Elita Veidemane / Viedokļi

Imants Ziedonis kā Likteņa upē skatījās, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū uzrakstīdams dzejas rindas: «Un pret savas tautas dziesmu/ var tikai savējie/ Un pret savu tautas dziesmu/ cits nevar it neviens.» Valoda un tautasdziesma kā nacionālās identitātes sastāvdaļas atrodas mūsu pašu, latviešu, aizsardzības zonā, šo un citu būtisko pazīmju saglabāšana, ar kurām atšķiramies no pārējām nācijām, ir atkarīga tikai un vienīgi no mūsu nacionālās apziņas un pašapziņas, nevis no kādiem ārējiem spēkiem, kuriem ir iespēja tikai sisties kā nakts knišļiem pret stiklu. Savai valodai sliktumu nodarīt varam vienīgi mēs paši, neviens svešais to nevar.

«Ideja likt visiem kārtot eksāmenus tikai latviešu valodā demonstrē valdošo spēku absolūtu neizpratni par līdzās dzīvojošo mazākumtautību kultūru un raksturu,» portāla delfi.lv rakstā pauž politikas «haizivs» Jānis Ādamsons (Saskaņa). Tiešām, kāda jauna, neparasta ideja! Par to taču nekad nav ne runāts, ne domāts, un te pēkšņi – bāc, valdība augustā nolēma atbalstīt izglītības ministra Kārļa Šadurska piedāvātos grozījumus likumā, kas paredz, ka mazākumtautību skolās eksāmeni (9. klasēs) tiks kārtoti valsts valodā – latviski.

«Nevajag muļķiem pievērst uzmanību. Mediji paši saceļ brēku. Visi tāpat zina, ka viņiem neļaus to pieminekli celt, bet nē, jāparunā. Bērnudārzs,» secina kāds interneta prātnieks.

Visbaisākais bija tukšums. Kāpjot no prāmja Rīgas ostā, pamanījām, ka tā ir absolūti tukša. Pēc tā, ko uzzinājām agri 19. augusta rītā, vēl būdami uz prāmja, kas nāca no Zviedrijas, domājām, ka ostā mūs sagaidīs militāristi un tad... un tad mūs visus, izšķirojot pēc paveiktajiem noziegumiem, aizvedīs uz atbilstošām iestādēm. Taču ostā neviena nebija. Pat robežsargu nebija. Es steidzos uz laikraksta Atmoda redakciju, kas tolaik atradās Basteja bulvārī. Tur mani gaidīja kolēģi. Pa ceļam nemanīju nevienu cilvēku. Bija 1991. gada 19. augusts, militārā puča pirmā diena.

Brīnumaini: pagājušas divas diennaktis pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vizītes Aglonā, bet sociālajos tīklos un interneta dižportālos nevienas apriešanas un apņirgšanas. Samiegojušies, vai? Šāda mazaktivitāte šķiet aizdomīga. Kur tad palikuši visi bezgrēcīgie, kas zināja nosodīt tos, kurus viņi uzskata par necienīgiem atrasties Aglonas svētvietā?

Māksla attīra un iedvesmo: pēc politiskās karjeras, kas ne vienmēr ir vēlētāju gaišākajā piemiņā paliekoša, cilvēks izdomā atgriezties pie mūžam skaistā, un tas ir pacilājoši.

Muļķu partijas manifestā, kas dzima tālajā 1992. gadā, bija galvenais solījums: «Mēs esam par...» Daudzpunktes vietā katram vajadzēja ierakstīt, par ko tad viņš ir: «Mēs esam par sauli, par mēnesi... Par zemessargiem, aizsargiem, kājsargiem, pussargiem...» Entuziasma un kvēles pārņemtie muļķpartijieši tomēr nespēja piereģistrēt savu partiju tās pārāk tiešā nosaukuma dēļ, tālab pārdēvēja to par Latvijas laimi. Jo laime taču ir universāla. Taču par vēlēšanu apvienību Latvijas laime 1993. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoja vien 0,88% no vēlētāju kopskaita.

Nezinu, vai Latvijas izklaides industrijas vērtētāju miskastē atradīsies vēl kaut kas tikpat derdzīgs, bezgaumīgs un atbaidošs kā Laimas Vaikules festivāls Rendez Vous, kas nule notika Jūrmalā. Vēl baisāks, šķiet, bija tikai Jaunais vilnis, no kura kopīgiem spēkiem laimīgi esam tikuši vaļā.

«Dzīvojiet šodienā! Lai krievi paši raud par savu vēsturi!» – kāds sejugrāmatas lietotājs virtuāli uzbruka kādam citam lietotājam, kas bija tīmeklī publicējis senu fotogrāfiju: Krievijas cara Nikolaja II ģimene neilgi pirms nošaušanas. 17. jūlijā apritēja 99 gadi, kopš Jekaterinburgas inženiera Ipatjeva mājā komunisti nošāva Nikolaju II, viņa ģimeni un vairākus kalpus. Diez vai kāds grasījās raudāt par šo faktu, tas bija vairāk kā atgādinājums par proletariāta vadoņu plānprātību un sekām, ko tās nesa ne tikai Krievijai, bet visai pasaulei. Tieši atgādinājumu dēļ vēsture ir svarīga, un ir nebūtiski, kur tā «notikusi»: ir jāizdara secinājumi, kas būs nozīmīgi šodien un rīt, un šeit.

