Elita Veidemane / Viedokļi

Viņai savas dzīves faktiski vairs nav. Palielās mājas viesistabā bērnu sētiņās dzīvo slimie gulbji. Vienam no viņiem kāda kundze liek sistēmu. Pagalmā zem tīklota «jumta» ūdenī plunčājas savainoti šā gada kaiju bērni, bet angārā peld gulbji: kādam savainots spārns, kādam kāja. Kopā te ir 200 putnu, kas pārstāv 19 sugu. «Daži putni mani pazīst un izturas īpaši,» teic Anete Asare, «bet viņiem nav jāpierod pie cilvēka: viņiem būs jālido prom, kad atveseļosies.» Anete ir Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrības Drauga spārns galvenais cilvēks. Viņai savas dzīves vairs nav. Tikai putnu dzīve. Vai nāve.

«Es nevaru ciest, ja apceļ vājākos (..). Šinī gadījumā redzēju to pašu: labi paēdis huligānu bars, pietiekoši aprobežots, apmelo un spārda ar kājām (..) tādus neaizsargātus cilvēkus, kas ir cirka mākslinieki, jo šie cilvēki... viņi piedzimst cirkā, viņi nodzīvo visu mūžu cirkā ar saviem dzīvniekiem (..), viņi ir ļoti neaizsargāti šajā sabiedrībā, viņiem citas pasaules nav kā šis cirks. Un tajā brīdī, kad šī huligānu grupa – savu sektantisko aizspriedumu, savas nezināšanas dēļ – viņus tagad ir nogāzusi zemē un spārda ar kājām, tajā brīdī jānāk Saeimai (..), bet Saeima pienāk, apspļauda un izņirgā šos zemē nogāztos.»

«Es vispār nesaprotu, par ko te ir strīds. Mēs dzīvojam brīvā valstī, bet ne pie boļševiku režīma. Un katrs dzīvo tā, kā var atļauties. Starp citu, tā dzīvo visa Rietumu pasaule. Students sākumā dzīvo kopmītnēs vai ģimenes mājoklī, pēc tam viņš sāk strādāt un nopērk vienistabas dzīvokli, pēc tam apprecas un dzīvoklis ir lielāks. Bet kad cilvēks aiziet pensijā, bet viņa bērni dzīvo atsevišķi, tad ir skaidrs, ka tik liels dzīvoklis viņam vairs nav nepieciešams, un viņš atkal pārceļas uz vienistabas. Vai arī pārdod dzīvokli, lai nopirktu vietu pansionātā ar labu aprūpi,» kādā TV raidījumā izteicās investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.

Jānis Vasiļevskis uzrakstīja iesniegumu Ordeņu kapitulam. Viņš ir novadpētnieks, un galvenais viņa izpētes objekts ir nacionālie partizāni, viņu cīņa pret padomju varu līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum. Vēstures ceļus kopā ar partizāniem staigājot, Jānis Vasiļevskis nonāca pie vienīgā pareizā secinājuma: rosināt apbalvot ar Viestura ordeni vīrus un sievas, kas vēl teju 13 gadus turpināja cīnīties pret padomju okupantiem. Šajā cīņā piedalījās ap 20 000 cilvēku, nezaudējot drosmi un pārliecību, ka taisnība reiz uzvarēs un ka brīva Latvija nav tikai sapnis.

Iespējams, ka tā bija viena no cilvēciskākajām reakcijām, kas piemeklēja Ilzi Viņķeli (Vienotība) raidījumā Preses klubs. Sievietes Viņķeles acīs bija aizvainojuma asaras: no tā, ka sarunbiedrs Edgars Kramiņš uzbrūk viņas vērtību sistēmai un viņai pašai, uzbrūk netaktiski un varbūt pat brīžiem uzspēlēti. Tomēr pelnīti.

Nepagāja ne diennakts, un Sanktpēterburgas metro neģēlīgā terorakta veicējs – kāds 1995. gadā dzimušais Džalilovs – tika atrasts. Uz to, ka viņš ir īstais vainīgais, norādījušas gan «ģenētiskās pēdas», gan videonovērošanas kameru ieraksti. Jauneklis pirms sešiem gadiem esot ieguvis Krievijas pilsonību un strādājis Sanktpēterburgā. Jā, skaidrs, ka terorists, pietrūkst vien saistības ar Islāma valsti. Ak, lūdzu, te tā ir: pareizi informēts avots pavēstījis interneta vietnei Gazeta.ru, ka Džalilovs esot bijis biedrs kādā organizācijā, kura saistīta ar teroristisko grupējumu Islāma valsts.

«Latvija var! Mairis Briedis uzvar!» – emocionāli izsaucieni pārpildīja sociālos tīklus, kad naktī uz 2. aprīli bijām liecinieki spožai Latvijas spēkavīra Maira Brieža uzvarai, kas atnesa viņam Pasaules Boksa padomes čempiona titulu pirmā smagā svara kategorijā. Līdz šim nevienam Latvijas sportistam profesionālajā boksā vēl nebija izdevies kļūt par pasaules čempionu. Tas bija pozitīvs, motivējošs notikums, un Mairis Briedis pēc divpadsmit raundu cīņas pateica vārdus, kas vainagoja visu cīņu: «Latvieši, mēs esam stipra tauta.»

