Elita Veidemane / Viedokļi

«Eiropa nav brīva. Brīvība sākas ar patiesības paušanu. Bet šodien Eiropā paust patiesību ir aizliegts. Pat tad, ja uzpurnis ir no zīda, tas ir uzpurnis. Ir aizliegts teikt, ka tie, kas ierodas, nav bēgļi un ka Eiropu apdraud migrācija. (..) Ir aizliegts teikt, ka imigrācija mūsu valstīm nes noziedzību un teroru. Ir aizliegts teikt, ka masas, kas ierodas no citām civilizācijām, apdraud mūsu dzīvesveidu, mūsu kultūru, mūsu paražas un mūsu kristīgās tradīcijas. Ir aizliegts norādīt, ka tie, kas ieradušies agrāk, jau ir izveidojuši paši savu atsevišķu pasauli ar saviem likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā ar tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām. (..) Ir aizliegts norādīt, ka tas nenotiek nejauši un neparedzēti, ka tā ir plānota un mērķtiecīgi organizēta darbība – šo ļaužu masu vērst pret mums. (..) Ir aizliegts norādīt, ka šīs izmitināšanas mērķis ir pārveidot Eiropas reliģiskās un kultūras nostādnes, rekonstruēt etniskos pamatus, tādējādi iznīcinot nacionālās valstis. Ir aizliegts teikt, ka Brisele tagad zagšus pievāc pa gabalam vien no mūsu valsts suverenitātes,» teica Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans savā runā 15. martā, Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā.

Klusajā nedēļā, kas pildīta ar ikdienišķām rūpēm par gaidāmo Lielo dienu un ilgošanos pēc saules un gaismas, notikušas melnas lietas. Prātu izkūkojušu islāma fanātiķu uzbrukumā Briselē 22. martā gājuši bojā nevainīgi cilvēki. Islāma valsts neilgi pēc sprādzieniem pieteica savu «autorību». Visticamāk, terora aktos cietušie cilvēki bija tādi, kuriem ar politiku, pret kuru «cīnās» islāmisti, nebija nekāda sakara. Tāpēc tagad var vienkārši, nemainīgi sērot: kārtējais briesmīgais terorakts, kuram neviens nemeklēs dziļākos cēloņus, līdz ar to nebūs arī secinājumu, ir pastrādāts ES administratīvajā centrā, var teikt – Eiropas smadzenēs.

«Samaksāju nodokļus, tagad guļu mierīgi. Stacijā, kāpņu telpā, parkā uz soliņa...» – tāds šobrīd ir viens no populārākajiem jokiem, kas klejo interneta vidē. Mēs par šo joku varētu smieties līdz bezsamaņai, ja vien tas nebūtu līdz bezcerībai trāpīgs. Un tas sāpīgi trāpa Latvijas iedzīvotāju mugurā, kas labticīgi pagriezta pret tiem, kuriem vajadzētu kā drošai sienai sargāt mūs visus, kas, pilni vientiesības un cerību, raugāmies gaišajā nākotnē. Kārtējo jociņu mums mugurā grasās iedurt Valsts zemes dienests (VZD), kas pakļauts Ministru kabinetam un Tieslietu ministrijai.

Beidzot žurnaļugām mute būs ciet. Neviens nekad neuzzinās, ka ministrs N. ir aprobežots narciss, valsts sekretārs Ž. ir nekompetents ieliktenis, bet deputāts H. apmeklē svingeru klubus biežāk, nekā veselība atļauj. Beidzot valsts varas grāvējiem – žurnālistiem – nebūs nekādu iespēju piespēlēt trumpja kārtis ārzemju nelabvēļiem, un rezultātā viņi nevarēs mūsu valsti šantažēt ar saviem netīrajiem pārspīlējumiem. Iestāsies vispārējs miers, laime, pārticība un kiberdrošība.

Iespējams, vairāk par Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova izteikām latvieti kaitina pašmāju politiķu gļēvulība. Vešņakovs pateica tikai to, kas viņam bija jāsaka, proti, ka leģionāru piemiņas gājiens 16. martā esot «kauns Eiropai». Šādus «vērtējumus» viņam kā vēstniekam gan nepieklājas teikt, jo viņš Latvijā ir tikai īslaicīgs ciemiņš, kam nav jājaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās. Viņš arī nevarēja pateikt, ka ikvienam latvietim Latvijā ir tiesības pieminēt leģionārus, kuri cīnījās nevis par nacistu izvirzītajiem mērķiem, bet gan par komunistu piesmieto dzimteni, – lai neatkārtotos Baigais gads. Un Vešņakovs arī nezināja, ka latvietim ir tiesības pieminēt savus karavīrus tieši tad, kad viņš to vēlas, un tieši tajā vietā, kur viņš vēlas, un nedz Krievijai, nedz «kaunīgajai Eiropai» gar to nav nekādas daļas.

