Ja kļūsim par svešajiem
Imants Ziedonis kā Likteņa upē skatījās, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū uzrakstīdams dzejas rindas: «Un pret savas tautas dziesmu/ var tikai savējie/ Un pret savu tautas dziesmu/ cits nevar it neviens.» Valoda un tautasdziesma kā nacionālās identitātes sastāvdaļas atrodas mūsu pašu, latviešu, aizsardzības zonā, šo un citu būtisko pazīmju saglabāšana, ar kurām atšķiramies no pārējām nācijām, ir atkarīga tikai un vienīgi no mūsu nacionālās apziņas un pašapziņas, nevis no kādiem ārējiem spēkiem, kuriem ir iespēja tikai sisties kā nakts knišļiem pret stiklu. Savai valodai sliktumu nodarīt varam vienīgi mēs paši, neviens svešais to nevar.
Ja vien mēs paši nekļūstam par svešajiem. Šāda iespēja ir reāla, jo ārvalstu kapitāla lobijs sāk uzspiest otrās (valsts) valodas ieviešanu valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā. Runa ir par angļu valodu. Šī vēlme gan netiek konkretizēta kā pāreja uz oficiālu divvalodību (jo tādu iespēju neatļauj esošā likumdošana), tomēr ārzemju investoru vietējais lobijs konsekventi mēģina iespiesties latviešu valodas teritorijā, to pamazām izbīdot ārā, jo investoriem esot nepieciešama «iespēja izmantot angļu valodu komunikācijā gan ar VID, gan arī Konkurences padomi, Valsts darba inspekciju, Datu valsts inspekciju un Patērētāju tiesību aizsardzības centru». Protams, tie vien tādi «nenozīmīgi jautājumi». Taču to realizācijai visu minēto iestāžu darbiniekiem būs perfekti jāapgūst angļu valoda, turklāt nevis sarunvalodas līmenis, bet gan specifiskā grāmatvedības un likumdošanas valoda. Skaidrs, arī to laika gaitā var apgūt, bet runa nav par kūtrumu vai - tieši otrādi - gatavību mesties valodas apguvē. Runa ir par valsts - latviešu - valodas palikšanu valsts ekonomikas apritē.
Taču šis nosacījums ir izpildāms ar grūtībām, ja pat LR ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) piekopj īpatnu stratēģiju - vieslekcijā Ekonomikas augstskolā (Rīga, Latvija) runāt angliski studentu auditorijā, kurā faktiski nav ārzemnieku. Tas saskan ar viņa bijušās partijbiedrenes Ilzes Viņķeles izteikto rosinājumu augstskolām piešķirt tiesības patstāvīgi noteikt studiju programmu īstenošanas valodu, jo, redz, konkurences cīņā latviešu valodai, pēc Viņķeles domām, nav nekādu perspektīvu. Acīmredzami, ka Latvijas valsts internacionalizācija (debilizācija) rit pilnā sparā. Nav tikai saprotams, kāpēc Ašeradena kungs nav aizgājis uz internacionālisma sludinātāju partiju kopā ar Viņķeli, bet gan ietapis Vienotības priekšnieka krēslā...
Ja viss turpināsies tādā pašā garā kā līdz šim, proti, lienot no ādas ārā, lai izdabātu ārvalstu investoru pieprasījumiem, tiks legalizēts veids, kā izstumt latviešu valodu no ekonomikas un beigu beigās arī no valstiskās aprites kopumā. Protams, lai attīstītos ekonomika, mums jāciena investoru vēlmes, taču - varbūt ievērojot saprāta robežas? Valsts valodas statuss latviešu valodai kā vienīgajai piešķirts ne jau tādēļ, lai tā simboliski skanētu tikai Brīvdabas muzejā, dziesmusvētkos vai virtuvē, bet gan lai tā reāli «strādātu» valsts un cilvēku labā, līdztekus to saglabājot kā vienu no valstsnācijas eksistences svarīgākajiem atribūtiem. Ja kāds vēl trin mēli par to, ka vienā otrā Eiropas valstī ir divas valsts valodas, der atgādināt, ka tur vēsturiskie apstākļi ir citi: tās nevar «lepoties» ar padomju okupāciju, kas centās pamatnācijas valodu iznīdēt vai vismaz noniecināt tikpat aktīvi kā šodienas dažādu sugu «aktīvisti». Un, ja mūsu valdošās sejas tomēr nolems par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu (tas, protams, tiks nodēvēts citos vārdos...) angļu valodai, tad - pilnīgi loģiski - krievu dižbiznesmeņi tūdaļ sacels brēku par to, kāpēc krievu valodai nav piešķirts īpašais statuss!
«Lai līdzsvarotu šo valodu (angļu un krievu - E.V.) augsto ekonomisko vērtību, latviešu valodai Latvijas teritorijā jāpiemēro noteikti juridiskās aizsardzības mehānismi. Konstitucionāli noteiktais vienīgās valsts valodas statuss garantē latviešu valodas noturību,» teic Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Vai Saeimas deputāti un valdība gatavojas apstrīdēt šo konstitucionāli noteikto latviešu valodas statusu? Patiesībā tas ir retorisks jautājums: valdīklas (ne jau visi, un tomēr) pārkāps pāri latviešu valodai, to pat nepamanot... Jo pret savu tautas dziesmu var tikai savējie.