Maijs Latvijai vienmēr būs īpašs – tas ir valstiskās neatkarības atgūšanas mēnesis. 1990. gada 4. maijā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Dokumentu parakstījuši toreizējais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Augstākās Padomes sekretārs Imants Daudišs. Tā paša gada 14. maijā PSRS prezidents Mihails Gorbačovs paraksta dekrētu, kurā pausts: «Balstoties uz PSRS Konstitūcijas 127. 3 panta 1. un 2. punktu, 74. un 173. pantu, nolemju: pasludināt, ka Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācijai «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» nav juridiska spēka no tās pieņemšanas brīža.»
Vēlme par valstiskās neatkarības atjaunošanu tautas apziņā sevišķi izteikta kļuva pagājušā gadsimta 80. gadu vidū. 1988. gada 8. oktobrī nodibināja Latvijas Tautas fronti (LTF), kur iestājās milzums cilvēku un kas organizēja mītiņus. Tā sākās dziesmotā revolūcija. Publiski nebija zināms, vai Valsts drošības komiteja tobrīd kādu vēl vajāja vai arī ne. Taču par 4. maija deklarāciju galvenokārt balsoja tie Augstākās Padomes deputāti, kas pārstāvēja LTF. Tāpēc arī tāds rezultāts.
Pirms turpināt stāstu, jāpaskaidro, ko nozīmē abreviatūra OMON, kuras pieminēšana tolaik cilvēkos izsauca šausmas. Tā bija milicijas īpašo uzdevumu vienība (Отряд Милиции Особого Назначения), tā sauktās melnās beretes, ko pēc PSRS iekšlietu ministra Vadima Bakatina pavēles izveidoja visās padomju republikās ar mērķi it kā cīnieties pret organizēto noziedzību, kas 80. gadu nogalē pieauga neticamos tempos. Latvijā par organizētās noziedzības sākumu ir uzskatāma 1950. gadā dzimušā Dzintara Kromaņa slepkavība 1989. gada 31. martā. Līķi atrada automašīnā pie Sporta pils Rīgā.
Baltijas apgabalā OMON, šo labi bruņoto vienību, izveidoja no iekšlietu ministrijas karaspēka В/Ч 3404, kam centrs atradās Lietuvā. Tās sastāvs bija mainīgs. «Melnās beretes» bija spēcīgi jauni vīrieši, no kuriem daudzi karojuši Afganistānā. Lielākā daļa šo mačo bija vietējie. Bāze atradās Vecmīlgrāvī, tā tika nocietināta un īpaši apsargāta. Oficiāli omoniešu uzdevums bija palīdzēt milicijai aizturēt un konvojēt bīstamus noziedzniekus. «Nav epizožu, kur OMON būtu apspiedis tautas kustību. Laikā, kad pieņēma deklarāciju, valstiskās neatkarības atbalstīšanai nebija nevienas bruņotas vienības,» atceras Rita Aksenoka, tolaik Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece. «Taču jāpiebilst, ka savu varu, proti, kas viņi ir par spēku un ka no viņiem ir jābaidās, OMON parādīja jau 80. gadu nogalē. Ir vairākas epizodes, kuras cilvēki diemžēl ir aizmirsuši.»
Kādu laiku vienlaikus pastāvēja pat divas prokuratūras - LPSR prokuratūra un kopš 1990. gada 26. septembra arī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, kur par ģenerālprokuroru iecēla Jāni Skrastiņu.
Mēģinājums ieņemt Augstāko Padomi
1990. gada 15. maijā notika mēģinājums ieņemt Augstāko Padomi, lai no tās padzītu deputātus, kas balsojuši par deklarāciju. Tas tika darīts ne bez Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ziņas. Sergeja Birjuzova Rīgas Augstākās politiskās karaskolas un Jēkaba Alkšņa Rīgas Kara aviācijas augstākās inženieru skolas audzēkņi, pārģērbti civilajās drēbēs, taču bez bruņojuma, lielā barā centās ielauzties Augstākās Padomes telpās, pieprasot, lai deputāti atkāpjas un tiktu organizētas jaunas vēlēšanas. Lai atjaunotu kārtību, iejaucās LPSR iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks. Viņš deva pavēli OMON vienībai demonstrantus izdzenāt. Piebilstams, ka citās padomju republikās, piemēram, Gruzijā un Azerbaidžānā, kur darbojās līdzīgas kustības kā LTF, brīvību alkstošos cilvēkus vardarbīgi mēģināja apspiest pat ar sapieru lāpstiņu palīdzību.
Šteinbriks bija LTF pusē, taču 1990. gada 4. septembrī viņu amatā nomainīja Aloizs Vaznis. Lai pārliecinātos par OMON lojalitāti, jaunais ministrs aizbrauca uz bāzi Vecmīlgrāvī, kur viņš konstatēja pretējo.
«Melnās beretes» regulāri pārsniedza pilnvaras, piemēram, bez iemesla fiziski izrēķinoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Pastāstīsim par dažām epizodēm.
1989. gada 27. septembrī Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona prokuratūra ierosināja krimināllietu, kur atbildētājs - OMON. 21. septembrī restorānā «Sonāte» omonietis Andrejs Hruščovs svinēja kāzas, kurās piedalījās arī citas «melnās beretes», tajā skaitā viņu komandieris Aleksandrs Kuzmins. Lai parādītu savu varenību, Kuzmins izšāva no pistoles uz diviem cilvēkiem, vienam no viņiem nodarot smagus miesas bojājumus.
1990. gada 5. aprīlī Dzegužu ielā 7-38 Rīgā vairākas «melnās beretes», ieskaitot Kuzminu, izspieda 10 000 rubļu kādam vīrietim, kurš it kā tos esot parādā kādai sievietei. Vīrietis tika spīdzināts, par ko liecināja spīdzināšanas pēdas uz viņa ķermeņa. Kaimiņi izsauca miliciju, līdz ar to noziegums tika pārtraukts. Krimināllietu par šo epizodi prokuratūra bija izbeigusi, vainīgos nododot biedru tiesai.
Un tagad par kādu omonieša Sergeja Parfjonova vadītu «varoņdarbu». 1990. gada 28. jūlijā pulksten 21 bez kāda speciāla uzdevuma «melnās beretes» trīs automašīnās (kopā ap 15 cilvēku) ieradās Siguldas stacijas laukumā. Viņi bija bruņoti ar automātiem, pistolēm, stekiem. Omonieši ielenca vietējos taksometru šoferus, sāka pārbaudīt viņu automašīnu bagāžas nodalījumus, ko pavadīja necenzēta lamāšanās un grūstīšana. Šoferiem lika notupties uz ceļiem vai nogulties, lai viņi nevarētu pretoties. Atrastās cigarešu paciņas saplēsa, alkohola pudeļu saturu izlēja uz vietas. To lika darīt Parfjonovs. Par šo epizodi - milicijas darbinieku dienesta pilnvaru pārsniegšanu - Rīgas rajona prokuratūrā ierosināja krimināllietu. 1990. gada novembrī to nodeva tālākai izmeklēšanai Ģenerālprokuratūrai.
OMON patvaļa beidzās vien 1991. gada augustā.