Biksēm buktes vēl nav paguvušas izsēdēties, taču ministru prezidents Māris Kučinskis jau paspējis mūs iepriecināt: Latvijā esot viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, tāpēc «nākotnē būtu pakāpeniski jāievieš nodokļu korekcijas». Nē, nepadomājiet ko sliktu, Kučinska kungs negrasās apdalīt budžetu, samazinot nodokļus, tieši otrādi: «Ilgtermiņā būtu jāceļ nodokļu slogs, bet ļoti pakāpeniski, nevis tā, lai satriektu visus. Tomēr jāatceras arī par sabiedrības pretreakciju, kas nodokļu celšanas gadījumā ir diezgan liela. Kaut kādas korekcijas droši vien nākotnē būs jāveic.»

Šķidri un nepārliecinoši Rīgā, pie Raiņa pieminekļa, aizskalojās nedēļas nogales pasākums, kurā ap 60 indivīdu pauda atbalstu imigrantu uzņemšanai. Izrādās, iecere pulcināt grandiozas imigrantu atbalstītāju masas bija iniciēta daudzās Eiropas pilsētās, tostarp Rīgā. Masveidīgumu galvaspilsētā nemanīja, un diždemonstrāciju, kurā liela daļa bija ārzemnieki, rotāja, šķiet, vienīgā atpazīstamā «slavenība» – nereģistrētās organizācijas Nepilsoņu kongress valdes loceklis un latviski nacionālas valsts pretinieks Aleksandrs Giļmans. Kāds pārsteigums, tiešām.

Pēc 24. februāra publikācijas Atšķaidītā «vīriešu diena» saņēmām atbildes no VSAC filiāles Ropaži vadītājas Laimas Gornostajas un no Labklājības ministrijas.

Gluži kā negaisa mākonis ar robotām malām, ar zibeņu draudīgām plaiksnām un slēptiem dārdiem nāk Saeimas vēlēšanas. Vēl jau tālu, vēl divarpus gadi mums jāgaida līdz jaunām, cerīgām un auglīgām lietusgāzēm, kurās uzdīgs lekns politiskais zelmenis, kas pārtaps tautas labklājības druvā. Arvien ticam, ka tas tā notiks, un mūsu ticība nomirīs tikai līdz ar slotaskāta uzplaukšanu agrā rudens rītā...

«Vīriešu dienai veltīts pasākums 23. februārī pulksten 14. Pasākuma norises vieta – zāle. Atbildīgie darbinieki...» – šādu paziņojumu varēja izlasīt Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Vidzeme filiāles Ropaži mājaslapā.

Ar bezcerīgu fiasko beidzās bijušās lielpartijas Vienotība dažu valdes locekļu mēģinājums izmest no partijas divas tās biedrenes – Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni. Mēģinājums atbrīvoties no melnajām avīm acīmredzot nebija pietiekami labi sagatavots, kaut arī trīs reģionālās nodaļas un 12 Rīgas nodaļas biedri lūdza abas izslēgt no partijas par vairākuma viedokļa neievērošanu – tā šo ierosinājumu formulēja Vienotības Ētikas komisijas pārstāve Marija Balcere.

«Ja Viņķele nedabūs nekādu amatu, viņa var nenobalsot par valdību,» – tā runā politikas kuluāros, un tajos paustais nereti piepildās ar uzviju. Šis ir tas gadījums, ka tā var arī notikt. Protams, ja no ilgstoši būvēto stalažu pamata izrauj vienu dēlīti, lai arī cik tas būtu necils, stalažas var sagāzties, bet kurš tad to vēlas? Tāpēc Vienotības valdes sēdē notika – no vienas puses, savādas, no otras – pavisam saprotamas lietas.

Pēc komentāra Latvietis un viņa hotdogs, kas tika publicēts Neatkarīgajā šopirmdien, 1. februārī, Saeima saņēma Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretāra Andreja Pildegoviča vēstuli, kurā kārtējo reizi aplūkoja problēmas, kas iepriekš bija radušās sakarā ar piekļuvi ES – ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) nolīguma dokumentiem.

«Rinkēviča kungs ar šo līgumu jau gadiem nēsājas apkārt, tā ir viena no viņa prioritātēm,» skaidro kāds valdībai tuvs indivīds, kas nevēlas sevi publiskot. Iespējams, viņš iespaidojas no slepenības, kas šobrīd apvij minēto dokumentu. Runa ir par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (TTIP), kuru ES un ASV vīkšās parakstīt jau kopš 2013. gada – skaisti runājot, tas ir savstarpējās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums, kas stiprināšot ES, tostarp arī Latvijas, lomu pasaulē, jo «Eiropas Savienībai un ASV, neraugoties uz visām atšķirībām, ir kopīgas pamatvērtības – demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, tiesiskais regulējums savu pilsoņu un vides aizsardzībai»

Atrodos Siguldas Valsts ģimnāzijas vecāko klašu audzēkņu vidū. Viņiem tā ir audzināšanas stunda, man – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, kam Atmoda un barikādes šķiet kā pasaka, kuru viņu vecāki bērnībā par maz viņiem stāstījuši, kaut arī gandrīz visi bijuši uz barikādēm: roku paceļ teju visi audzēkņi, kad viņiem tiek vaicāts, vai vecāki piedalījušies 1991. gada janvāra barikāžu notikumos. Atmoda šiem jauniešiem ir tikpat sena pasaka kā teiksma par Lāčplēsi: atšķirība vien tā, ka Spīdola un Laimdota nestāv viņu acu priekšā, ar viņiem sarunājas cits, pilnīgi reāls un «aptaustāms» pasaku tēls, kas nācis no laikiem, kad viņu vēl nebija pasaulē.

