Elita Veidemane / Viedokļi

«Nejaušības dēļ mēs kļuvām par pirmajiem, kas ar savām asinīm aiztur Maskavas ordu, šo mēri, kas rāpo mūsu visu virzienā. Bet pirmā varēja būt arī Latvija. Karš, kas notiek Ukrainā, nav tikai mūsu karš, tas notiek Eiropā un pasaulē,» teic Larisa Artjugina, radošās apvienības #Babilon’13 kinorežisore, kas iebraukusi Latvijā, lai sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli parādītu savas filmas par Ukrainas notikumiem: par Maidanu un karu valsts austrumos, par bīstamību, ko pasaulei rada Kremļa agresori. «Paldies, ka jums nav vienalga,» viņa pateicas tiem, kas darbdienas vakarā atnākuši ar viņu tikties.

Visas problēmas var atrisināt, tās iesaldējot. Tā vismaz uzskata partijas Vienotība valde: tā pirmdien pieņēmusi lēmumu «iesaldēt» jautājumu par Jura Vidiņa izslēgšanu no partijas.

Cinisma un liekulības esence – tā īsumā varētu nodēvēt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdi, kas notika aizvakar. Nodēvēt un aizmirst. Jo atcerēties ir kauns. Par to tiešām varētu arī nerunāt. Taču tajā, kas notika, parādās mūsu valdīklu būtība. Ļoti lielas daļas būtība. Un to aizmirst nedrīkst. Varbūt vismaz līdz nākamajām vēlēšanām – nedrīkst.

Nav produktīvi cepties par savādībām Saeimas deputātu tēraudcietajā un morālskaidrajā korpusā. Zinām taču, ka deputāti ir zvērējuši uzticību Latvijai un solījušies ievērot tās likumus, tas nozīmē, ka viņi to arī sāks darīt, tāpēc jau nevajag viņiem to atgādināt ik pēc pusgada. Un katrs deputāts taču ir cilvēks, kam ir, piemēram, savs viedoklis, sava izklaides sistēma vai rīta rituāls attiecībās ar sievasmāti. Tāpēc liksim mierā tos, kuri tikai vēlētāju kaprīzes dēļ pilnīgi nejauši tapuši par tautas kalpiem.

«Laikam jau nomirs dabīgā nāvē,» atceros, kā pērn, stāvēdams blakus ugunskuram, kas bija iedegts pie Saeimas nama, noteica kāds kungs, acīmredzot domādams par ikgadējiem janvāra pasākumiem, kas tiek rīkoti, pieminot Latvijas neatkarības aizstāvju barikādes – vienu no unikālākajiem notikumiem Eiropas jaunāko laiku vēsturē.

«Ir tikai viens pareizais viedoklis – mūsējais. Visi pārējie viedokļi ir nepareizi, tātad – mums naidīgi un iznīcināmi,» tā savulaik deklarēja komunisti un viņu vadonis Staļins. Ja kāda uzskati mazliet novirzījās, tas automātiski kļuva par tautas ienaidnieku, jo tautai vajadzēja domāt atbilstoši valdošajai ideoloģijai, bet novirzes no normas traucēja virzīties uz pilnīgu un galīgu komunisma uzvaru.

«Tāpēc LV dzīvot ir riebīgi: auksts, netīrs un muļķi visapkārt,» pēc iznīcinošas kritikas, kas vērsta pret bijušo dzīvesvietu un tās iedzīvotājiem, uzsverot, ka sabiedrības lielākā daļa ir diletanti, interneta vietnē secina kāda anonīma «rakstniece» («rakstnieks»?), vēl piebilstot, ka Latvijā nedzīvojot jau sen. Tad gribas teikt: un paldies dievam, ka nedzīvojat!

Kad Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gada 9. maijā apmeklēja Maskavu, lai, nomaļā Ļeņina mauzoleja tribīņu stūrī iebīdīta, varētu vērot tā dēvētās uzvaras dienas parādi, daudzi politikas vērotāji aizgūtnēm gavilēja par lēmumu doties uz Krieviju, sak, kādu drosmi un diplomātijas uzvaru nodemonstrējusi mūsu valsts prezidente!

Ziemsvētki esot brīnumu gaidīšanas laiks. Tiešām, kurš gan negribētu ielikt plaukstā brīnumu, piemēram, negaidītas laimes izskatā – raugi, paveras vārtiņi, un pa tiem ienāk baltmāmiņa un piedāvā izvēlēties skaistāko, mirdzošāko un lielāko laimes pakavu.

Kad pie auss rībina bungas, skaidrs, ka nedaudz tālāk kāds klusiņām zāģē galda kāju, lai pēc kāda laika tas ar blīkšķi sagāztos. Tāda sajūta radās, kad Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar absolūti ģeniālo priekšlikumu: ieviešot atklātības principus, valdības ārkārtas sēdē izskatīt sagatavotos grozījumus Izglītības likumā, kas paredz pedagogu algu publiskošanu. Sašutuma un protesta saucieni mijās ar piekrītošu murdēšanu, un šis bungu rībināšanas troksnis aizlipināja ausis, lai nedzirdētu ko citu – galda kāju zāģēšanu.

