Elita Veidemane / Viedokļi

Savulaik nacionāļu izplatītais brīdinājums «Krievi nāk!» ir izšķīdis nievās un vieglprātībā, sak, ko jūs tur, pamuļķie nacionālisti, sējat nepamatotu paniku un apšaubāt latviskās drosmes un pašapziņas betoncieto mūrējumu! Mēs esam stipri, mēs esam vareni! – atliek pavicināt rokas, paplivināt vainadziņu virs galvas, un mēs topam faktiski neuzvarami, un nekādi «krievi nāk» nespēj mūs nedz lauzt, nedz liekt. Dziesmoto revolūciju iedvesmoti, mēs paļaujamies vien uz Lielvārdes jostas latviskā raksta viedajiem noslēpumiem un Pokaiņu meža burvestībām, nevis racionāli pievēršamies, piemēram, aizsardzības budžeta stiprināšanai vai valstiskuma izpratnes audzināšanai skolās. Gan jau viss, kā smejies, būs kārtībā.

Ir tikai divas iespējas: vai nu Krievijas politikas maisītāji ir sagājuši pilnīgā galertā, vai nu tā ir ņirdzīga pabikstīšana ar vircas bedrē iemērcētu mietu, sak, nekur tālu no mums neesat aizdevušies, drīz nāksim jums pakaļ. Bet fakts ir tāds: Krievija paziņojusi par nodomu atsākt kriminālvajāšanu pret tiem lietuviešiem, kuri 1990. un 1991. gadā atteicās dienēt padomju armijā vai to pameta. Lietuvas Ģenerālprokuratūra ir apstiprinājusi, ka no Krievijas saņemti dokumenti par tiesiskās palīdzības sniegšanu saistībā ar šiem cilvēkiem. Lietuva, protams, šo prasību nepildīs, jo tur – atšķirībā no Krievijas – šādai rīcībai nav noziedzīgas darbības pazīmju.

«Tas nav mūsu karš. Tas ir Putina karš,» kādā intervijā teic Krievijas opozīcijas politiķis Boriss Ņemcovs. Viņš dzīvo Krievijā un – tāpat kā daudzi citi šīs valsts aktīvie cilvēki – kliedz, protestē pret Kremļa slepkavniecisko un nodevīgo politiku, kuras rezultātā Eiropa piedzīvo visīstāko karu. To, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, saprot visi, izņemot pašu Putinu un viņa virssulaini Lavrovu, kurš pilnīgā nopietnībā murgo par to, ka nekāda kara nav, bet ir tikai datorspēlītes, kurās virtuāli kareivji mirst virtuālā nāvē. Melu un cinisma sacensības būtu pat aizraujošas, ja vien Kremļa slimnieku agresija neapdraudētu visu pasauli.

Vakar sākās pučs. Rīt tas kaunpilni beigsies. Rīt Augstākā Padome pieņems konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Vakarnakt omonieši ieņēma Latvijas Radio, kas, ēteram izgaistot, vēl paspēja atskaņot Dievs, svētī Latviju!.

Mēs, protams, varam ierēkt, ka kaimiņvalsts prezidents Putins 8. augustā ir pasludinājis Viskrievijas badastreiku un ka drīz «viņiem tur nebūs, ko ēst». Varam arī pārāk neuztraukties par to, ka Krievijas embargo rezultātā par bezdarbniekiem kļūs vairāki simti, varbūt pat tūkstoši cilvēku. Sak, esam pārdzīvojuši gan cukurfabriku, gan Liepājas metalurga, gan citu stratēģiski svarīgu rūpniecības objektu slēgšanu. Mēs varam pirkt, kraut kaudzēs un cītīgi ēst šprotes, pārējās zivis un desas, un tādas aktivitātes nav novērtējamas par zemu: mēs atbalstām savus ražotājus, palīdzot viņiem un sev pārvarēt Krievijas pieteiktā badastreika sekas.

Iedomāsimies, ka Zigmars Liepiņš ir Madrides Karaliskās operas Teatro real direktors. Un mēs esam spāņi. Zigmars Liepiņš uz vienu vakaru iznomā operas namu krievu popmūzikas kompānijai par 250 000 eiro (mazāk nav atļauts). Un mēs to pat nepamanām. Ja pamanām, tad tikai tāpēc, lai pateiktu, ka takse tomēr par mazu. Mēs neplēšam matus no padusēm par to, ka operu uz vienu vakaru pārņēmuši krievi. Jo tāda ārdīšanās būtu zem mūsu goda. Tas nozīmētu, ka mums bail no krieviem vai viņu iedomāti neiznīdējamās auras. Tas nozīmētu, ka mēs esam vāji, ja pievēršam uzmanību lietām, kuras varam lepni ignorēt. Mēs, būdami gana pašpietiekami, iestudējam pasaulslavenas operizrādes, liekam runāt par sevi kā par savas zemes un mākslas telpas saimniekiem, nevis kā par nožēlojamiem vergiem, kas trīc bailēs par to, ko atkal mums uzspiedīs kādi iedomātie vergturi.

