Elita Veidemane / Viedokļi

Jūrmalas vēlēšanu rezultātu izveidoja uz iecirkņiem neaizgājušie vēlētāji. Faktiski tāpat kā visā Latvijā: vēlēšanu rezultāts būtu krietni vien citāds, ja ļaudis saņemtos un veltītu dažas sava dārgā laika minūtes, lai pievērstos savas pilsētas nākotnei.

«Jums dāvana no Alternatīvās partijas!» – mani krieviski uzrunā kāds pusaudzis pie viena no Jūrmalas lielveikaliem, sniedzot man plastikāta maišeli ar uzrakstu Partija Alternative. Latviski atbildu, ka no svešiem dāvanas nepieņemu.

«Toreiz, kad atbrīvoja Rīgu, kad atbrīvoja Latviju, kam tad bija jāatdod vara – tiem, kas cīnījās pret Padomju Savienību? Tā sanāk! Tāpēc nē, nekādas okupācijas šeit nebija, bet notika atbrīvošana un uzvara pār nacistisko Vāciju.»

Man neienāktu prātā 4. maijā rakņāties pa politisko dūksnāju, meklējot kādu satrunējušu siekstu, kas, melna ļaunuma piesātināta, vēl spētu nočerkstēt, sak, dabūjāt, ko gribējāt – bijāt gatavi pastalās uz brīvību iet, nu tad ejiet ar’, neaizmirstiet tikai savus nabadzības plikumus noslēpt!

Kad cilvēkiem galīgi vairs nav ko darīt, viņi veido politiskās partijas un piesaka to startu pašvaldību vēlēšanās. Latvijā septiņos pagastos esot tikai pa vienam vēlēšanu sarakstam. Nu, tiešām nožēlojami.

«Dombrovska veiksmes stāstā visiem pienākas dzīvot nabadzīgi, ar jostām, kas savilktas ap kaklu. Gan jau beigās samazinās algu tiem, kuri saņem ap 200 latiem mēnesī, un atdos naudu Liepājas metalurga miljonāriem,» sašutusi teic kāda interneta ziņu lasītāja, komentējot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kārtējo reformu izvirdumu – reformēt Latvijas skolotāju algu sistēmu, jo, raugi, valstī esot tādi skolotāji, kuri, grābšļi tādi, saņem teju 1000 latu mēnesī.

Lupatīgi neizteiksmīgajām eiro banknotēm katram nu būs jānopērk īpašs maciņš – tāds, kurā varētu ielocīt nelielas spilvendrānas cienīgu apmēru naudaszīmes. Mūsu gaumīgos latus pēc 2014. gada 1. janvāra sašķērēšot un izkausēšot.

«Vai nebūtu laiks padomāt par Latvijas pievienošanu Krievijai?» kādā interneta portālā nevainīgi vaicā partijas Par dzimto valodu līderis Vladimirs Lindermans. Un turpina: «Visi mēģinājumi atrisināt krievu jautājumu, traktējot to kā Latvijas Republikas iekšējo problēmu, nav vainagojušies panākumiem. Eirosavienības līmenī arī nav rezultātu, Rietumi krieviem palīdzēt netaisās. Pieklājīgi, bet atsaka. Paliek Krievija. Loģiski pieņemt, ka radīsies partija (organizācija, kustība, kā vēlaties), kas noliks mērķi pievienot Latviju Krievijai.»

Šodien mēs skatāmies uz karogiem. Un vērtējam, kā namsaimnieki – valstiski vai privāti – izturas pret 25. martu, kas ir mūsu sēru diena. Pie vienas ēkas karogs kā izbalējusi trauklupata, izžņaudzīta un noplukusi, ar kaut kādu melnu zeķi apsieta.

«Es neko nedzird, ko jus sak,» lauzītā latviešu valodā atbild policists. Protams, nedzird: pāri visam Brīvības pieminekļa laukumam uz visskaļāko dārd tā dēvēto antifašistu rīkotās sapulces un piketa krievniecisks armijas maršs, pēc kura uz karstām pēdām seko tikpat skaļās bazūnēs iepakoti meli par latviešu leģionu.

Kad ļautiņš nezina, ko savā garlaicībā iesākt, viņš gatavs izmēģināt pat kreisās auss kasīšanu ar labās kājas pēdu. Publiski, tā, lai redz ne tikai draudzīgais kaimiņš kāpņu telpā, bet arī svešs pasažieris autobusa pieturā.

«Tjarves kungs nevienu TV raidījumu nav veidojis, radošais darbs viņam svešs. Bet varbūt vadītājam tas nemaz nav vajadzīgs,» izteicās kāda bijusī Latvijas TV darbiniece, piebilstot, ka viņā mājo 99% pārliecība par Rolanda Tjarves iecelšanu (ievēlēšanu) LTV ģenerāldirektora amatā.

