Elita Veidemane / Viedokļi

Pārņēma skumjas, bezcerīgas un pelēkas. Izskatās, ka Latvijas drošība un latviskas valsts eksistence šeit interesē tikai dažus. Pārējie balstās vienaldzībā, stabilā pārliecībā «gan jau viss būs labi» vai arī prastā, dzīvnieciskā naidā pret latviskumu. Divi netieši saistīti notikumi atnesa šīs skumjas.

No Drošības policijas sagaidu konsekvenci: pelnītā, restotā atpūtas vietā atrodas Lindermans un Gapoņenko, vēl tikai Ždanokai vajadzētu savīkšīties uz tējas dzeršanu pie abiem pieminētajiem.

Viņi atraka 145 kritušos. Spriežot pēc dažiem atrastajiem apbalvojumiem, tie bija sarkanarmijas karavīri.

«Jaunā Vecava – tā būtu normāla partija, ja vien to nevadītu tas smieklīgais ārzemnieks Krišvaldis; Kislodriščinskas saskaņas partija – forša programma, bet cita nekā tur nav; Jauno Homeopātu partija – pārāk daudz veco aptiekāru; partija Kam pieder šī suņubūda? – slikti aktieri sliktā izrādē; tad vēl apvienotā Zaļās bietes un dīvāna traktoristu partija, tad vēl Tautisko tetovējumu apvienība, tad vēl partija

«Anturāžai anglosakši pie Saeimas aizdedzinās pusduci automobiļu riepu un izsmidzinās hlorpikrīnu no dzelteniem baloniem ar uzrakstu Hlors. Nofilmēs ar puņķiem un asarām klātos deputātus un parādīs šos briesmīgos kadrus telekanālos BBC un Euronews. Paziņos, ka tas ir Krievijas darbs. Agri no rīta amerikāņu specvienības un vietējā Drošības policija arestēs kādu pussimtu krievu aktīvistu un ievietos viņus koncentrācijas nometnē. (..) Man šķiet, ka tā būs iekārtota Skonto stadionā.»

Esmu samaksājusi par «uzvaras pieminekli», par to, kas atrodas Pārdaugavā un kura pilnais nosaukums ir «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 1985. gadā par to ir samaksājuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem no algas – neprasot, vai viņi to vēlas vai ne – atvilka pa desmit rubļiem, to nodēvējot par brīvprātīgu ziedojumu.

Eh, vajadzēja tomēr aiziet uz Latvijas Zaļās partijas kongresu, kas notika sestdien. Tā kā sirdī esmu «zaļā», noteikti izbaudītu jaunu ideju vēsmas, kuras kongresā ievējotu zaļi un svaigi domājošie delegāti. Tā, piemēram, visi vienotā frontē diskutētu par depozītsistēmu, par atkritumu biznesu, piedošan, par atkritumu saimniecības sakārtošanu tikai un vienīgi mūsu joprojām zaļās dabas interesēs. Izrādās, ik gadu Latvijas iedzīvotāji uztaisa vismaz Mazgaiziņu ar sadzīves atkritumiem: tie ir divi miljoni tonnu – mēs katrs piedalāmies šā kalna tapšanā ar 300 kilogramiem atkritumu. Noteikti būtu sarunas par to, vai jāturpina Latvijā ievest autoriepu tonnas. Katrā ziņā kāds rosinātu domāt par vilku un lūšu nežēlīgu iznīcināšanu Latvijas mežos.

Tas nebija aprīļa joks, tā bija īsta Lieldienu vēsts: 1. aprīlī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Bažas par to, ka Raimonda grūtā izvēle var rezultēties pilnīgā nacionālā fiasko, izrādījās nepamatotas. Prezidents saņēmās, un... Un grozījumi likumos tika izsludināti. Pēc Vējoņa domām, mācības vidusskolā latviešu valodā nodrošinās visiem jauniešiem vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību un veidot savu dzīvi Latvijā. «Tas veidos saliedētāku sabiedrību un stiprāku valsti,» bija pārliecināts Valsts prezidents.

