Ir jautājumi, kuri acīmredzami prasās pēc steidzama risinājuma, jo problēma samilst, bet politiķi, kuriem tā jārisina, cenšas izlikties to neredzam, bāž galvu smiltīs un cer, ka gan jau tā kaut kā pati no sevis atrisināsies. Viena no šādām problēmām ir darbaspēka trūkums, no vienas puses, un augošā sabiedriskā pretestība visu veidu imigrācijai, no otras. Ko darīt?
Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli, jo Latvija jau ir pārdzīvojusi ļoti plašu un pārsvarā negatīvi vērtējamu migrācijas vilni okupācijas laikos, kura sekas nav pārvarētas vēl līdz šim. Nebeidzamās diskusijas par valodu jautājumiem ir tikai viena no šo seku izpausmēm. Sabiedrība lielā mērā joprojām ir sašķelta pēc etniskās izcelsmes pazīmes (de facto ir izveidojusies divkopienu sabiedrība), tāpēc attieksme pret jauniem migrantiem no valstīm ārpus Eiropas tiek uztverta ar stiprām aizdomām. Šīs aizdomas pastiprina daudzu rietumvalstu pieredze, kur migrantu kopienas ir koncentrējušās noteiktās teritorijās un tur pamazām pārņem varu. Ne tikai neoficiālo, bet arī pilnīgi oficiālo valsts/pašvaldības pārvaldes varu.
Uz jebkurām iebildēm, ka Latvijā šie migranti reālas problēmas nerada, nekādas noziedzīgas struktūras neveido un smagos noziegumos nav pieķerti, skan atruna: pagaidām. Paskatieties, kas notiek Zviedrijā, Beļģijā, Francijā.
Tāds ir problēmas, ja tā var teikt, emocionālais fons. Apzināti izvairīsimies no tādu vārdu kā rasisms, ksenofobija un tamlīdzīgi lietošanas, jo šo birku karināšana problēmu tikai novirza ideoloģiski uzlādētā gultnē, kad diskusijas izriet nevis no tā, kā ir realitātē, bet kā vajadzētu būt. Jeb kā man gribētos.
Kāda ir realitāte Latvijā? Par spīti ilggadējām runām par demogrāfisko jautājumu prioritāti, dzimstība Latvijā ir zema (summārais dzimstības koeficients 1,35; ES kopumā - 1,36). Lai arī tā nav tik katastrofāli zema kā Dienvidkorejā (0,72), tas ir nepietiekami sabiedrības sevis atražošanai. Tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc minētajās Zviedrijā, Beļģijā, Francijā ir tik liela imigrantu daļa sabiedrībā.
Runas par turienes sabiedrības it kā pārlieko “mīlu” pret iebraucējiem ir tīri ideoloģiska spriedelēšana. Ja šie migranti atņemtu darba vietas vietējiem, tad nekādas “mīlas” nebūtu pat tuvumā, lai ko turienes universitātēs stāstītu kreisi noskaņotie profesori. Nosacītā “mīla” rodas tikai tāpēc, ka šie migranti dara to, ko vietējie “profesori” nekad nedarītu - savāc atkritumus, izvadā ēdienu, klāj bruģīti uz gājēju ielām, novāc zemeņu ražu utt. Respektīvi, nekonkurē ar pamatiedzīvotājiem.
Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2024. gadā Latvijā tika izsniegtas 15 558 pagaidu uzturēšanās atļaujas ārvalstu strādniekiem, kas galvenokārt atbilst darba vīzu (D tipa) un darba atļauju saņēmējiem no trešajām valstīm. Vai 15,5 tūkstoši ārvalstu strādnieku ir daudz vai maz?
Apmēram par līdzīgu skaitli ik gadus samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Tas gan nenozīmē, ka šie 15,5 tūkstoši katru gadu ir jauni iebrucēji, kas papildina jau iepriekš iebraukušo skaitu. Tas nozīmē, ka šobrīd (dati par 2025. gada vēl nav apkopoti) Latvijā legāli strādā aptuveni 15 tūkstoši trešo valstu pilsoņu. Beidzoties darba līgumam, viņiem Latvija būs jāatstāj. Respektīvi, vieni iebrauc, bet citi izbrauc.
Par to, ka, augot Latvijas labklājības līmenim, arī mēs nespēsim izvairīties no migrantu piesaistes, jau kopš šī gadsimta sākuma ir brīdinājuši gandrīz vai visi Latvijas ekonomisti. Arguments ir vienkāršs un loģisks. No tās nav spējusi izvairīties neviena attīstītā Rietumu valsts. Neviena. Bez izņēmuma.