Principā Aivim Ronim nav humora izjūtas. Ja būtu, tad viņš varētu pasmieties kopā ar nacionālās lidsabiedrības airBaltic reklāmas un mārketinga stratēģiem, ieplānojot nākamās biļešu pārdošanas aktivitātes, kurās kā reklāmas tēls tiktu izmantots, piemēram, Ļeņins un viņa dzimšanas diena 22. aprīlī.

«Latvieši ir tādi mīksti ņaudētāji, kuri jau no vēstures zināmi kā vergi bez pašcieņas, 900 gadus zinājuši kungiem aiz muguras ņaudēt. Ja katrs runās latviski un būs kaut kripatiņas pašcieņas un lepnuma, tad šāda jautājuma [par valodu referendumu] te vispār nebūtu. Sodiem par valsts valodas nelietošanu ir jābūt pamatīgiem, nevis tur Ls 50... Uzmetiet kādai firmai, veikalam Ls 5000. Ai, karamba, runās kā mīļie un himnu dziedās bez akcenta. (..) Bet latvietis ir zaglīgs, gļēvs lupata, tāpēc man dažkārt ir kauns, ka esmu latvietis, un kauns par to izdzimteņu varzu, kura valda jau 22 gadus.»

Šodien valdības sēdē paredzēts skatīt Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) atstādinātās direktores Regīnas Simsones jautājumu: ir jau sagatavots lēmumprojekts par viņas atbrīvošanu no amata, pamatojoties uz Labklājības ministrijas (LM) juriskonsulta Māra Knoka 2013. gada 5. februāra atzinumu par disciplinārpārkāpumu konstatēšanu.

«Pret jums neviens negrasās izmantot nekādas politiskās sazvērestības vai, nedod dies, ieročus,» teica kāds krievs, apsmīkņādams latviešus, «jūs paši sevi apēdīsiet. Un visādas nelatviešu margināļu partijas tikai piebērs sāli tai jūsu zupai, kuru negausīgi paši arī izrīsiet.» Mazliet kanibālisku pieskaņu varēja dzirdēt šajā traģikomiskajā ironeskā, taču patiesība joprojām ir tikai traģiska, ne miņas no komiskuma.

«Tikai nomīzies Rīgas tirliņš var muldēt, ka barikādes saistās ar «buljona strēbšanu Doma laukumā».» Tik skarbs, pat parupjš bija lasītāja komentārs zem raksta, kura autors, kam barikāžu laikā bija astoņi gadi, ciniski izņirgājās par cilvēkiem, kam 1991. gada janvāra notikumi joprojām ir svarīgi.

Stagnātu partija ar pārcilvēciskām pūlēm beidzot sasniedza reitinga griestus: nu viņus atbalstīja 2,5% vēlētāju. Pateicoties tik spožam rezultātam, partijas kodols saprata: uz Rīgas mēra amatu jāvirza nevis viens kandidāts – kā to darīja tās pārējās, no ratu pakaļas izkritušās neveiksminieku partijas – bet gan divi.

«Tas ir piemērs, kas notiek, ja valsts vadītāji sajūk prātā ar 75% nodokli. Viņiem seko arī aktieri.» Šādu ierakstu tviterotavā pamanīju svētdien, kad tīmeklis burtiski vārījās, apspriežot franču (nu jau krievu?) aktiera Žerāra Depardjē Soču pusdienas ar Krievijas prezidentu Putinu, Depardjē Krievijas pilsonību, ko apliecināja pases saņemšana, viņa dejas uz Mordovijas operas teātra skatuves un dzīvokļa atslēgu saņemšanu Saranskas jaunceltnē, kas atrodas netālu no gulaga nometnes, kuru Mordovijā gana daudz.

Šo saraksti ar epasta starpniecību varētu arī izmest vēstures mēslainē, ja vien tā neliecinātu par valsts un pašvaldības amatpersonu īpatnējo izpratni par publisko komunikāciju. Sarakste sākās šā gada janvārī, un tajā piedalījās Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis un viņa kolēģi, kā arī šo rindu autore.

...Mājiņa bija tā ieputināta sniegā, ka no tās varēja saskatīt vienīgi apdrupušo skursteni, kas kā vecs vīrs savu pīpi pakšķinādams, vēla dūmu mutulīšus saltajā, nekustīgajā, mirdzošas sarmas piesātinātajā gaisā.

Socioloģiskajā aptaujā par Ziemassvētku vecīša esamību vai neesamību uzvarēja viedoklis, ka vecītis eksistē: par to nobalsoja 66,6% aptaujāto. Pretēju viedokli pauda 33,3% aptaujāto.