Pēc pozām, kurās nostājušās šobrīd valdošās partijas, var secināt, ka patiesībā neviens nekādu valdību veidot negrasās: vienai partijai kāja uz «sarkanās līnijas», otra atsakās atbalstīt valdību ar «rižo lapsu», trešā piedraud, ka nepiedalīsies tādā valdībā, kurā nebūs otrās partijas, tad savukārt no pirmās partijas atšķēlies kreiso liberāļu sešnieks skraida pie trešās partijas, lai izlūgtos ministra amatu, jo citādi neatbalstīs tās premjera amata kandidātu, bet tajā laikā otrā partija cīkstas ar pirmo – kurai pienāksies lielāka bļoda uz saimes galda... Un tā tālāk.

«Es noteikti atkal ietu uz barikādēm, ja vajadzētu aizstāvēt Latviju un tās brīvību,» teic kāds kungs. Bet pēc klusuma mirkļa piebilst: «Protams, es neaizstāvētu tādus politiķus, kādi šodien pie stūres.

«Zini, taksisti sarunājoties teica – ka tik Solvita nebūtu premjerministre, pats dzirdēju,» gadumijas virtuves sarunu šovā brīdinoši noteica kāds politikas vērotājs. Nu, ja pat taksisti satraucas par to, kas notiks, ja Solvita dabūs valdības ruļļus savās rokās, tad lieta ir pavisam nopietna. Tā kā bija jau aptaujāti viņļaužu dārznieki, direktoru padomes rakstveži un kaut kādas tur ministrijas manteļu padevēji, bilde, kā mēdz teikt, rādījās gluži klāra: neviens, atkārtoju – neviens! – nevēlējās Solvitu par valdības vadītāju. Taksisti kļuva par nevēlēšanās kausa pēdējo pilienu, un protests pret, tautas vārdiem runājot, «rižo lapsu» vēlās pāri malām, duļķojot līdz tam brīdim kristāldzidro politikas notekūdeni.

Kaut kur augstu debesīs ir paslēpies sniegs. Aizmigusī zeme bez sniega nespēj atspoguļot gaismu, kas mums tik nepieciešama. Vien šaura un zema saules švīka mirklīgi uzplaiksnī virs horizonta, lai atkal nogrimtu pēcpusdienas tumsā. Neko mēs tik ļoti negaidām kā gaismas atgriešanos. Saulgrieži nāk kā atpestīšana, kas ik dienu iepilina vienu gaismas lāsi mūsu dzīvošanas kausā. Bet ko darīt mums, kamēr kauss vēl tukšs?

«Mēs sen esam aizmirsuši komuņaku totālā deficīta laikus; nu nopērkams ir viss – no apenēm līdz deputātiem. Vienīgais deficīts – valsts budžetā.» Tas ir komentārs pie kārtējā raksta par tā dēvētajiem «Krauzes grozījumiem», kas paver durvis Krievijas propagandas brīvai ieplūšanai Latvijas radio telpā, mazinot valsts drošību. Armands Krauze, ZZS frakcijas deputāts un partijas valdes priekšsēdētājs, šoruden steidzamības kārtā rosināja glābt vairākas krieviski runājošas radiostacijas no pārejas uz apraidi latviešu valodā, kam būtu jānotiek 2016. gada 1. janvārī.

Laikā, kad divpadsmitos vēl tumšs, bet divos jau tumšs, īsti iederas ziņas par islāmistiem, kas draud, ka visi mirs – sākšoties karš pret Rietumiem, izmantojot masu iznīcināšanas ieročus.

«Stipra un pārtikusi Latvija» – tāda būšot vienas paneļdiskusijas tēma, kura taps šķetināta partijas Vienotība kongresā, kas notiks sestdien. Pieteikums izklausās pēc nezinātniskās fantastikas pulciņa pusaudžu sadomātas pasaciņas, izspēlējot dažādas lomu spēles. Piemēram, Makšķernieki duļķainajos Saeimas vēlēšanu ūdeņos vai Kā izsmelt ķīseļa upes, sēžot uz biezputras kalniem. Pēdējā laikā gan daudz aktuālāka kļuvusi spēle Es neko nezinu, es biju Ķīnā. Bet stiprā un pārtikusī Latvija gaidīt gaida vairs tikai to: lai vienotībnieki parāda gaišo ceļu uz Latvijas simtgadi. Tieši tam būšot veltīts kongress.