To mūsu ekonomisti teica vēl pirms mūsu pašu darbaspēka masveida aizplūšanas uz Rietumiem, kas iesākās drīz pēc iestāšanās ES, bet it īpaši pēc 2008.-2010. gada krīzes, kad tika izvēlēta ārkārtīgi sāpīga, pasaules praksē reti (pēdējo reizi 1929.-1932. gadā ASV prezidenta Herberta Hūvera laikā) izmantota krīzes pārvarēšanas metode (iekšējā devalvācija).
Pēc tam, kad no Latvijas aizplūda vismaz 100 000 darbaspējīgā un, kas īpaši svarīgi, fertilā vecuma cilvēku (dažos avotos pat tiek minēts divreiz lielāks aizbraukušo skaits), darbaspēka jautājums kļuva vēl aktuālāks un vēl grūtāk risināms. Darbaspēka trūkst gandrīz visos tautsaimniecības sektoros. Ko darīt?
Ja vadāmies no sociālo tīklu “rekomendācijām”, tad risinājums ir viens - jāaizliedz vai vismaz maksimāli jāierobežo migrācija. Kā risināt darbaspēka problēmu? Elementāri, Vatson. Jāmaksā cilvēka cienīgas algas, tad cilvēki ies un strādās. Otrs variants, jāorientējas uz tādu uzņēmējdarbību, kur nepieciešams mazs strādājošo skaits. Tātad uz biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Skan skaisti. Uz papīra vai klabinot datora klaviatūru.
Praksē par kādu algu tu iemānīsi kādu no šiem “padomdevējiem” tīrīt kūti 200 kilometru attālumā no Rīgas? Turklāt arī nākamajās dienās pēc algas dienas? Diemžēl tas Latvijas mazkvalificētais darbaspēks, kurš tieši konkurē ar iebraucējiem, zaudē konkurences cīņā tieši pārliekās atkarības no alkoholiskajiem dzērieniem dēļ. Jebkurš Latvijas uzņēmējs, kurš meklē darbiniekus, pateiks vispārzināmo: labs strādnieks Latvijā jau kaut kur strādā, bet slikts strādnieks pat ar visu lielo algu agri vai vēlu “norausies” uz vairākdienu plostu. Uz tādu paļauties nevar.
Labi, nevajag mums kūts mēslu izmēzējus. Nopirksim pienu un gaļu ārzemēs. Pārvērtīsim Latviju par valsti, kura savu ekonomiku balsta vienīgi uz tādu biznesa modeli, kurā mazs darbaspēka īpatsvars, bet augsta pievienotā vērtība. Lieliski. Bet ielas jau kādam tāpat jātīra. Un pusdienas uz ofisu, kur tiek radīta “augstā pievienotā vērtība”, arī kādam jāved, kā tas šodien ierasts. Gultas viesnīcās arī kādam jāklāj un grīdas jāmazgā. Kas tad to darīs?
Visi šie iedomu modeļi ir dzīvot nespējīgi. Tie darbojas vienīgi attiecīgi noskaņotu cilvēku galvās. Tāpēc lietai jāpieiet racionāli, pēc iespējas mazāk skarot jebko, kas var izraisīt sensitīvus emociju uzliesmojumus.
Vispirms jāatzīst, ka tuvāko pārdesmit gadu laikā no darbaspēka ievešanas izvairīties neizdosies. Lai kā mēs to negribētu. Tas attiecas ne tikai uz mazkvalificēto darbaspēku, bet arī uz vidējas kvalifikācijas (būvniecība) un augstākās kvalifikācijas (IT nozare) speciālistiem.
Viens no būtiskiem jautājuma risināšanas metodes elementiem ir vēlamās migrācijas nodalīšana no nevēlamās migrācijas. Prakse liecina, ka lielākos sabiedrības iebildumus rada migranti, kuri nestrādā nedz rūpniecībā, nedz būvniecībā, nedz IT sektorā. Kuri darbojas apkalpošanas sfērā vai cenšas palikt pašnodarbināto statusā.
