Elita Veidemane / Viedokļi

«Peripetijas ap Stambulas konvenciju nedarīja godu Latvijai, turklāt veids, kā par to tika spriests, nav labā prakse,» Latvijas Radio intervijā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

«Tās ir pilnīgas muļķības,» mierīgi secina LTV žurnālists Gundars Rēders, cieši vērdamies sejā tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam, «jūs biedējat skatītājus.» Vēlāk Rēders secina, ka četru Latvijas reliģisko konfesiju vadītāji ir «stipri maldināti», jo, viņuprāt, «konvencija neaicina cīnīties ar patiesajiem vardarbības cēloņiem, bet paver iespējas uzspiest Latvijai sociālā dzimuma ideoloģijā balstītu sabiedrības pārveidošanas projektu, kas būtu pretrunā ar Satversmi».

«Godprātīgs risinājums pārāk ilgi uzturētai problēmai – izbeidzot nepilsoņu atražošanu un sabiedrības šķelšanu – ir ideāla dāvana Latvijas valsts simtgadei. Sagaidīsim šo jubileju kā daudz saliedētāka un vienotāka nācija!» – aicina partijas Saskaņa līderis Jānis Urbanovičs savā rakstā Vēlreiz par saliedētību, kur sofistiskā manierē analizē nepilsoņu «nožēlojamo stāvokli» Latvijā (nra.lv). Tēma nav jauna, arī argumenti nemainās, taču svaigums ir vēstules nosūtīšana ASV prezidentam Barakam Obamam.

«Nākamgad uz Eirovīzijas dziesmu konkursu ar tankiem brauksim,» internetā piedraud kāds Krievijas dziedātāja Lazareva fans, kas līdz izmisumam sašutis par to, ka minētajā konkursā uzvarēja Ukrainas dziedātāja Džamala. Un tas nozīmē, ka arī Krievijas pārstāvim nākamgad nāksies doties uz Kijevu, lai piedalītos Eirovīzijas dziesmu konkursā. Bet to daudzi uzskata par apkaunojumu: tas pat vairs nenozīmētu apmeklēt nīsto «gejropu», tas nozīmētu daudz vairāk – braukt uz Kijevu.

Kā jau bija sagaidāms, Tieslietu ministrijas nostāšanās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu ir izsaukusi neoliberālo spēku sarosīšanos līdz pat draudiem pieprasīt tieslietu ministra Dzintara Rasnača (Nacionālā apvienība) demisiju. Būtu, protams, savādi, ja konservatīvo spēku ministrs priekā plaukšķinātu rociņas par savādo dokumentu, kas radīts, lai šķeltu un grautu sabiedrību. Un būtu vēl dīvaināk, ja karojošie neoliberāļi kopā ar radikālajām feministēm nemestos virsū šim atkritējam, šim atpakaļrāpulim, ministram, kas iedomājas, ka Latvijai jāturas pie konservatīvajām vērtībām, ja tā vispār vēlas saglabāt savu nacionālo, ētisko un morālo identitāti.

Kurzemes apgabaltiesa pirms «uzvaras dienas» pasniegusi jauku dāvanu valsts karoga zaimošanā apsūdzētajam kaktu partijas Par dzimto valodu barvedim Jevgēņijam Osipovam: viņš ir attaisnots. 28. aprīlī tapa pieejams pilns sprieduma teksts. Nu Latvijas simbolu nīdējs varēs brīvi turpināt ņirgāties par to, kas ir svēts tiem, kas mīl Latviju.

«Tas ir atsevišķs gadījums vai draudīga tendence?» – ar šādiem vārdiem sižetu par konfliktu (?) Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā sāk Latvijas Televīzijas 7. kanāla krieviskais diktors. Konfliktā parasti ir divas puses, tomēr še saskatu tikai vienu: agresīvu, uzspēlētu un kategorisku pozīciju, kas daudziem šķiet pati par sevi saprotama – tā šeit, Latvijā, ir pieņemts, un citādi nemaz nevar būt, proti, daudzu apziņā joprojām dzīvojam Padomju Savienībā, kur vienīgā valoda bija krievu valoda.

«Kāpēc Raimondam Paulam ir piešķirts tikai otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis?» Šis jautājums dažādās tonalitātēs un neizpratnes gradācijās tika izteikts uzreiz pēc tam, kad publiski izskanēja ziņa par kārtējo Triju Zvaigžņu ordeņa (TZO) un citu apbalvojumu birumu valsts svētkos – 4. maijā. Ordeņa kapituls, kura sastāvā ir Kārina Pētersone, Roberts Strīpnieks, Gaidis Andrejs Zeibots, Aivars Straume, Indulis Bērziņš, Žaneta Ozoliņa un Ēriks Hānbergs, nolēma aplaimot Maestro ar otro šķiru. Līdz pirmajai Raimonds Pauls acīmredzot vēl nebija izaudzis.