«Lai lasās prom no Saeimas, ja nespēj strādāt!» – skarbi izteicies kāds interneta rakstonis, vērtējot deputāta... Jā, kura deputāta rīcību?

«Cīņā pret nacismu apvienojas tautas un valstis. Es, Andra Manfelde, esmu latviete. Illarions Girss ir krievs. Arī mēs apvienojamies,» savā medijiem nosūtītajā vēstulē raksta dzejniece Andra Manfelde.

Nolēmu veikt socioloģisku pētījumu. Pastaigājoties ar suni, ieraudzīju divus autobusa pieturā kluknošus sezonas darbu strādniekus un pajautāju: kādas TV reklāmas iespaidā viņi pērk plastmasas divlitrenes, kurās iepildīts tā dēvētais alus.

Kādam centīgam un talantīgam grāmatvedim svētkos pasniedza ordeni. Visi, kas bija vismaz kaut ko dzirdējuši par šo grāmatvedi, sadalījās divās daļās.

Domāju, ka tā nebija tikai spēlēšanās ar uguni. Tūkstošiem gaišu un domām atvērtu seju, tūkstošiem iedegtu svecīšu padarīja akmeņoto Daugavmalu par otru upi – par uguns upi. Tās nebija bērnišķīgas rotaļas tumšā laikā, šai gaismai bija cits mērķis – iezīmēt robežu starp vienaldzību un līdzdalību. Kāda aptauja vēsta, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par patriotiem. Cilvēku uguns straumes 11. novembra krastmalā, lāpu gājieni rudens tumsas aizzīmogotajās pilsētās, sarkanbaltsarkano lentīšu zibšņi pie apģērba: tas viss rada sajūtu, ka – jā, mūsu paliek vairāk.

«Vēlēšanu farss okupētajā Austrumukrainā ir kārtējais pliķis Eiropas un Rietumu brīvajai sabiedrībai,» savā tviterkontā raksta Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (Vienotība).

«Oi, kruta, var jau nopirkt Helovīnam visādus pričindālus,» priecīga un lietišķa ir jauna sieviete, aplūkojot ķirbjveidīgas izpriecu lietiņas un uzrunājot savu pavadoni. Abi, klīstot pa kādu lielveikalu, ir nopietni apstājušies pie stenda, kas piesaista ar Helovīna krāsām.

Kārlis, kurš vecāku tolerances un dzimumu līdztiesības vārdā bija pārtapis par Karlīni, apspriedās ar divām ģimenēm – Jāni un Pēteri, kā arī Annu un Minnu, nonākot pie loģiska secinājuma, ka lepnuma svētki jārīko tur, kur lepnuma vismazāk: dzimumu jautājumos apdalītā un no mūsdienu stilīguma atpalikušā Kalniņa ģimenes dzīvoklī.

«Sāksim pieklājīgi. Paskaidrojiet man kā jūsu vēlētājam: tieši kādu prasmju un kompetenču dēļ Lolita Čigāne sekmīgi var vadīt IZM?» – šāds ieraksts trešdien parādījās twitter vietnē.

«Tas, ko mēs redzam, pašreiz ir ļoti daudz dažādu spekulāciju, kas kaut kādā veidā tiek mākslīgi uzturēts, bet es varu pateikt, ka attiecībā uz Vienotību partija joprojām ir vienota,» putrainā latviešu valodā ekspremjers un Vienotības valdes loceklis Valdis Dombrovskis saliek pa plauktiņiem situāciju dzimtajā politiskajā veidojumā. Tas, ka «attiecībā uz Vienotību partija ir vienota», ir skaidrs pat palīgskolas otrgadniekam, un nav ko uztraukties, jo «Vienotība ir gatava turpināt darbu». Bet vai Vienotībai ir morālas tiesības to darīt, ekspremjers neskaidro, jo jautājums par to «nestāv». Bet skumji ir tas, ka izvēles, patiesību sakot, nav. Un ir taču tik pierasts, ka Vienotība ir «valsts stabilitātes garants» un ka «sarunas turpinās un virzās uz priekšu».

«Visās valstīs prezidenti un karaļi aicina uzvarējušās partijas veidot valdību, un šajās vēlēšanās tā ir Saskaņa; ja tas tā nenotiek, tad atbildība par rezultātu ignorēšanu ir jāuzņemas Valsts prezidentam,» pēc vēlēšanu provizorisko rezultātu uzzināšanas draudīgi secina Jānis Urbanovičs (Saskaņa).

Uzņēmējdarbības vide ir viens no tiem jautājumiem, kuri nekad nepazūd no sabiedrības dienaskārtības. Pēdējā laikā šim jautājumu blokam pievienojusies jauna tēma – reiderisms (uzņēmumu pretlikumīga pārņemšana). Šodien par reiderisma ietekmi uz biznesa vidi un investīciju drošību runā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajā diskusijā, bet Neatkarīgā uz sarunu par to, kā uzņēmējus ietekmē tā dēvētais „tiesiskais reiderisms”, aicinājusi Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas vietnieci Inesi Lībiņu - Egneri, SIA Nordic Partners Properties valdes priekšsēdētāju Elitu Moiseju un LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docentu Aivaru Lošmani.