Kā liecina citu valstu pieredze, vislielākās problēmas ilgtermiņā rada tieši puslegālie migranti (kaut kāda iebraukšanas atļauja viņiem ir, bet rūpīgā pārbaudē atklājas dažādas neatbilstības), kuri nevis strādā algotu darbu, bet nodarbojas ar “uzņēmējdarbību”. Tas ir, kaut ko tirgo. Jānorāda, ka vairākums Āfrikas un nabadzīgāko Āzijas valstu iedzīvotāju arī ir “uzņēmēji”. Visa šo “uzņēmēju” dzīve saistīta ar nemitīgu kaut kā pārdošanu. Piedabūt šos cilvēkus strādāt rūpnīcā vai būvlaukumā ir ārkārtīgi grūti, tāpēc arī Āfrikā ir tik neattīstīta rūpniecība. Visi grib būt “uzņēmēji” un strādāt tikai sev, 98% “darba laika” garlaikoti sēžot zem nosacītās palmas.
Tieši no šādiem viltus uzņēmējiem, kas noteiktos apstākļos diezgan viegli var “pārkvalificēties” par narkotiku vai dzīvās miesas tirgotājiem, būtu īpaši jāuzmanās un pret viņiem jāvēršas ar visu likuma bardzību jau pašā iedīglī. Par laimi, Latvijai ir viens būtisks spēka ietekmes instruments, kura nav lielajām valstīm. Proti, likums par valsts valodu.
Jebkuram apkalpojošās sfēras darbiniekam, kuram ir kontakts ar klientiem, ir jāprot valsts valoda vismaz B1 līmenī. Potenciālie sabiedriskās kārtības traucētāji (bandītu perēkļu veidotāji) parasti ir ar zemu cītību. Viņiem netīk piepūlēties. Viņi vienmēr cenšas iet vieglāko ceļu. Apgūt kādu mazskaitlīgas tautas valodu, lai spētu integrēties vietējā sabiedrībā, viņi vienkārši negrib. Īpaši, ja ikdienā var iztikt ar kādu no “lielajām” valodām. Tāpēc konsekventa prasība ievērot valsts valodas likumu var kļūt par ļoti efektīvu nevēlamās migrācijas ierobežošanas instrumentu.
Ņemot vērā atsevišķu nevēlamo migrantu grupu labi izkoptās prasmes izmantot dažādus ES valstu likumdošanas “caurumus”, konsekventa, atsevišķos gadījumos pat speciāli pārspīlēta valsts valodas likuma ievērošana var kļūt par galveno ieroci nevēlamās migrācijas ierobežošanā.
Atsevišķi jārunā par studentiem. Aizvadītajā, 2024./2025. mācību gadā Latvijas augstskolās mācības uzsāka (pēc papīriem) 11 542 ārvalstu studenti. 72% no trešajām (ārpus ES) valstīm. Pastāv aizdomas, ka ne visi no šiem vairāk nekā 11 tūkstošiem studentu reāli mācās. Iespējams, ka daļa no viņiem nodarbojas ar kaut ko citu (braukā pa ietvēm ar zaļajām vai zilajām kastēm uz muguras).
Nav noslēpums, ka atsevišķām augstskolām izglītošanās (vai, neoficiāli, uzturēšanās atļauju) tirgošana ir kļuvusi par sava veida biznesu. Galvenais - iekasēt studiju apmācības naudu, un tālākais mūs vairs neinteresē. Tas pats attiecas uz dažādām aģentūrām, kuras “piešāvušas” roku, kā “apiet sistēmu” un panākt, lai viņu klientam iedod iebraukšanas/mācību vīzu un uzņem Latvijas augstskolā.
Līdz šim Izglītības ministrija pret šo problēmu ir izturējusies ar apbrīnojamu nevērību. Visi visu zina, bet izliekas, ka tā tam arī jābūt. Objektivitātes labad - Izglītības un zinātnes ministrija šogad ir atzinusi zināmas nepilnības un sola līdz 2027. gada mācību gada sākumam “sakārtot ārvalstu studentu uzņemšanu, tai skaitā pilnveidojot normatīvo regulējumu”.
Nākamgad 3. oktobrī paredzētas Saeimas vēlēšanas. Varbūt sabiedrība var pieprasīt nozares ministri Daci Melbārdi pasteidzināt “normatīvo regulējumu pilnveidošanu”? Lai tas tiktu “pilnveidots”, jau sākot ar 2026. mācību gadu. Citādi paies vēlēšanas un atkal augstskolu mācību tirgotāji trešās pasaules migrantiem izlobēs, ka viss paliek pa vecam.