Jo tuvāk «uzvaras svētki», jo agresīvāka kļūst krievvalodīgo «komentētāju» izpausme sociālajos tīklos un medijos. Lienošās Kremļa ideoloģijas nesēji – dažādi sputņiki un vietējie krieviskie mediji – ir godam paveikuši savu darbiņu: truls naids, agresija un prasts stulbums lien ārā pa visām vīlēm. Pēc kāda krievu avīzes raksta, kur pārspriež tēmu par latviešu valodu, kas skolās «bāžas virsū» krievu valodai, seko komentāri. Kāds vaicā: «Jūs ko, esat aizmirsuši, ka ir tāda profesija «latvietis»?» Nākamais atbild: «Tā ir aborigēnu galvenā profesija. Tie, kuriem bija citas profesijas, sen jau dzīvo un strādā Eiropā.» Vēl kāds piebilst: «Tā nav profesija, tā ir diagnoze.»

Kad sabiedriskajā transportā kāda Bolderājas rupekle gānās un spļaudās, tas ir huligānisks notikums bez īpaši tālejošām sekām, jo psihiski nelīdzsvaroti cilvēki, kuru aktivitātes aprobežojas, piemēram, viena autobusa noslēgtajā telpā, būs atrodami vienmēr. Līdzīgi ir ar anonīmajiem samazgu lējējiem internetā: tur «spēlē» ne tikai nelīdzsvarotība, tā ir savveida morālā kompensācija par pašu neizdevušos dzīvi, sak, aptaisīšu sev netīkamu cilvēku (bet netīkami un nepareizi ir visi!), man kļūs labāk! Vismaz uz brīdi.

Mūsu saruna nebija gara, toties pārdomas rosinoša. Kāds sejugrāmatas lietotājs, ar nepatiku gaidīdams 9. maija «uzvaras dienu», kas kārtējo reizi «izdaiļos» Rīgu ar svešiem ordeņiem un melnbrūniem georga lenteņiem, ierunājās, ka Latvijas policijas un cietumu sistēmā esot daudz cilvēku, kas atklāti simpatizē Putina režīmam. Tas parādoties tieši 9. maija gaidās, kad pie automašīnu spoguļiem un krūtežām tiek piespraustas svītrainās bantes...

Aprīlis atnācis ar priecas vēsti zaļzemniekiem: viņi popularitātē apsteiguši pirmajā vietā aizsēdējušos Saskaņu. Šobrīd 20,2% respondentu Saeimas vēlēšanās būtu gatavi balsot par ZZS, savukārt par Saskaņu balsotu vien 17,9% aptaujāto. Nacionālo apvienību atbalstītu deviņi procenti, bet Vienotību – tikai 5,5% vēlētāju. Tā konstatējuši Latvijas fakti, kurus joprojām vada Aigars Freimanis, kas citastarp ir arī premjera Māra Kučinska (ZZS) ārštata padomnieks. Viņš uzskata, ka ZZS kvalitatīvais lēciens skaidrojams ar tās tapšanu par «premjera partiju», turklāt tā varētu būt «reakcija uz ilgstošāku neskaidrības periodu pēc Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības krišanas».

«Eiropa nav brīva. Brīvība sākas ar patiesības paušanu. Bet šodien Eiropā paust patiesību ir aizliegts. Pat tad, ja uzpurnis ir no zīda, tas ir uzpurnis. Ir aizliegts teikt, ka tie, kas ierodas, nav bēgļi un ka Eiropu apdraud migrācija. (..) Ir aizliegts teikt, ka imigrācija mūsu valstīm nes noziedzību un teroru. Ir aizliegts teikt, ka masas, kas ierodas no citām civilizācijām, apdraud mūsu dzīvesveidu, mūsu kultūru, mūsu paražas un mūsu kristīgās tradīcijas. Ir aizliegts norādīt, ka tie, kas ieradušies agrāk, jau ir izveidojuši paši savu atsevišķu pasauli ar saviem likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā ar tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām. (..) Ir aizliegts norādīt, ka tas nenotiek nejauši un neparedzēti, ka tā ir plānota un mērķtiecīgi organizēta darbība – šo ļaužu masu vērst pret mums. (..) Ir aizliegts norādīt, ka šīs izmitināšanas mērķis ir pārveidot Eiropas reliģiskās un kultūras nostādnes, rekonstruēt etniskos pamatus, tādējādi iznīcinot nacionālās valstis. Ir aizliegts teikt, ka Brisele tagad zagšus pievāc pa gabalam vien no mūsu valsts suverenitātes,» teica Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans savā runā 15. martā, Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā.

Klusajā nedēļā, kas pildīta ar ikdienišķām rūpēm par gaidāmo Lielo dienu un ilgošanos pēc saules un gaismas, notikušas melnas lietas. Prātu izkūkojušu islāma fanātiķu uzbrukumā Briselē 22. martā gājuši bojā nevainīgi cilvēki. Islāma valsts neilgi pēc sprādzieniem pieteica savu «autorību». Visticamāk, terora aktos cietušie cilvēki bija tādi, kuriem ar politiku, pret kuru «cīnās» islāmisti, nebija nekāda sakara. Tāpēc tagad var vienkārši, nemainīgi sērot: kārtējais briesmīgais terorakts, kuram neviens nemeklēs dziļākos cēloņus, līdz ar to nebūs arī secinājumu, ir pastrādāts ES administratīvajā centrā, var teikt – Eiropas smadzenēs.

