Elita Veidemane / Viedokļi

«Vientiesis parastais» – tāds apzīmējums būtu piemērojams lielai daļai latviešu, kas sirdstīri tic tādām naivitātēm kā, piemēram, taisnība uzvarēs, brīvības ideāli ir nesatricināmi, Latvija ir nacionāla valsts un tamlīdzīgi. Lai arī šie apgalvojumi parasti nenostrādā, mēs turpinām tiem ticēt ar ierasto vientieša jūtu intensitāti.

«Piebalgs atzina, ka kļūdas ir bijušas. Es aicinu domāt, kas būs pēc tam, kad Vienotības nebūs,» tīmekļa sarunā brīdinoši bilst Vienotības biedrs Olafs Pulks.

«Ar mazajiem pabalstiem un darbu par minimālo algu patvēruma meklētājus Latvijā noturēt nevar un nevarēs,» šādu viedokli nule paudis Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) ģenerālsekretārs Uldis Līkops.

Faktiski varam uzskatīt, ka skandalozā kampaņa Mēs darītu tāpat ir nesusi necerētus augļus: šobrīd no 23 «bēgļiem», kuri mūsu valstī bija ieguvuši aizsardzības statusu, 21 jau ir devies labākas dzīves meklējumos uz Rietumeiropas valstīm. «Bēgļi», kuri karsti alka, lai viņu dzimtenē kāds cits – ne viņi – ieviestu kārtību, kamēr paši vazājas pa Eiropu lielāku pabalstu meklējumos, nu ir izdarījuši «tāpat» – aizlaidušies.

Lietuvā ir Grūtas parks. Tur savākti padomju laiku kauna stabi, tanki un barakas, proletariāta vadoņi un visādi citādi okupantu aļošas, un to ir vairāki desmiti. Lietuviešu miljonāra Viļuma Maļinauska veidotais privātais projekts sākotnēji raisījis lietuviešu šaubas, sak, tāds parks propagandē padomju varu un okupāciju, tomēr tagad tas ir viens no populārākajiem Lietuvas apskates objektiem: parks ir vajadzīgs, lai neko neaizmirstu, jo aizmirstais nereti atkārtojas.

«Es gribētu sagaidīt mirkli, kad latviešu inteliģence pārstās bezjēgā ķēzīties par savu valsti un demokrātisko iekārtu. Pēc tam neraudiet,» brīdina politologs Ivars Ījabs.

Kā sakautrējusies ģimnāziste Vienotība uzaicināja sadoties rokās zaļzemniekus un nacionāļus.

«Par ko, kur un kā cīnījās Ģederts? Pietiek muldēt par kaut kādu brīvības cīnītāju!» – pavirši ar skatienu pārbraucis pāri palīdzības lūguma rindām, komentāros pie teksta pauž kāds krietnais lasītājs.

«Interesanti – cik daudzi, ja te sāktos reāls mahačs, ietu cīnīties? Es pie pirmās izdevības bēgšu – par to nemaz nekaunos.» Šis tviterieraksts tapis 2014. gada 14. augustā, un tā autors ir Didzis Melbiksis – tā vēsta portāls pietiek.com.

… Staņislavs ielēja kanniņā alu, un Antons lēnām pārgāja pāri šosejai – izdzeršot to suslu mājās.

Kārļa Skalbes Saulrietos mīlīgs augusta vakars kā samtains atmiņu klājums ceļā uz rudeni.

Mana draudzene mitinās daudzdzīvokļu mājā, un arī viņa savā rēķinā drīz vien ieraudzīs papildu maksājumu – pievienotās vērtības nodokli 21 procenta apmērā – par nama apsaimniekošanas pakalpojumiem.

Kāds atvieglojums! Izrādās, ne tikai Minhenes terorists bijis traks, bet arī visi pārējie slepkavas, kuri uzbrukuši Vācijas iedzīvotājiem.

Pirms dažām dienām Eiroparlamenta deputāts Andrejs Mamikins (Saskaņa) pēkšņi atcerējās, ka 2016. gada 4. martā pulksten 12.45 Latvijas Radio (LR) programmas Brīvais mikrofons pirmajā minūtē un četrdesmit piektajā sekundē žurnālists Aidis Tomsons nolasījis tiešajā ēterā klausītāja Zigurda epastu.

Grūti pat saskaitīt, cik reižu Latvijas Televīzijā demonstrēts 1981. gadā radītais kulta seriāls Ilgais ceļš kāpās.