«Baltijas valstīm noteikti nav lielāka prieka, kā vien uzzināt, ka Krievijā, Kemerovā, gājuši bojā tik daudzi cilvēki!» – šis nav vienīgais šāda satura ieraksts sociālajos tīklos. Tas šokē. Un ne jau tāpēc, ka savā graujošajā aplamībā apliecina smadzeņu čakarēšanas augstāko pilotāžu, kādu sasnieguši Kremļa uzturētie mediji, veidojot attieksmi pret Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm, bet gan tālab, ka šādu apgalvojumu autori grauj priekšstatus par cilvēka dabas nemainību. Var jau būt, ka šādi tīmekļa ieraksti rodas vienkārši stulbuma iespaidā, taču negribas ticēt, ka stulbums ir lipīgs...

Tas, kam bija jānotiek jau pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, notika vien pagājušonedēļ: Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, sākot ar 2019./2020. mācību gadu, mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā.

«Tas ir pazemojums – iet un pierādīt, ka arī tev ir kāds sakars ar barikādēm. Es toreiz paņēmu darbā atvaļinājumu, jo uzskatīju, ka arī man jāpiedalās šajos Latvijai izšķirošajos notikumos. Es nestāvēju ar ieroci rokās, es katru dienu cepu pīrādziņus, vārīju tēju un zupu, to visu nesu vīriem uz Doma laukumu. Vai tagad kāds mani – tieši mani! – atcerēsies no tiem laikiem? Protams, ne. Bet lūgties, lai man iedod barikāžu dalībnieka apliecību – nu nē. Daudzi gan piedalīsies šajās sacensībās, kurās lielie priekšnieki noteiks, kurš svarīgāks un kurš mazāk svarīgs barikāžu dalībnieks,» sievietes balsī ir asaras, taču ir arī spītība un lepnums. Viņa man ir piezvanījusi, lai izteiktu savas izjūtas pēc pirmdienas Ministru kabineta sēdes, kurā tika pieņemti noteikumi, kas paredz 1991. gada barikāžu dalībnieku apliecību izsniegšanu – bez maksas un bez derīguma termiņa.

«Iespējams, tā ir politiskā greizsirdība,» Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētājs un Saeimas deputāts, min iespējamo iemeslu, kāpēc Saeima 15. martā noraidīja NA ierosinājumu 16. martu noteikt par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Likumprojektu atbalstīja 21 deputāts, pret bija 23 Saskaņas deputāti, viņiem piebalsoja Veiko Spolītis un Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība). Dzintars skaidroja, ka gadījumā, ja ierosinājums tiktu nodots izskatīšanai komisijā, tas kļūtu pietiekami aktuāls, lai spētu vairot NA popularitāti.

Tā kā valstī viss ir kārtībā, mēs varam parunāt par svētkiem. Nule tika lauzti ne tikai šķēpi, bet arī tulpju kāti par 8. marta svinēšanu (vai nesvinēšanu). Vieni šo dienu dēvēja par padomju atraugu un Klāras Cetkinas sakaltušās piemiņas pasākumu, citi uzsvēra tās cildeno humānismu un pavasarīgo noskaņu. Patiesību sakot, 8. martu kā Sieviešu dienu vajadzētu atzīmēt ar dubultu sparu – par spīti genderistu, sociālo dzimumu propagandētāju un dažādu citu stambulistu uzspiestajiem standartiem, atzīmēt tā, lai visi beidzot saprot, ka ir tikai divi dzimumi – sieviete un vīrietis, bet viss pārējais ir kreiso liberāļu murgi.

Neiespējami konstatēt, cik reižu mēs pārejam uz krievu valodu dažādās saziņas situācijās, ja mums pretim ir krievs, kurš, pieņemu, pat spēj runāt latviski, bet mēs viņam neļaujam to darīt. Domāju, ka 90% gadījumu mēs pāriesim uz krievu valodu. Līdz ar to krievvalodīgajos veidojas pārliecība – «cerams, viņi vienmēr ar mums runās krieviski» –, no kuras savukārt dzimst prasība – «viņiem jārunā ar mums krieviski». Mēs paši mīkstmiesīgi veidojam reālu divvalodību.

