Elita Veidemane / Viedokļi

«Jebkuram režīmam ir nepieciešama sava aģentūra, tāda bija padomju režīma laikā, tāda ir arī tagad. Jūs domājat, šim režīmam nav savas aģentūras? Protams, ir,» parausta plecus bijušais VDK virsnieks, kad uzsākam sarunu par čekas maisiem. «Kad atnāks cits režīms, visi kārtējo reizi metīsies iepriekšējā režīma aģentu atmaskošanā. Jums nekad nav ienācis prātā, ka tas ir lielisks veids, lai sanaidotu cilvēkus? Acīmredzami, ka tas kādam ir nepieciešams. Padomājiet, kam,» virsnieks nu jau smīn. Arī viņam savulaik bija sava aģentūra, tomēr aģentu īstos vārdus viņš nenosauc: tas neesot ētiski. «Ja viņi paši gribēs atklāties – lai dara tā. Tās ir viņu tiesības,» piebilst virsnieks.

Nav priecīgākas ziņas par kārtējo uzbrēcienu, kas mudina uztaisīt platāku maciņa atvērumu. Vētrainiem aplausiem skanot, mēs pieņemam paziņojumu, ka no 2018. gada 1. janvāra Latvijā akcīzes nodokļa pieauguma dēļ palielināsies degvielas cenas: benzīna cena pieaugs par 4,8 centiem litrā, savukārt dīzeļdegvielas cena – par 3,8 centiem litrā. Pieaugs akcīzes nodoklis, turklāt šim nodoklim tiks uzlikts vēl viens nodoklis – PVN 21% apmērā. Tas viss kopā veidos degvielas cenas paaugstinājumu. Nesaprotu, kāpēc neiet līdz galam un neuzlikt šim PVN vēl vienu PVN, kā mēdz teikt, divas cepures tomēr labāk nekā viena.

«Gribi amatu, stājies partijā. Gribi amatu, nestājies partijā. Kā lai dzīvo?» – interneta okeāns šoreiz izskaloja šādu pērli.

Nepretenciozā bildīte, kas svētdien izklejojās pa sociālajiem tīkliem, varēja arī iztikt bez tiem simtiem komentāru, kas tai sekoja, jo viss tāpat bija skaidrs bez vārdiem. «Virsū neko nelikt!» – ar šādu tekstu apdrukātas A4 formāta lapas bija savietotas uz baltā flīģeļa, kas mēmi kluknēja atjaunotās VEF kultūras pils vestibilā, kur Saskaņas kongresa delegāti dzēra svarīgā foruma kafiju.

«Tie cilvēki ir idioti? Man kauns, ka es dzīvoju starp muļķiem!» – aptuveni šādā noskaņā sociālo tīklu «iemītnieki» uzņēma SKDS aptaujas rezultātus, kas liecināja: Valsts prezidenta Vējoņa reitings ir 42,5%, Ventspils domes priekšsēdētāja Lemberga reitings ir 23%, Rīgas mēra Ušakova reitings – 19,7%. Šīm trim amatpersonām reitingi ir valstī visaugstākie. Tam kategoriski nepiekrīt diskutētāji sociālajos tīklos, jo «tas tā nevar būt», un socioloģiskā aptauja līdz ar to ir «nopirkta», lai vēlamo uzdotu par esošo.

Patīk konsekvence Rīgas pilsētvalsts aktivitātēs: tās vienmēr ir drosmīgas, aktuālas un mērķtiecīgas. Nu pienākusi kārta izglītības reformām, kuras, šķiet, tiks realizētas ātrāk un vērienīgāk nekā tās valsts teritorijā, kuru pieņemts dēvēt par Latvijas Republiku. Pagaidām pieņemts. Ņemot vērā Rīgas pilsētvalsts nerēķināšanos ar kuslajiem opozīcijas protestiem, var droši cerēt, ka pilsētvalsts vara lēnām, bet noteikti rāpos visos virzienos. Un kas gan tai varētu traucēt to darīt? Kaut kādas ministrijas? Pašvaldību vēlēšanas? Likumi? Nu, nesmīdiniet.

«Otto Ozols brīdina par sagatavošanās darbiem, ko Saskaņa veikusi, lai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām veidotu valdību un atgrieztu Latviju Krievijas apkampienos. Vai pieļausim?» tviterī jautājumu uzdod Jānis Iesalnieks, Nacionālās apvienības (NA) valdes loceklis.

Savādais veidojums – partija Kustība PAR – pagaidām ir mazskaitlīgs, taču ir iespējas to uzbarot tuklāku, turklāt pavisam vienkārši.