«Samaksāju nodokļus, tagad guļu mierīgi. Stacijā, kāpņu telpā, parkā uz soliņa...» – tāds šobrīd ir viens no populārākajiem jokiem, kas klejo interneta vidē. Mēs par šo joku varētu smieties līdz bezsamaņai, ja vien tas nebūtu līdz bezcerībai trāpīgs. Un tas sāpīgi trāpa Latvijas iedzīvotāju mugurā, kas labticīgi pagriezta pret tiem, kuriem vajadzētu kā drošai sienai sargāt mūs visus, kas, pilni vientiesības un cerību, raugāmies gaišajā nākotnē. Kārtējo jociņu mums mugurā grasās iedurt Valsts zemes dienests (VZD), kas pakļauts Ministru kabinetam un Tieslietu ministrijai.

Beidzot žurnaļugām mute būs ciet. Neviens nekad neuzzinās, ka ministrs N. ir aprobežots narciss, valsts sekretārs Ž. ir nekompetents ieliktenis, bet deputāts H. apmeklē svingeru klubus biežāk, nekā veselība atļauj. Beidzot valsts varas grāvējiem – žurnālistiem – nebūs nekādu iespēju piespēlēt trumpja kārtis ārzemju nelabvēļiem, un rezultātā viņi nevarēs mūsu valsti šantažēt ar saviem netīrajiem pārspīlējumiem. Iestāsies vispārējs miers, laime, pārticība un kiberdrošība.

Iespējams, vairāk par Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova izteikām latvieti kaitina pašmāju politiķu gļēvulība. Vešņakovs pateica tikai to, kas viņam bija jāsaka, proti, ka leģionāru piemiņas gājiens 16. martā esot «kauns Eiropai». Šādus «vērtējumus» viņam kā vēstniekam gan nepieklājas teikt, jo viņš Latvijā ir tikai īslaicīgs ciemiņš, kam nav jājaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās. Viņš arī nevarēja pateikt, ka ikvienam latvietim Latvijā ir tiesības pieminēt leģionārus, kuri cīnījās nevis par nacistu izvirzītajiem mērķiem, bet gan par komunistu piesmieto dzimteni, – lai neatkārtotos Baigais gads. Un Vešņakovs arī nezināja, ka latvietim ir tiesības pieminēt savus karavīrus tieši tad, kad viņš to vēlas, un tieši tajā vietā, kur viņš vēlas, un nedz Krievijai, nedz «kaunīgajai Eiropai» gar to nav nekādas daļas.

Biksēm buktes vēl nav paguvušas izsēdēties, taču ministru prezidents Māris Kučinskis jau paspējis mūs iepriecināt: Latvijā esot viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, tāpēc «nākotnē būtu pakāpeniski jāievieš nodokļu korekcijas». Nē, nepadomājiet ko sliktu, Kučinska kungs negrasās apdalīt budžetu, samazinot nodokļus, tieši otrādi: «Ilgtermiņā būtu jāceļ nodokļu slogs, bet ļoti pakāpeniski, nevis tā, lai satriektu visus. Tomēr jāatceras arī par sabiedrības pretreakciju, kas nodokļu celšanas gadījumā ir diezgan liela. Kaut kādas korekcijas droši vien nākotnē būs jāveic.»

Šķidri un nepārliecinoši Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, aizskalojās nedēļas nogales pasākums, kurā ap 60 indivīdu pauda atbalstu imigrantu uzņemšanai. Izrādās, iecere pulcināt grandiozas imigrantu atbalstītāju masas bija iniciēta daudzās Eiropas pilsētās, tostarp Rīgā. Masveidīgumu galvaspilsētā nemanīja, un diždemonstrāciju, kurā liela daļa bija ārzemnieki, rotāja, šķiet, vienīgā atpazīstamā «slavenība» – nereģistrētās organizācijas Nepilsoņu kongress valdes loceklis un latviski nacionālas valsts pretinieks Aleksandrs Giļmans. Kāds pārsteigums, tiešām.

Pēc 24. februāra publikācijas Atšķaidītā «vīriešu diena» saņēmām atbildes no VSAC filiāles Ropaži vadītājas Laimas Gornostajas un no Labklājības ministrijas.

Gluži kā negaisa mākonis ar robotām malām, ar zibeņu draudīgām plaiksnām un slēptiem dārdiem nāk Saeimas vēlēšanas. Vēl jau tālu, vēl divarpus gadi mums jāgaida līdz jaunām, cerīgām un auglīgām lietusgāzēm, kurās uzdīgs lekns politiskais zelmenis, kas pārtaps tautas labklājības druvā. Arvien ticam, ka tas tā notiks, un mūsu ticība nomirīs tikai līdz ar slotaskāta uzplaukšanu agrā rudens rītā...

«Vīriešu dienai veltīts pasākums 23. februārī pulksten 14. Pasākuma norises vieta – zāle. Atbildīgie darbinieki...» – šādu paziņojumu varēja izlasīt Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Vidzeme filiāles Ropaži mājaslapā.