsapziņu, kā to izdarīja, piemēram, Ringolds Balodis, nesen lepni pametot dzimto politisko veidojumu - Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai. Publiski paustais iemesls: dziļa neapmierinātība ar «oligarhu» parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) darbu, kuras galvgalī bija Sudraba. Labs iegansts, kaut gan patiesība, visdrīzāk, ir cita: partijas zemais reitings, kas - visticamāk - tai neļaus pārkāpt 5% barjeru. Bet Saeimā gribas tā, ka acīs cērtas, un cēla astes pacelšana dos Balodim papildu balsis no pateicīgajiem vēlētājiem. Tāds gājiens ir daudz efektīvāks par iesaistīšanos kaut kādās tur Barikāžu piemiņas dienās.
Daudz efektīvāk par stāvēšanu pie ugunskuriem ir uzfilmēt plānprātīgu rullīti, kurā jaunizcepti «politiķi - konservatori», acis pārbolījuši, kliedz par «oligarhu» briesmām. Kāds uzķersies uz šādiem āķiem. Vēl tiešāks ceļš uz daļu no elektorāta ir iesniegt Saeimā «kopdzīves likumu», kā to izdarīja partijas Latvijas attīstībai valdes priekšsēdētājs Juris Pūce. «Jābeidz šķirot ģimenes labajās un ne tik labajās,» viņš teica, piebilstot, ka lielākā daļa bērnu dzimst ārpus laulības un pāri aizvien mazāk izvēlas slēgt laulības saites. Paga, bet tā jau ir šo pāru izvēle. Un tad parādās īstā atslēga: viendzimuma ģimenēm neesot nekāda valsts aizsardzības mehānisma, apgalvo Pūce. Kas tās par «viendzimuma ģimenēm»? Satversme teic: «Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.» Par «viendzimuma ģimenēm» tur nav ne vārda. Toties praidotāji, kas 100 dienas svinēs Latvijas simtgadi, vēlēšanu dienā atcerēsies savu aizstāvi - re, pārsimt balsu kā no plika gaisa!
Ir gana daudz iespēju gūt papildu balsis Saeimas vēlēšanās. Tāpēc ieteikums: nevajag formāli valstiski izmantot Barikāžu piemiņu, ja vairumam tā nav vajadzīga. Atcerēsimies mēs - tie, kuriem tās 1991. gada janvāra dienas daudz ko nozīmē. Valstiski sanāk tāpat kā ar ugunskuru Doma laukumā, kuru pēc pulksten 18 lietišķi nodzēsa ugunsdzēsēji, sak, atcerējāties, un pietiek! Labi, ka tas bija tikai valstiski. Vēl jau paliek sirds un atmiņas.