«Drīz jūs te neviens pat par apkopējiem neņems,» triviāla pludmales konflikta rezultātā man sejā krieviski iešņāca kāda būtne, pārskaitusies par to, ka saziņā ar viņu negrasos pāriet uz krievu valodu. Tomēr uz mirkli pārgāju, mūsu «sarunu» pabeidzot ar vārdiem: «Krim naš!»* Piektās kolonnas cīnītāja aizgāja, klaigādama par latviešu iedzimto bezkaunību un pasaules procesu neizprašanu, kaut gan viņai vajadzēja priecāties par manu «solidarizēšanos» Krimas jautājumā...

Atceros 2000. gada augustu, kad Barenca jūrā pēc torpēdu sprādziena nogrima krievu zemūdene Kursk. Toreiz nebija nekādu iespēju uzzināt ko vairāk par traģēdijas apmēriem, par cilvēkiem, kas tajā gājuši bojā, jo nebija tūdaļ reaģējošo sociālo tīklu, – varējām izmantot tikai televizorā un radio skanošās ziņas.

«Tā ir laba ziņa, turpmāk varēsim kūpināt gaļu bez sankcijām,» priecīgs ir kāda gaļas pārstrādes uzņēmuma vadītājs. «Brīnišķīgi, mums ļauj kūpināt pēc sentēvu metodēm! Labāk bez sankcijām nekā bez dūmiem,» sauc otrs gaļinieks.

«Šads konkurss pazemina LATVIJAS dzives līmeni, jo ir balagāns, ja t.i.internacionāls, kāpēc tas notiek krievu val., nezinu nevienu dziedātaju, kas kaut ko būtu sasniegusi pēc ša konkursa, tie, kas ir par JAUNO VILNI, tie visi ir pret LATVIJAS neatkarību!» – šis jaukais rakstījums kādā no komentāru lapām ataino vispārējo sašutumu, kas ar gadskārtu ieražu regularitāti uzbango Latvijas sabiedrībā, sagaidot kārtējo Jauno vilni Dzintaru koncertzālē. Šogad pretestība pret muzikālo konkursu ir daudzkārt spīvāka: Krievijas bezkaunīgā militārā agresija pret Ukrainu cilvēkos raisa dusmas un trauksmi, un kaimiņzemes novajavolna tiek uzskatīta par līdzīgu agresiju, tikai – ar muzikālu novirzienu.

Tā ij nesapratu: novērtēt Drošības policijas (DP) pērnā gada darbības pārskata publisko daļu par izdevušos pīār pakalpojumu pašiem sev vai arī priecāties, ka tajā vismaz nosaukti pretvalstisko putu kūlēji mūsu dievzemītē.

«Nieres Kremļa īstenotās politikas taukos,» – tā dažus nabaga «apdalītos» krievvalodīgos nodēvēja dzejniece Liāna Langa. Tviterī lasāmā spraigā diskusija par Kremļa politiku un tās lienošajiem tārpiņiem notika pēc kārtējā TV domburšova, kurā piedalījās «cilvēktiesību aizstāvji» Ilarions Girss un Jeļizaveta Krivcova. Negribējās bojāt garastāvokli ar pretlatviskajām domu pērlēm, kuras dāsni tika bārstītas raidījumā, kam gana labs reitings, jo uzskatu, ka nav ko reklamēt ciniskus Latvijas nīdējus, sevišķi pirms valsts svētkiem. Taču vēlāk sapratu: patiesībā šādi girsi un krivcovas ir lielisks latviskās saliedēšanās saistmateriāls: mēs lielākoties spējam saplūst kopīgā dziesmā pret kaut ko, nevis par kaut ko.

Tā dēvētā nepilsoņu kongresa aktīvists Aleksandrs Gapoņenko ir tā pārbijies no aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa un no AM valsts sekretāra vietnieka Jāņa Garisona izteicieniem, ka pinas pa meliem un puspatiesībām kā trijos salmos apmaldījusies vista

Vai Krievijas TV kanālu propaganda sāka gāzties Latvijā tikai aizvakar? Varbūt pirms mēneša vai diviem? Manuprāt, tā ievazājusies šeit jau pirms pāris gadu desmitiem, vienīgi pēdējā laikā tā kļūst arvien uzstājīgāka, jo Krievijas agresoriem pavērušies jauni apvāršņi, kurus nosaka «krievu dzīves telpas» paplašināšanās ne tikai Ukrainā, bet arī «tuvajās ārzemēs», izsenis ar šo terminu domājot Baltijas valstis.