Aizej uz mežu un paliec tur pa nakti. Viens. Un lai tev mugurā ir tikai tas apģērbs, ko no rīta esi steigā uzmetis: krekliņš un plāna jaķele. Tev nav viedtālruņa, nav pat baranciņas kabatā. Tev nav ne jausmas, kur ir dienvidi, uz kurieni ved stiga un kas mīt alā, kas tumsnē zem egļu nokarenajiem zariem. Atnāk piķa melna tumsa, un ledains lietus sāk pātagot seju, un drīz viss apģērbs ir izmircis. Mirkli tev šķiet, ka tas ir ļauns sapnis, bet tumsa iespiežas tevī lēni kā nazis sviestā, tevī atstarojas trulas sāpes, un asinis sastingst no aukstuma un neizskaidrojamām bailēm...

Aizņemšos kādu trāpīgu terminu no Latgales koktēlnieka un pedagoga Antona Rancāna. Un šis termins ir «krievināšana». Nekā citādi kā par krievināšanu nevaru nosaukt mūsu izglītības sistēmas pērļu virtenes, kurās mirdz ne tikai segregētās izglītības absurda piemēri, bet arī skolu likvidēšana – nereti bez pamatotiem iemesliem. Lai likvidētu kādu skolu, dažkārt nemaz nav vajadzīga nopietna argumentācija, vajag tikai revolucionāro pārliecību, ka latviešu skola gauži krieviskā rajonā nav vajadzīga, tāpēc no tās jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk – kā no nevēlama svešķermeņa.

Visi esam iesaistīti kaut kāda komiksa ekranizācijā. Tāda sajūta rodas, vērojot valsts dzīvē notiekošo. Pat ne tikai vērojot, bet aktīvi piedaloties masu skatu filmēšanā. Jo kurš gan nav iekļauts epizodēs par «oligarhu sarunām», nemaz nerunājot par mediķu streiku, «izcilās» nodokļu reformas sāgu un degošo mēslu kariem? Pirms pāris dienām nevarēja vien beigt smieties par Valsts vides dienesta (VVD) priekšnieces Ingas Koļegovas pieļāvumu: Latvija varētu lūgt Zviedrijai aizvākt atkritumus no nelegālās atkritumu glabātavas Slokā, kā arī segt izdevumus (no valsts budžeta atvēlētos 700 000 eiro) ugunsgrēka teritorijas attīrīšanai.

«Bērni nedzimst kā nepilsoņi. Viņi dzimst kā bērni. Nepilsoņu likteni izvēlas viņu vecāki,» uz Valsts prezidenta iniciatīvu automātiski piešķirt visiem nepilsoņu bērniem LR pilsonību atbildēja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA).

Galīgi neveicās ar meklēšanu: tūdaļ pēc 18. jūnija postošā ugunsgrēka Slokā, kur, jautri smirdēdami, teju trīs diennaktis dega atkritumi, vēlējos atrast medijos un mājaslapās bažu pārpilnus partiju vēstījumus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) veiktu analīzi un Valsts vides dienesta (VVD) rosīšanās pēdas. Nekā nebija. Nu, jā, VVD priekšniece Inga Koļegova par smirdīgo atkritumu izgāztuves ugunskuru uzzināja tikai tad, kad pacēla acis no adīkļa, lai ielūkotos tālrādes zilajā ekrānā. Varbūt viņa klusā svētdienas vakarā ieslēdza datoru, lai pačalotu ar draudzenēm, un tad no monitora izlēca briesmu stāsts par Sloku.

Manī pašā nav aizvainojuma, bet man ir desmitiem tūkstošu vēlētāju, kuri ir aizvainoti – pēc Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdes atklāja Igors Pimenovs (Saskaņa). Briesmīgo aizvainojumu esot modinājis Edvīna Šnores izteikums laikrakstā Nacionālās Ziņas, kur viņš raksta: «Daudzas no okupācijas sekām ir pārvarētas, taču krieviskā vide vēl arvien ir Latvijas realitāte. Kā savulaik teica sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti. Patiešām, redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc.»

«Re, re, «normālie» sašūmējās? Skaistajiem, veselajiem, bagātajiem ir pretīgi skatīties?! Viņi arī negrib invalīdus redzēt ne uz ielas, ne sev blakus krēslā operā, negrib, lai viņu veselo bērnu klasēs un bērnudārzu grupiņās būtu bērni invalīdi. Pirmkārt, tas liecina, ka izstāde «nostrādāja». Otrkārt, ka sabiedrībai ir tālu līdz inteliģencei un tolerancei.» Tā domā kāds «viedokļu līderis», apspriezdams ne jau pašu izstādi, par ko tiek lauzti šķēpi un mīdīti vairogi, bet gan komentārus par to.

