Kā mums rītdien elpot?
Cilvēku vairākums ir neglābjami pieraduši pie tā, ka viņu vietā visu izlemj direktors, maiņas vecākais vai prezidents.
Tā varēja secināt pēc vārīšanās, kas lielāko burbuli uzsita dienu pēc Valsts prezidenta Jaungada uzrunas Latvijas Televīzijā. Kas tik nenāca uz augšu vārīšanās procesā: gan «smadzeņu skalošana», gan «labāk pasakiet, kā mums dzīvot». Kopīgais noskaņojums bija aptuveni tāds, kā atklāja kāds Bērziņa kungs, diskutējot sociālajos tīklos: «Drīzāk jau, gandrīz aizmiegot pēc Kučinska runas, visi gaidīja kaut ko «prezidentiskāku» - uzmundrinošāku. Bet, sadzirdot tikpat draudzīgu un ģimenisku aprunāšanos no prezidenta pāra, daudzi palika neizpratnē - ko tad nākamgad darīt?»
Tiešām, ko darīt nākamgad, tas ir - šogad? Ja dažas minūtes pirms jaunā gada iestāšanās mūs neuzrunātu valsts augstākās amatpersonas, kā mēs zinātu, ko darīt tālāk? Tā būtu katastrofa: neziņas mutulī visi sāktu stādīt kartupeļus janvārī, mājas būvētu no skursteņa, bet lasītprasmi apgūtu no ķīniešu ābeces. Kā mēs zinātu, cikos ēst brokastis un kad likties gulēt? Vai prastu izvēlēties piemērotus apavus un vajadzīgā piegriezuma ziemas mēteli? Baidos, ka mūsu dzīve nogrimtu eksistenciālā purvā, tā arī nekad vairs neuzpeldot.
Savulaik premjers Andris Šķēle Jaungada uzrunā runāja par tādām triviālām lietām kā zobu tīrīšana, angļu valodas mācīšanās un bikšuvīļu buktēšana. Tad daudzi apvainojās. Varbūt tieši tie apvainojās, kam bija problēmas ar biksēm, zobiem un valodu? Ivars Godmanis kādā runā pieminēja pingvīnus, kas lielā salā saspiežas kopā, lai nenosaltu. Viņi tiešām tā dara, rūpēdamies cits par citu. Ko darījām mēs? Smējāmies, pieēstās guzas turēdami. Protams, smieklīgi, ja premjers mudina atbalstīt citam citu, bet mums tas nav vajadzīgs: mēs varam noēst savus tuvākos arī par mazākiem nodarījumiem kā vēlme aizstāvēt tos, kuriem nodarīts pāri. Nav nozīmes, patīk mums Šķēle un Godmanis vai ne, bet tas, ka līdz nervozam smiekliņam mūs spēj novest aizrādījums attīstīties pašiem sevī vai nevainīgs aicinājums būt visiem kopā grūtā brīdī, nozīmē tikai to, ka nejūtamies droši par sevi, neapzināti gaidīdami, kad mums kāds kaut ko pateiks priekšā.
Labi, bez Jaungada uzrunām mēs vairs nezinām, ko darīt. Taču vēl sliktāk tajā nelaimīgajā svētku TV runāšanā, raugi, esot bijis tas, ka valdības vadītājs Kučinskis bija tērpies baltā kreklā, bet prezidents Vējonis bija kopā ar sievu. Nu, kur tas der? Krekls - tas ir provinciāli, bet sieva - nu, kas ir sieva?! Vēl trakāk, ja sieva sirsnīgi izstāsta personisku notikumu - mazbērna piedzimšanu. Lūk, Ivetas Vējones vārdi: «Ir milzīgs prieks par katru Latvijā dzimušo bērnu. Ikkatrā mazulītī mēs redzam, kā veidojas un aug Latvijas tautas nākotne.» Prezidenta kanceleja, tulkojot runu, šo tekstu pārnesa krievu mēlē kā «latviešu tautas nākotni». Pēc tam gan atvainojās par misēkli, izlabojot «kļūdu» prezidenta mājaslapā. Ai, kāds dubļu vilnis krieviskajos portālos pacēlās pret šo būtībā patieso triju vārdu savienojumu! Sapratām, ka teikt «latviešu tauta» - tas ir amorāli, labākajā gadījumā tā ir pagātnes palieka. Nav mums tādas «latviešu tautas», nav! Atcerieties to, vienalga, vai jūs esat sētnieki vai prezidenti! Bet ja pārsakāties, tad atvainojieties un nosarkstiet!
...Kad 1982. gadā Zigmars Liepiņš sacerēja dziesmu Vēl ir laiks, tā kļuva par hitu ne tikai mūzikas, bet arī vārdu dēļ. To autors bija Kaspars Dimiters, un piedziedājuma tekstā bija rindas: «Latvijā, Latvijā, Latvijā rudens tāls vasarai pieskāries, Latvijā, Latvijā, Latvijā mūsu ceļš vasarai cauri ies.» Ar šādu Latvijas pieminēšanu pietika, lai dziesma taptu gandrīz vai par aizliegtu gabalu, par tikšanu līdz Mikrofona aptaujai nemaz nerunājot. Ja dziedātu par Latvijas PSR, tad lieta būtu pavisam cita! Stāsta, ka Dzintaru koncertzālē, kur notika Liepiņa koncerts, ieradušies miliči ar suņiem, lai neļautu klausītājiem celties kājās piedziedājuma laikā. Bet cilvēki tik un tā cēlušies un dziedājuši līdzi...
Toreiz, šķiet, neviens viņiem neteica, ko un kā darīt «nākamajā gadā». Toreiz ļaudis zināja, ka ir Latvija un ka ir latviešu tauta un ka nebūs nepieklājīgi cildināt latviskumu, nebaidoties aizvainot mūžam apdalītos. Kur palikusi mūsu drosme domāt patstāvīgi? Bezjēdzīgā gaidīšanā, kad kāds mums pateiks, kā pareizi elpot rītdien un turpmāk?