«Ar latviešiem nav nekādas vajadzības karot. Latvieši paši cits citu iznīcinās.» Tāds ir ieraksts kādā no sociālajiem tīkliem. Lai arī cik nepatīkami tas būtu, šim apgalvojumam diemžēl jāpiekrīt.

«Es atbalstu prezidenta pozīciju tāpat kā vairums padomju tautas,» teic krievu kinorežisors Staņislavs Govoruhins, skaidrodams savu parakstu zem vēstules, kurā tiek pausts atbalsts Krievijas prezidenta Vladimira Putina agresijai Ukrainā, maskējoties zem daiļiem vārdiem par divu radniecīgu tautu kopīgām kultūras un garīguma saknēm. Sākumā šķiet, ka Govoruhina teiktais atceļojis no dziļiem stagnācijas laikiem, bet nē – tā ir šodiena. Un, viņaprāt, šodien ir «dzīva» arī padomju tauta, kas bez mazāko šaubu ēnas atbalsta kārtējo «visu tautu tēvu» Putinu, lai kādas nelietības viņš būtu sastrādājis. «Padomju tautu», spriežot pēc parakstiem vēstulē, pārstāv daudzi Krievijas mākslinieki: Oļegs Tabakovs, Mihails Bojarskis, Fjodors Bondarčuks, Sergejs Bezrukovs...

Kas gan ir 60 000 eiro vienas kārtīgas provokācijas uzrīkošanai? Galīgi nekas, ja to organizē galvenais Latvijas «antifašists» Josifs Korens kopā ar savu pielūdzēju bariņu, kas ieradīsies Rīgā tieši 16. martā, lai piedalītos «konferencē», kurā kārtējo reizi nosodīs «Waffen SS veterānu glorifikāciju Latvijā».

Drīz vairs nepārsteigs nekas. Ne izdzimteņu bari, kas, trulas un vienaldzīgas asinskāres dzīti, savos viedtālruņos iemūžina žirafes slepkavošanu, ne pusaudži un viņu vecāki, kas danco uz miruša vaļa ķermeņa, ne asins lietus, kas līst pār Kijevu, nekas... Šķiet, visa jau ir pārāk daudz, un ikdienas fons pārvelkas ar vienaldzības plēvi. Bet, re, to kārtējo reizi pārdur gaismas nesēji no Rietumu pasaules, un tad tu saproti – ir, ir vēl varoņi, kas pelēcību izdaiļo: pirms dažām dienām Beļģijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz nedziedināmi slimu bērnu eitanāziju, jo, kā apgalvoja likumdevēji, «ciešanas pārspēj visu». Likuma sākotnējā variantā bija pat paredzēts, ka eitanāziju (pacienta aktīvu nonāvēšanu ar viņa piekrišanu) varēs veikt garīgi slimiem bērniem, arī vienkārši «no dzīves nogurušiem» un ar anoreksiju sirgstošiem bērniem...

Mediķi ir sašutuši un pārsteigti par līdzcilvēku vienaldzību: šoziem nosaluši 63 cilvēki, no kuriem 27 – sabiedriskās vietās. Tas nozīmē: garāmgājēju acu priekšā. Atklāti sakot, nesaprotu, kāpēc mediķi brīnās?

Fons, kas pavadīja olimpiādes gaidīšanu, bija biezs un netīrs. Nav iespējams apgalvot, ka netīrības elementi būtu kāda neģēļa izdomāti: gan nepabeigtās viesnīcas, gan kandžas krāsas ūdens, gan klaiņojošo dzīvnieku brutāla iznīcināšana, gan cilvēku padzīšana no viņu mājvietām, lai to vietā celtu olimpiskos objektus, gan komiskie dubultpodi – jā, tas viss bija.

Visticamāk, Drošības policija (DP) tā arī nesadzirdēs premjerministres Laimdotas Straujumas aicinājumu publiskot savu jauniegādāto superautomašīnu cenu, jo, kā izteicies DP šefs Jānis Reiniks, pirmkārt, šādi dati sabiedrībai nav jāzina, otrkārt, šo neveselīgi karsto interesi atdzesē noteikumi, kuri saucas Valsts noslēpumu objektu saraksts, kas liedz atklāt šāda veida informāciju.

Tas ir kā mazs brīnums: ik gadu uz barikāžu laiku mani uzrunā kāds jaunietis, kas brīvprātīgi ir uzņēmies izpētīt, kas tad īsti tajās Atmodas dienās un 1991. gada barikādēs notika. Skolā uzdots darbs, paša interese?