Prasība valsts pārbaudījumus kārtot valsts valodā ir skolēnu labākajās interesēs, – pārliecināti saka tiesībsargs Juris Jansons. Var tikai piekrist: skolām jau sen vajadzēja no 1. klases sākt pakāpenisku pāreju uz latviešu valodas apmācību, un eksāmeni, kas notiek latviski, ir loģisks turpinājums šai pārejai. Diemžēl nedz mūsu izglītības ministri, nedz valdība kopumā neiekarst realizēt šo plānu. Sākotnēji viss izskatījās cerīgi: 2013. gadā Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis izteicās: «No 2015. gada jānotiek pakāpeniskai pilnīgai pārejai uz mācību procesu latviešu valodā vispārizglītojošās skolās, kas dos iespēju novirzīt papildu finansējumu skolotāju algām, sekmēs izglītības kvalitāti, kā arī veicinās sabiedrības integrācijas procesu.»

«Esmu padomju karavīrs, es devu zvērestu, es jūtos kā ienaidnieka aizmugurē. Močīt vajag tos fašistiskos svoločus – latviešus, lietuviešus, igauņus. Esmu no Dobeles, visi latvieši ir svoloči, vienu jau nomočīju nafig,» savus politiskos uzskatus interneta sejugrāmatā klāstīja kāds krievvalodīgais, un tas notika 9. maijā, kad pa ielām siroja kaut kāda miroņu pulka dalībnieki.

Jūrmalā pārsteigumu nebija: skaitliski uzvarēja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) saraksts, iegūstot sešas deputātu vietas. Par saraksta līderi Gati Truksni nobalsoja 8310 jūrmalnieku, ieliekot pretim viņa uzvārdam 3369 plusiņus. Nacionālās apvienības «kontā» – divas vietas, kuras ieņem jauni un aktīvi politiskie cīkstoņi, Saskaņa ieguvusi trīs vietas, savukārt Tev, Jūrmalai, kas vienojās kopīgā dziesmā ar Jauno konservatīvo partiju, vēlētāji piešķīra četras vietas. Stabilai koalīcijai pietiktu ar ZZS un Tev, Jūrmalai (TJ) politisku vienošanos, taču TJ līderis Arnis Ābelītis jau iepriekš strikti noteica, ka ar ZZS viņa partijai nekādu kopīgu darīšanu nebūs.

Skaidrs, ka Krievijas grupas Bi2 uzstāšanās Rīgā bija priekšvēlēšanu reklāmas pasākums, kas Rīgas pašvaldības nodibinājumam Rīgas Tūrisma attīstības birojs izmaksāja 203 538 eiro. Koncerta apmeklētāju maciņi šajā dienā netika atvērti, jo šā sestdienas prieka finansētāji bija visi Rīgas nodokļu maksātāji.

«Annuška eļļu jau ir izlējusi,» lietišķi secināja biedrs Volāns, redzēdams, cik naski sociālajos tīklos spieto viņa partijas atbalstītāji. Atlika vien sagaidīt vēlēšanu dienu un, protams, nākamo rītu, lai triumfāli ienāktu galvaspilsētas domē un izmēztu no turienes visādus siles tukšotājus. Sile bija vajadzīga viņa partijai, kas saucās it kā necili, toties ietilpīgi: «Jaunais grābeklītis». Annuškas eļļa bija tik laba smērviela, ka ļautiņi pavilkās, precīzāk sakot – ieslidinājās. Ja kāds arī nepareizi paslīdēs, nokritīs uz sliedēm un taps tramvaja sabraukts, tā nu būs viņa paša vaina. Ne jau velti tautā to dēvēja par miroņtramvaju. Volāns zināja, ka Anniņas eļļa nekad nepievils: tā ir godīgi spiesta, brīva no korupcijas un citām kancerogēnām vielām. Anniņa no tīras sirds tādu spieda ikkatru dienu.

Gadījās būt kādā ārstniecības iestādē. Sarunājoties ar iestādes šefu, uz viņa galda ieraudzīju kādas partijas priekšvēlēšanu bukletu. Tā spīdīgais vāciņš bija ieturēts viduslaiku kaujinieciskuma garā: varonīgs bruņinieks, izteikti līdzīgs attiecīgās partijas priekšsēdētājam, ar šķēpu žmiedz pie zemes bijušo domes priekšsēdētāju un viņa draudziņu biznesmeni. Jautājoši paskatījos uz iestādes šefu. Viņš nosmīnēja: «Bija te viens atnācis un dalīja bukletus... Citi arī dala. Bet vēlētājiem pašiem jāsaprot, ka balss būs izmesta miskastē, ja vēlēs par visādām dīvainīšu partijām.»