«Č«Četrpadsmit gadus dzīvoju Īrijā. Darba bija daudz, samaksa par to arī laba. Taču nepatika ne turienes klimats, ne cilvēki, ne kontingents, kas brauca no Latvijas piepelnīties. Tāpēc bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kopā ar sievu un bērniem došos atpakaļ uz Latviju, jo tur man ir nopirkts īpašums,» stāsta Kristers Čaikovskis, divu dēlu tēvs. Vienam puikam ir mazliet vairāk par gadiņu, otram, Nikijam – septiņi ar pusi.

«Požalusta, što vi hoķeļi?» man jautā pārdevējs Kauguru tirgū, kad pamana, ka esmu nolūkojusi viņa piedāvātos jaunos kartupelīšus. «Latviski nevar?» es atjautāju. «Nu, jums uz pieres nav rakstīts, ka esat latviete,» viņš turpina latviski, nemaz nesamulstot. Es arī ne, tomēr gribu izzināt vairāk: «Vai tad jūs atrodaties Krievijā, ja mani uzrunājat krieviski?» Viņš joprojām nesaprot, ka vairs nevēlos viņa kartupeļus, taču skaidro: «A vispār Kauguros lielākā daļa ir krievi, vot, tāpēc es arī runāju krieviski.» «Diez vai kādam pircējam gabals nokristu, ja jūs vispirms viņu uzrunātu latviski. Jums nav cieņas pret savu valodu,» jau iedama prom, pielieku punktu.

«Kameronam būtu tagad jāatkāpjas, jo lielā mērā viņš ir atbildīgs par visu, kas noveda pie Brexit,» savā tviterkontā mirkli pirms Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona lēmuma atkāpties rakstīja eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (Vienotība). Iespējams, ka Pabrika kungam ir zināms daudz vairāk nekā vienkāršajiem politikas vērotājiem, taču pierakstīt visu Brexit vainu Kameronam, nepieminot Eiropas Komisijas (EK) prezidenta Žana Kloda Junkera un viņu atbalstošās kohortas centienus Eiropas Savienības (ES) graušanā – tas bija vismaz savādi.

Tur, kur tagad Pārdaugavā atrodas okupantu piemineklis, četrdesmito gadu sākumā vēl nebija nekā. Vien atmiņas par to, ka 1938. gadā tika apstiprināts arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges sagatavotais projekts Uzvaras parka izveidošanai. Taču padomju okupācija izsvītroja šo projektu no tautas iecerēm. Tā vietā palika gan tukšas, neapkoptas platības, gan mazdārziņi.

Intervija ar Krievijas žurnālistu Aleksandru Ņevzorovu neizraisīja tādu sabiedrības viļņošanos kā, piemēram, intervija ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, kaut arī abus pasākumus vadīja viens un tas pats Latvijas Televīzijas žurnālists Gundars Rēders raidījumā Viens pret vienu. Bet vajadzēja izraisīt. Jo tā atklāja daudz vairāk būtiskā nekā jebkura politiķa tukšmuldēšana par Krieviju.

It kā parasts, it kā provinces notikums. Jēdziens «province» nekādā ziņā nav izmantots nievājošā nozīmē, tieši otrādi – province ļoti bieži ir gara gaismas un centienu sākotne, sinonīms sparīgam izrāvienam progresa un pašcieņas virzienā. Nu, lūk, «provinces notikums» ir šāds: kāda interneta lappuse mums ziņo, ka šā gada 13. jūnijā Smiltenes novadā durvis ver Vidzemes lielākā vidējā mācību iestāde, proti, Paula Līvena Smiltenes vidusskola, kas apvieno trīs mācību iestādes – Smiltenes Centra vidusskolu, Smiltenes ģimnāziju un Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolu.

«Ja tā turpināsies, ar Briseli nāksies saskaņot arī balodīša laišanu mežā,» sarkastiski ironizē kāds politikas vērotājs. Viņš nav tālu no patiesības: šogad aizliegts ražot un pārdot Jāņu sieru, jo tas iekļauts Eiropas tradicionālo īpatnību reģistrā. Ar Jāņu siera ražošanu un pārdošanu drīkst nodarboties tikai pieci Latvijas uzņēmumi, kas izpildījuši visas birokrātijas prasības attiecībā uz šo produktu. 2014. gadā tika gatavoti dokumenti Eiropas Komisijai (EK) par Jāņu siera iekļaušanu tradicionālo īpatnību reģistrā, un toreiz visiem uzņēmumiem un mājražotājiem tika piedāvāts piedalīties šajā pārtikas kvalitātes shēmā. Pieteicās vien pieci. Līdz ar to tikai tie varēs uz sava siera rituļa etiķetes rakstīt Jāņa vārdu.