«Vajadzētu kādu aplikāciju, kur būtu iespējams noskaidrot, kurā partijā konkrētajā mirklī atrodas Judins un Loskutovs,» ironizē kāds sociālo tīklu lietotājs.

Savāds brīdis: kaut arī Vienotība ar savu juceklīgumu, sarūsējušu dunču duršanu mugurā savējiem un permanento skandālistu slavu ir nokritusi tieši tur, kur tai loģiski būtu jānokrīt – reitingu apakšgalā, situācijas izpratējiem var nākties aizstāvēt šo politisko spēku, jo...

Aiz šiem vārtiem vaid nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji... Kāds asprātis sociālajos tīklos šādi nokomentēja varenās «Ļeņina apakšbikses», kas maina musturu atkarībā no laikapstākļiem – te sarkanmelnas, te mīlīgi adītas, te uguns liesmu pārņemtas... Viens vērotājs Brīvības ielas dekorā, kas ir Rīgas domes dāvana Latvijas simtgadē un ir oficiāli nodēvēts par Goda vārtiem, ierauga kirilicas burtu, cits savukārt rosina tur ierīkot tualeti britu tūristiem. Cik cilvēku, tik skulpturālās grupas izmantojuma variantu, un krāsainais objekts kādreizējā bronzas ļeņinekļa vietā ir izpelnījies pamatīgus uzmanības uzplūdus.

Nav priecīgāka brīža par to, kad tu apjēdz: valstī viss ir kārtībā! Pa ielām, pusmetru virs zemes pacēlušies, slīd pārlaimīgi cilvēki, pie veikalu kasēm dzird sirsnīgus smieklu treļļus, kas liecina: preces ir tik lētas, ka jāsmejas pat ēzelim. Uz poliklīnikām neviens neiet, taču ne jau tāpēc, ka visi slimnieki būtu zaudējuši cerību atslēgt iestrēgušās e-veselības durvis, bet gan tāpēc, ka neviens neslimo!

Politiķu biežņa vai – tieši otrādi – skrajās rindas liecina par izdevīgumu, ko viņi atrod vienā vai otrā pasākumā. Un izdevīgums ir tieši proporcionāls politiskajām dividendēm, ko viņi var iegūt šajos pasākumos. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un tie, kuriem joprojām ir nepārvarama vēlme piemēroties deputāta sēdekļa izmēriem, izmantos jebkuras iespējas pazīmēties dažāda izdevīguma notikumos.

Ar dzelzsbetona komunistisko pārliecību apveltītā Latvijas eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka (visi šie vārdi, taisnību sakot, ir savstarpēji nesavienojami) ieplānojusi nolikt Eiropas Parlamenta (EP) deputātes mandātu, jo – uzmanību, smirdbumbas sprādziena draudi! – grasās iesaistīties Latvijas krievu savienības (LKS) Saeimas vēlēšanu kampaņā.

Pieminekļu kari ir nebeidzami, jo tie apliecina vēsturiskās patiesības cīņu ar propagandu. Pērnā gada beigās Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) aizsūtīja visām Saeimas frakcijām aicinājumu pievērsties padomju iekārtu slavinošajiem pieminekļiem, taču uz šo vēstuli pagaidām ir reaģējusi tikai Nacionālā apvienība (NA).

«No vilka audzināta cilvēka ne vienmēr izaugs Romuls un Rems, kas izveidos Romu, jo var notikt kaut kas pilnīgi cits – cilvēks var nekļūt par cilvēku,» smalkās alegorijās ietērptu, Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs pauž savas valsts (un acīmredzami arī savu personīgo) attieksmi pret LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu, kurā paredzēts, ka pārejai uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā mazākumtautību izglītības iestādēs jābūt pabeigtai 2021./2022. mācību gadā.