Celties, nevis grimt
Visbaisākais bija tukšums. Kāpjot no prāmja Rīgas ostā, pamanījām, ka tā ir absolūti tukša. Pēc tā, ko uzzinājām agri 19. augusta rītā, vēl būdami uz prāmja, kas nāca no Zviedrijas, domājām, ka ostā mūs sagaidīs militāristi un tad... un tad mūs visus, izšķirojot pēc paveiktajiem noziegumiem, aizvedīs uz atbilstošām iestādēm. Taču ostā neviena nebija. Pat robežsargu nebija. Es steidzos uz laikraksta Atmoda redakciju, kas tolaik atradās Basteja bulvārī. Tur mani gaidīja kolēģi. Pa ceļam nemanīju nevienu cilvēku. Bija 1991. gada 19. augusts, militārā puča pirmā diena.
1990. gada 4. maijā tika pieņemta Neatkarības deklarācija, ka bija pirmais solis Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas dramatiskajā sprintā. Jā, maratona nebija, un varbūt tāpēc esam iztikuši bez milzīgiem upuriem un ilgas domāšanas - vajag mums to neatkarību vai ne. Pēc tam - augusta pučs... Neskaidrība un pat bailes - daudz citādāka sajūtas nekā 1991. gada janvāra barikādēs. Mēs, atmodieši, nolēmām, ka izvedīsim datorus uz slepenu vietu, lai OMON, ja gadījumā nāks demolēt Latvijas Tautas frontes laikraksta redakciju, neatrastu neko. Varbūt pagatavojam degšķidruma pudeles? Kāds, kas bija piesardzīgāks, iebilda: bruņutransportieriem, kas drasēja pa Basteja bulvāri, nebūs grūti pavērst šaujamstobrus uz augšu un izlaist kādu zalvīti pa mūsu logiem - no ceturtā stāva nekas nepaliks pāri... Atmetām šo domu. Bezspēcība un naids palika.
OMON ieņēma Latvijas Televīzijas ēku, Latvijas Radio un Iekšlietu ministriju. Toreizējais Latvijas kompartijas šefs Alfrēds Rubiks gavilēja, ar lepnumu vērojot pučistu rīcību. Varu pārņēma Baltijas kara apgabala pavēlnieks Kuzmins. Komunisti piedraudēja: jebkura pretošanās tiks apspiesta. Asiņaini apspiesta. Bez šaubīšanās. No Augstākās padomes atskanēja aicinājums nesadarboties ar tiem, kas atbalsta pučistus. Vai tad kāds gatavojās sadarboties? Ļoti daudzus ministrus un citas amatpersonas nevarēja sazvanīt. Varbūt pučam vajadzēja ilgt kādu nedēļu, lai noskaidrotos: kuru bailes ir nogalējušas, kuru - padarījušas stiprāku, bet kuru - ielikušas gļēvu nodevēju kārtā?
Tad pienāca 21. augusts. Rīgas ielas bija bruņutransportieru pilnas, virs pilsētas dārdināja helikopteri. Piecdesmit OMON rīkļurāvēju virzījās uz parlamenta ēkas pusi. Bija sagaidāms, ka omonieši ielauzīsies parlamentā. Deputātiem visu vajadzēja izdarīt steigšus, jo varēja gadīties, ka iespēju vairs nebūs, tāpēc Augstākā padome nobalsoja par konstitucionālo likumu - Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Tas tika pieņemts, un Latvijas teritorijā spēku zaudēja visi PSRS likumi, atjaunojot Latvijas Satversmi, kas bija spēkā līdz 1940. gada okupācijai. Pēc dažiem satraukuma pilniem mirkļiem pasaule sāka atzīt Latviju kā neatkarīgu valsti. Savukārt Maskavas puča varoņi bija nožēlojami zaudējuši demokrātisko pārmaiņu spēkiem - kāds nošāvās, kāds nodzērās...
Šodien aprit 26 gadi kopš ārkārtīgi svarīgā konstitucionālā likuma pieņemšanas dienas. Tomēr mēs pret šo datumu izturamies bez vajadzīgās cieņas, kaut gan tas nav mazāk nozīmīgs par Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu. Varbūt tāpēc esam tik inerti, ka savu neatkarību ieguvām, patiesību sakot, pa lēto? Varbūt tāpēc, ka šodien mēs gribētu vairāk lepoties ar savu neatkarīgo valsti - bet neredzam pamatu to darīt? Varbūt neesam tik neatkarīgi, kā cerējām toreiz, kad ar asarām acīs citu pēc citas skaitījām valstis, kuras atzina atjaunoto Latvijas Republiku?
Lai kā arī būtu - mēs necienām savu vēsturi. Protams, ne visi ir necienītāji, un tas mierina. Mēs kā kukainīši viendienīši baudām šodienas nektāru, nemēģinādami iedziļināties, kas to ir savācis vai - kur mēs to ņemsim rītdien? Bet vēsture ir kas vairāk par šodienas iztiku, tā ir vakardienas maize, kuru mēs ēdīsim arī rīt. Parīt. Un vienmēr. Tā nesakalst un nepārklājas ar aizmirstības pelējumu. Džīns Šārps, nevardarbīgās pretošanās pētnieks un eksperts, rakstīja: «Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu.» Mēs varam būt lepni par to, ko paveicām Atmodā? Tiešām? Tad kāpēc mēs parādām sevi tik necili, nonievājoši un pašpazemojoši? Kur ir mūsu lepnums par vēsturi, uz kuras pamata būvēt nākotni? Necieņā norakt sevi un brīvvalsti - tas ir vienīgais, ko spējam? Ja tā, tad nākotnes mums nav. Bet vajadzētu būt otrādi: beidzot sākt celties, nevis grimt.