Mana draudzene ar ģimeni šogad 18. novembrī aizbrauca uz Daugavpili – nosvinēt valsts svētkus. Izstaigāja, izbaudīja visu pilsētu – tīra, sakopta, laipni cilvēki. «Viss labi, tikai tā nav Latvijas pilsēta. Gandrīz neviens mums neatbildēja latviski, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkiem pie apģērba būtu piesprausta karoga lentīte. Mēs ar tādām bijām vienīgie,» viņa stāstīja. «Arī valsts svētku atzīmēšana pilsētā bija tāda... nekāda. Sak, nu, ja vajag, tad mēs uztaisīsim to salūtu. Pilnīgi neatbilstošas mūzikas pavadījumā...»

«Glabā un sargā to,» pirms gadiem trīsdesmit, varbūt mazliet vairāk, teica kapteiņa atraitne Daina Šķiezna-Elsberga, ielikdama man plaukstā Latvijas karoga nozīmīti – mazliet apbružātu un savecējušu. Tā bija atnākusi līdz astoņdesmitajiem gadiem, brienot padomju okupācijas melnumā, tomēr cauri vieglajam sūbējumam kā ceļa norāde vizēja sarkanbaltsarkanais karogs un triju zvaigžņu zelts.

«Aizver žaunas! Tev ceturtā pakāpe par zemu, un metronoma laiks neatbilst standartam! Par skaņu saplūšanu vispār nerunāsim,» tā vai līdzīgi modrie valsts himnas tīrības un nevainības sargi turpmāk kontrolēs un vērtēs Baumaņu Kārļa sacerētās valstiskās meldijas izpildījumu. Nedod dies, ja kāds dziedātājs nebūs pietiekami profesionāls: turpmāk, lai varētu dziedāt valsts himnu, būs jāizpērk licence, vispirms pierādot savu muzikālo izglītību, lāča ķepas attālumu līdz ausīm un plakanās pēdas neesamību. Ar īpašām atļaujām drīkstēs izgavilēt valsts himnu, ja būs ūdens ceļgalā. Bet arī tikai tad, ja vienā ceļgalā. Abos – ne.

«Ieceri vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās pasniegt tikai latviešu valodā nevar uztvert nopietni,» nesen izteicās Latvijas krievu savienības (LKS) līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.

Kamēr latvieši kārtējo reizi vāc parakstus, lai panāktu «uzvaras pieminekļa» demontāžu, tikmēr Saskaņas biedri nodarbojas ar eksperimentiem, kas ļautu viņiem saprast: cik tālu, tovarišči, varam iet? Gluži nesen «antifašists» Jānis Kuzins okšķerēja, kurā kūtspakaļā uzsliet pieminekli kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam. Ne jau Kuzins pats izdomāja šo apzināti provokatīvo «meklēšanos» – gan jau bija ideoloģiskie priekšā teicēji, kas vēlējās noskaidrot uzdrīkstēšanās robežas.

«Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas Kaķīša dzirnaviņas vietā, jo tas nav karaļa uzdevums – orientēties uz vājāko un raudošo,» drosmīgi deklarē profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne, savus uzskatus paužot izdevumā Kas Jauns Avīze.

Viņnedēļ Austrumu robežā noskatījos izrādi Ļubova Orlova. Dīva. PSRS. Neiedziļinoties teātra kritikā, pateikšu vien: lieliska izrāde. Daļēji latviski, daļēji krieviski. Mazliet arī angliski – Raimondas Vazdikas dziedātajās dziesmās. Padomju kinodīvas Ļubovas Orlovas lomā – krievu aktrise Karina Lučiņina. Neparasti plastiska, skatuviski talantīga. Vienubrīd izrādes sākumā viņa saka: «A vi vobšče po russki poņimajete?» (Vai jūs vispār krieviski saprotat? – krievu val.). Saprotam, saprotam! – skatītāji atsmej. Bet Karina turpina jau latviski – ar vieglu, tikko pamanāmu krievisku akcentu...

Laika īsināšanas nolūkā gadījās saruna ar Latvijas vidējo vēlētāju: viņš bija pārliecināts, ka visās Latvijas (un viņa personīgajās) nelaimēs vainojami «oligarhi», ka valsti uz saulaino tāli aizvedīs Strīķe un ka labāka valsts prezidente par Sipenieci nav iedomājama. «Principā,» viņš turpināja, «valstī pa lielam viss ir kārtībā, vajag tikai dažus uzlabojumus naudas iekasēšanā.» «Principā piekrītu,» apliecinoši māju ar galvu, jo kašķēties ar vidējo vēlētāju būtu tāpat kā debatēt ar zedeņu sētu: argumenti iesprūdīs starp lunkanajām kārklu klūgām un tur arī paliks bez reālas iedarbības.

«Šādu KAUNU par savas zemes – Latvijas prezidentu vējoni vēl nekad nebiju izjutis!», «Kāpēc man vienmēr peliek kauns to cikvēku vietā, kuri mēģina runar angliski, un es vienmēr izslēdzu video?» – precīzi, ar cieņu pret gramatikas kļūdām citēju sociālo tīklu autoru kaismīgos izsaucienus. Šoreiz – tikai divu, kaut gan to bija daudz, turklāt visi no kauna, izrādās, svīda, stostījās, kratījās un lēnām izdzisa.

«Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās,» intervijā (www.la.lv) teic Artemijs Troickis, savulaik populārs mūzikas kritiķis, tagad – intelektuālis, lektors un Putina režīma nesaudzīgs analizētājs, 2014. gadā pārcēlies dzīvot uz Igauniju, jo lielkrievu šovinisma un tumsonības piepildītais Krievijas gaiss neļāva viņam elpot. Troicka izteicieni par Latviju nav glaimojoši, bet par tiem nav vērts apvainoties: par patiesību vajag domāt, nevis spļaudīties, ka tā rūgta. Taču Troicka atzinumi nav ļauni: tie ir sāpīgi. Gan viņam, gan mums. Troickim – tāpēc, ka viņš joprojām mīl Latviju, mums – ... jā, tāpēc, ka mēs arī mīlam. Vismaz daļa no mums, vismaz tāpēc, ka dzimteni pieņemts mīlēt...

«Pēc vakardienas dueļa ar Raivi Dzintaru galvenais dēmons, kas mums jāuzvar, ir bailes, ka esam maziņi, nespēcīgi, nevarīgi. Jābeidz čīkstēt!» – savā tviterkontā pauž Lolita Čigāne, kas Saeimā patlaban sēž uz diviem krēsliem, «sadarbojoties» ar Vienotību (bijusī tās biedrene!) un vienlaikus čivinot partijas Kustība PAR (KP) kultūrmarksistu būrītī. Optimistiskais aicinājums izskanēja pēc otrdienas raidījuma 1:1, ko baudījām Latvijas TV pirmajā kanālā. Baudījām – tas vēl trūcīgi teikts, jo Lolitas Čigānes pacilājošā gandarījuma viļņi, kas plūda no ekrāna, runājot par okupācijas seku likvidēšanu, bija tādi, ka gāza no kājām. Politiķes runu bangās nevarēja saprast tikai vienu lietu: kurš čīkst un kurš uzskata, ka esam «maziņi, nespēcīgi, nevarīgi»?...

Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim pragmatiski ir taisnība, sakot, ka veidot obligāto militāro dienestu ir dārgi, turklāt, tādu veidojot, tiktu sagrauta esošā sistēma. Protams, sistēma būtu jārada no jauna, un tas vienmēr ir dārgi. Iekustināt un pārkustināt esošo sistēmu ir gandrīz neiespējami. Vienkāršāk ir braukt pa esošajām sliedēm. Mūsu stabilajā stagnācijā tas ir normāli, un nevajag graut pamata ķieģeļus tur, kur tie ir sacementēti droši un ilglaicīgi. Tikpat ilglaicīgi kā nedrošība par valsts stabilitāti, tikpat drebelīgi kā cāļa pēcpuse iepretim lapsas zobu šņakstināšanai.

Gadu pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām spilgti parādās latviešu raksturīgākās īpašības: sentiments, aizgrābtība un vientiesība. Un iztiksim bez ironijas, jo viss ir pārāk nopietni.

Tas, ka Nacionālā apvienība (NA), izmantojot veto tiesības, noraidīs Valsts prezidenta iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, bija skaidrs uzreiz. Un visiem. Ne tikai tiem interneta «varoņiem», kuri draud izsmērēt gar sienām «latviešu atsaldeņus», kas «gatavi asimilēt mūsu bērnus». Runa, protams, ir par tā dēvētajiem nepilsoņu bērniem, kurus sola ievest pilsonībā sirdsšķīstie un līdzjūtīgie latvieši, kuriem – nešaubīgi! – ir kaut kas vajadzīgs no krieviski runājošā elektorāta. Bet nezin kāpēc tie, kuri redz mūs kā «latviešu atsaldeņus», principā nevēlas nonākt pilsoniskā kontaktā ar latviskumu, Latvijas valsti un tradīcijām.