Nezinu, vai šis stāsts faktoloģiski ir patiess, taču emocionāli tas skar tās stīgas, kuras pieņemts dēvēt par dvēselei piederošām. Iespējams, kaut kas līdzīgs ir noticis. Bet varbūt arī nav noticis. Kāda sieviete, braukdama mājās kopā ar vīru un vērodama pēc ziemas nesakoptos Rīgas nomales mazdārziņus, pēkšņi ieraudzījusi kādā ābelē karājamies... cilvēku. Vīrs gan sākumā nav ticējis sievai, sak, tev rēgojas, taču... Viņai izrādījusies taisnība.

«Es tiešām, cīnoties par Latviju gan 1988. gada 23. augustā, gan vēlāk 1991. gadā barikāžu laikā, nevarēju iedomāties, ka mēs pēc 29 gadiem atteiksimies no tām vērtībām, ko esam saglabājuši un kopuši simtiem gadu,» teic Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS). Izrādās, mēs simtiem gadu esam kopuši «vērtības» – savvaļas dzīvnieku nežēlīgu ekspluatāciju cirkos, tostarp arī Rīgas cirkā.

«Bērniņiem patīk dzīvnieciņi,» ar asarainu aizkustinājumu stāsta dzīvnieku cirka aizstāvji, un viņiem ir taisnība: kam tad nepatīk dzīvnieciņi? Tikai nejūtīgiem robotiem nepatīk. Protams, dzīvas radības ir interesants apskates objekts, tikai diez vai cirks, kurā tiek rādīti iebiedēti, samocīti dzīvnieki, būs labākais bērnu audzinātājs, lai viņos iedēstītu līdzjūtību un mīlestību uz dzīvo dabu.

Ar īstas šaha lielmeistares vērienu mūsu finanšu ministre Dana Reizniece Ozola (ZZS) nāca klajā ar FM iecerētajām izmaiņām nodokļu politikā.

Pieņemu, ka imigrantu kārtējais grautiņš Stokholmas rietumu rajonā Rinkebī uzšķīlies tikai no tā, ka ir ziema.

Kaut arī veselības ministre Anda Čakša, tiekoties ar Rīgas Dzemdību nama (RDzN) mediķiem, aicināja kolektīvu nepolitizēt stundu tarifa jautājumu, tas faktiski jau ir noticis.

Spriežot pēc tā, cik nihilistiska šobrīd ir attieksme pret latviešu valodu dažādās tās lietošanas jomās, piektā gadadiena pēc noziedzīgi izraisītā valodas referenduma, kas notika 2012. gada 18. februārī, tiek svinēta ar domu: pēdējais laiks «dasist» to latviešu mēli līdz galam, lai nemaisās pa mūsu internacionālajām kājām.

Ja nebūtu dažu izņēmumu, varētu padomāt, ka jūnijā ir paredzēts skaistumkonkurss, kura uzvarētāju kronēs par Rīgas mēru.

Nesen kādā sarunā aizķērās frāze: «Mani skolēni barikāžu laikus redz kā pasaku: Lāčplēsis plēš Melno bruņinieku, abi iekrīt Daugavā, jodi iešauj mugurā Koknesim, letiņi pavada visus pēdējā gaitā, paiet gadsimti, viss turpinās pa vecam... Nekādas pietātes, vien skepse un vienaldzība.»

Ar nožēlojami šķidru pasākumu pagājušo piektdien tika «atzīmēta» astotā gadadiena kopš 2009. gada 13. janvāra grautiņiem, kuros pēc partijas Sabiedrība citai politikai rīkotā mītiņa tika apskādēts Saeimas nams, apgāzti daži policijas auto un izlaupīts alkohola veikals.

Cilvēku vairākums ir neglābjami pieraduši pie tā, ka viņu vietā visu izlemj direktors, maiņas vecākais vai prezidents.

Tas bija toreiz, kad ziema sākās tad, kad ziemai vajadzēja sākties. Pēc sudrabpelēka novembra no debesīm nolaidās miljardiem sīku, priecīgu zvaigznīšu, un zeme atbalsoja gaismu tik spilgti, ka pat naktis bija baltas.

«Pasākums tiks uzraudzīts,» sociālajos tīklos ierakstīja Nacionālās bibliotēkas štata tvītotājs. «Paturam arī privilēģijas uz kontroli pār elektrības slēdzi.

Viss notika tā, kā bija iecerēts. Sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv tika savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai piespiestu Saeimas deputātus nobalsot par atteikšanos no kompensācijām, kas bija sasniegušas nepieklājīgus augstumus: 2016. gada desmit mēnešos par transporta un dzīvojamo telpu īres izdevumiem deputāti kompensējās ar 264 788 eiro.

«To ir rūgti apzināties, bet, manuprāt, te ir acīmredzami nepadarīts darbs no Latvijas puses,» analizējot Krievijas un Latvijas pēdējo gadu sliktās attiecības, teica aizejošais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs