Ilzei acis traki mirdz
Muļķu partijas manifestā, kas dzima tālajā 1992. gadā, bija galvenais solījums: «Mēs esam par...» Daudzpunktes vietā katram vajadzēja ierakstīt, par ko tad viņš ir: «Mēs esam par sauli, par mēnesi... Par zemessargiem, aizsargiem, kājsargiem, pussargiem...» Entuziasma un kvēles pārņemtie muļķpartijieši tomēr nespēja piereģistrēt savu partiju tās pārāk tiešā nosaukuma dēļ, tālab pārdēvēja to par Latvijas laimi. Jo laime taču ir universāla. Taču par vēlēšanu apvienību Latvijas laime 1993. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoja vien 0,88% no vēlētāju kopskaita.
Šovasar tika izveidota politkopa Mēs esam par!, kuras flagmaņi bija no Vienotības pasprukušie liberāldomātāji Viņķele, Čigāne, Dālderis, Judins un Loskutovs, pirmā reakcija bija: lūk, Muļķu partijas reinkarnācija! Lūk, Latvijas laime! Tomēr nebija tik vienkārši. 2017. gada 12. aprīlī Kultūras ministrijas Valsts simtgades biroja vadītāja Linda Pavļuta aicināja 4. maijā, Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienā, svinēt Baltā galdauta svētkus: «Baltā galdauta svētki ir veids, kā svinēt Latvijas otro dzimšanas dienu - mūsu PAR dienu, pieminot 1990. gada 4. maiju. (..) Tā bija diena, kad izvēlējāmies brīvību, pateicām PAR grāmatām, kas drīkst būt mūsu grāmatplauktos, PAR mūsu draugiem no visas pasaules, PAR brīvai informācijai, uzņēmīgumam un patiesai līdzdalībai.» Baltā galdauta svētki ir laba un tīra tradīcija. Tikai ar vienu «bet»: baltais galdauts nedrīkst aizklāt 4. maija būtību - Neatkarības dienu.
Taču dziesma, kā smejies, ne par to. Burvīgais apliecinājums «par» nācis tieši no Lindas Pavļutas, kuras laulātais draugs - Daniels Pavļuts - nu ir viens no «parpartijas» pīlāriem. Optimistiski skanošais PAR nebūtu nekas peļams. Tikai - kas tajā iekļauts? Politkopas Mēs esam par! manifesta sākums ir iemidzinošs un garlaicīgs, līdzīgs citu partiju tukšsolījumiem. Kad lasītājs jau piemidzis, viņam kā slepenu narkotiku iepilina tekstiņu: «Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem. Mēs esam par stiprām ģimenēm, daudziem bērniem un ģimeņu līdztiesību. Par globāliem latviešiem, viņu atgriešanos modernā Latvijā, inteliģentu imigrāciju un dziļu integrāciju. Par pilsonisku patriotismu, vienotu nāciju un vēstures izlīgumu. Mēs esam par līdzpilsoņiem nepilsoņu vietā. Par valsti, kas pastāv vienā valodā, un cilvēkiem, kuri spēj sarunāties daudzās.»
Ko nozīmē ģimeņu līdztiesība? Ģimenei, kurā ir tēvs un māte, tiks pielīdzināta tāda, kas sastāv no tētis+tētis vai mamma+mamma? Varbūt vēl kādas genderideoloģijas variācijas? Īsti Viņķeles kundzes garā: ģimenes, kurās Kārļi un Karlīnes varēs izvēlēties sev dzimumu. Un kas ir globālie latvieši? Kaut kāda klaidoņu nācija bez latviešu valodas? Un inteliģentā imigrācija? Vai tā pati, kuru pirms pāris gadiem karsti piesauca «160 velkamistu» vēstules autori - nelegālo imigrantu atbalstītāji, kuri uzskatīja, ka, izrādot idiotisku un noziedzīgu «viesmīlību», «Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus»? Sevišķi daudzsološi ir divi piedāvājumi: gaidāmā «vienotā nācija» kopā ar kremliniem, kas savukārt veicinās «vēsturisku izlīgumu» uz padomju okupācijas nolieguma bāzes, un nepilsoņu vietā radītie «dziļi integrētie līdzpilsoņi» - pilsonības nulles varianta vēstneši.
Beidzot mums būs dziļi eiropeiska partija, kas ieviesīs dzīvē ne tikai genderisma, bet arī «vienotas nācijas» idejas! Ir tikai viena bēda: Satversme, kas atbalsta laulības «novecojušo» formu - savienību starp vīrieti un sievieti, Satversme, kas nosaka tikai vienu valsts valodu - latviešu, Satversme, kas neļauj apšaubīt pilsonības ieguves iespējas. Bet jaunais politiskais veidojums, paņēmis demagoģijas smukās lāpstiņas, mēģina parakties zem šīm fundamentālajām vērtībām, destabilizējot arī valsts pamatus.
Varbūt tādi spriedumi ir dziļi kļūdaini, un Ilze Viņķele ļoti svarīgu lēmumu pieņemšanas laikā - kā vienmēr - kabatā tur «čurikus»? «Ziniet, ir tāda spēle, kad jūs vienojaties un kabatā turat sakrustotus pirkstus cerībā, ka tas kaut ko nozīmēs. Jūs tā kā parakstāties, bet īstenībā domājat, ka varēs šo norunu kaut kādā veidā mainīt,» viņa reiz teica. Varbūt Viņķeles kundze manifesta parakstīšanas laikā arī «čurikojās»? Bet laikam tomēr ne - acis viņai traki mirdz, un tā vairs nebūs vecā Muļķu partija. Tā būs Muļķa vēlētāju apkāšanas partija.