Dzīvot pēcgaismā
Tas bija toreiz, kad ziema sākās tad, kad ziemai vajadzēja sākties. Pēc sudrabpelēka novembra no debesīm nolaidās miljardiem sīku, priecīgu zvaigznīšu, un zeme atbalsoja gaismu tik spilgti, ka pat naktis bija baltas.
Saule, slīdēdama tuvu apvārsnim, dūra slīpus, saltus starus cauri sastingušiem kokiem, kas savukārt meta garas, spokainas ēnas uz jūras pusi, uz ledus kalniem, kas bija sakrauti milzu cukurgraudu grēdās. Tās bija tādas ziemas... Mierīgajos vakaros mēs gājām ar ragutiņām uz jūru, tēvs tajās bija iesēdinājis mazo māsu, es gāju līdzās. Sals koda degunā un vaigos, sniegs gurkstēja zem zābakiem. Man kājās bija balti filca velteņi ar brūnu dermantīna briedīti uz sāniem. Tie man šķita tik skaisti zābaki. Tēvs tos bija atvedis no tālām zemēm.
Mēs ar māsu smiedamās nobraucām lejā pa kāpu, kas tolaik izskatījās - un noteikti arī bija - milzīga. Es pagriezos pret balto kāpu un virs kokiem ieraudzīju trīs zvaigznītes - visas nostājušās rindā. Gandrīz. Tikai viena mazliet nerindā. Skaties, cik tās ir tuvu un cik skaisti tās mums mirkšķina! Tēvs atbildēja, ka tās ir ļoti, ļoti tālu un diez vai vispār tās vēl ir «dzīvas». Varbūt tās jau sen nodzisušas, viņš teica, tikai gaisma no tām joprojām nāk pie mums. Kā tas var būt? Ilgi domāju par zvaigznēm, kuru vairs nav, bet gaisma no tām - vēl nāk...
Izvārtījušies pa sniegu, izskraidījušies pa kāpu, mēs gājām mājās. Janvāra lausks spalgi cirta pakšķos, it kā brīdinādams par to, ka taps vēl aukstāks, bet mēs zinājām, ka mājās būs silti: mamma iemeta kādu pagali lielās istabas krāsnī, un virtuvē uz plīts malas stāvēja tējkanna. Uz virtuves galda māla bļodā mūs gaidīja vecmammas vakar uzceptie žagariņi. Un tad arī pienāca laiks maniem jautājumiem, uz kuriem tēvs vienmēr atrada atbildi. Ja viņš saminstinājās, tad atbilžu plūdumu rāmi pārņēma mamma, un vakars pavisam mierīgi atgādināja, ka ir jau pienākusi nakts...
Ko es uzzināju toreiz? Pavisam vienkāršas lietas. To, ka nedrīkst darīt pāri dzīvniekiem un ka tie ir jāaizstāv. Un mans pirmais kaķēns bija melns klibiķītis, kuru savācām krūmos pie mājas: ārstējām to, līdz tas izauga par skaistu Panteru. Sapratu to, ka daba ir tā, kas mūs baro, un ka cilvēki nav nekāds radības kronis, bet gan tikai pasaules sastāvdaļas - ar iespējām būt pazemīgiem un pateicīgiem par to, ka mēs te vispār atrodamies. Uzzināju arī to, ka vajag dalīties it visā, kas tev ir. Kad atnāca draudzene, kas uz skolu nereti nāca, neēdusi brokastis, jo viņas vecmāmiņas pensija bija tik niecīga, ka pat maizītei reizēm naudas nepietika, atdevu viņai pīrādziņus, kas mūsmājās bija paredzēti Vecgada vakaram.
Tas, ko mums deva vecāki, nav tikai pašsaprotamas lietas, kuras ikkatrs tēvs un māte sniedz saviem bērniem. Tā bija dzīves pamatskola un augstskola - mūžīgas mācību iestādes, kas dod ne tikai zināšanas, bet arī prasmi tās pēc tam iegūt patstāvīgi. Un tās - es ticu! - mēs iegūstam joprojām. Mēs iemācamies aiziet no sliktas izrādes vai bezjēdzīgām viesībām - tā vietā, lai pieklājīgi paliktu sēžam krēslā. Mēs iemācamies pārtraukt attiecības ar cilvēkiem, kas mūs neciena vai nenovērtē. Mēs apgūstam māku nedarīt to, kas mums šķiet nepareizi - tā vietā, lai kopā ar pieradinātu pūli darītu to, kas ir vispārpieņemts. Mēs uzzinām, ka laiks ir visdārgākais, ko varam uzdāvināt tiem, kurus mīlam un cienām - mēs saviem mīļajiem patiesībā veltām to, kas nav atgūstams. Mēs saprotam - reizēm varbūt par vēlu -, ka daudz biežāk jāsaka «es tevi mīlu», jo nekad nezinām, kas ar mums notiks rīt vai pat nākamajā mirklī...
...Tas bija toreiz, kad ziemas bija tādas, kādām ziemām ir jābūt. Toreiz mūsu Jaungada apņemšanās bija vieglāk izpildāmas: apsolos, ka nākamgad vairs nekāpšu vecajā pīlādzī, apsolos, ka aritmētikā man būs piecnieks... Tagad mūsu apņemšanās izriet no tā, ko esam apguvuši dzīves augstskolās - par laiku un mīlestību, par dzīvību un nāvi, par ikdienu un mūžību. Varbūt tā nebūs apņemšanās, ko minēšu... Varbūt tas būs aicinājums. Atcerēties, ka mēs katrs esam še nākuši, lai reiz kļūtu par zvaigzni. Kaut arī zvaigzne ir tālu, varbūt tās vairs nemaz nav, varbūt tā stāv nerindā un nepareizi, bet gaisma no tās vēl nāk. Pēc tam, pēc dzīves nāk. Tieši tās pēcgaismas dēļ ir vērts dzīvot.
