"Vienotībai" divi pirksti durvīs

«Jaunā Vecava – tā būtu normāla partija, ja vien to nevadītu tas smieklīgais ārzemnieks Krišvaldis; Kislodriščinskas saskaņas partija – forša programma, bet cita nekā tur nav; Jauno Homeopātu partija – pārāk daudz veco aptiekāru; partija Kam pieder šī suņubūda? – slikti aktieri sliktā izrādē; tad vēl apvienotā Zaļās bietes un dīvāna traktoristu partija, tad vēl Tautisko tetovējumu apvienība, tad vēl partija

Nē, ne par ko, tad vēl...» - vēlētājs šķiro partijas, mēģinādams pats sev atbildēt uz jautājumu: par ko rudenī balsot Saeimas vēlēšanās? Kā tik visa nav tur, kur vajadzētu būt daudz kam... Kā lai izvēlas piemērotu politisko veidojumu, par kuru krist un celties no rīta un vakarā? 13. Saeimas vēlēšanas, kas tuvojas kā revolūcijas drezīna, būs kārtējā izšķiršanās un kārtējais uzstādījums «būt vai nebūt Latvijai?», tāpēc skaidrs, ka uz saskaldītā latviskā elektorāta fona diženi izcelsies vietām prokremliski noskaņotā, elektorāli vienotā Saskaņa, kurai kārtīga stūmējlokomotīve būs Latvijas Krievu savienība - pārāk odioza un vecišķi iesmakusi, lai to kāds eiropeiski domājošs krievs ņemtu par pilnu. Tāpēc atliks vien Saskaņa... Tāda smuka, pareiza un reizēm pat latviski runājoša. Savukārt latviskās partijas līdz rudenim būs jau tik smagi iznesušās ar dažādiem apšaubāmiem gājieniem, ka vēlētājs labākajā gadījumā meklēs mazāko ļaunumu, sliktākajā - neies uz vēlēšanām, tādējādi palīdzot noklusētās balsis «iemest» Saskaņas urniņā...

Par to, ka latviskais elektorāts ir maksimāli saskaldīts, runāts jau daudz, un līdzēt tur vairs neko nevar: ikviena jaunā marginālpartija grib tikt pie varas, bet netiks neviena, taču vēlētāju balstiņas būs jau iemestas vēstures miskastē. Savukārt viena otra esošās koalīcijas partija cenšas sevi atjaunināt līdz nepazīšanai, taču jāatceras, ka ikviena pārspīlēta kosmētiskā operācija, kuras mērķis ir atgūt jaunību, nereti rada vēlamajam pretēju efektu - smukums klāt nenāk, toties paliek tikai smieklīgais...

Tā nu ir sanācis ar Jauno Vienotību. Vārgi izprotamu iemeslu dēļ Vienotība pārdēvēta par Jauno Vienotību (vai tad tās ideoloģijā kaut kas mainījies? varbūt daudz jaunu cilvēku tajā iestājušies?), vēl vārgāk izprotami ir iemesli Eiroparlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa bīdīšanai uz ministru prezidenta amatu. Tā reizēm gadoties, ka partijas reitingu straujš un bezcerīgs kritums atņem paškritikas un situācijas analizēšanas spējas, un tad paklupuša politiskā veidojuma galvgalis visā nopietnībā sāk apgalvot, ka viens visai komisks personāžs nu vadīs valsti...

Jā, kāpēc gan ne. Ja gribas kopīgi pazviegt. Bet izskatās, ka nevienam zviedziens nenāk, un Jaunā Vecava, piedošanu, Jaunā Vienotība (JV) pūš visās burās ar milzu pārliecības spēku. Jaunieceltais JV valdes loceklis Kariņš brīdina, ka Saeimas vēlēšanās nepiedalīsies, toties būs gatavs stāties valdības galvgalī pēc vēlēšanām, steidzot skarbi nosunīt esošo valdību: «Tas, kas šobrīd notiek valstī, konkrēti politikā un valdībā, es to raksturotu ar vienu vārdu - muļļāšanās. Ir viena liela muļļāšanās šobrīd.» Tas izklausītos pēc skaudras patiesības, ja vien šajā «muļļu valdībā» nebūtu piecu Vienotības ministru. Bet to Kariņa kungs Eirobriselē piemirsis. Vēl vairāk: viņš dusmīgi atklāj briesmīgo patiesību, ka «zivs pūst no galvas». Tomēr, vērīgi papētot, izskatās, ka tai zivij pūst gan vēders, gan mugura, bet, ja valdību vadīs Kariņš, tad tiešām piepildīsies viņa baisais pareģojums par pūšanu, sākot no galvgaļa... Lai viss izskatītos vēl pārliecinošāk, Kariņš uzsver «absolūti reālo» iespēju, ka JV no patlaban esošās katastrofāli zemās pozīcijas varētu kļūt par valdības veidotāju pēc 13. Saeimas ievēlēšanas. Laikam nākamais premjerministrs nav pamanījis, ka Vienotība balansē uz ārkārtīgi delikātās piecu procentu robežas, un nokrist zem šiem nožēlojamajiem procentiem ir tikpat vienkārši kā divus pirkstus... durvīs iecirst.

Ja Vienotība patiesi vēlas pēc vēlēšanām iekļūt parlamentā, tad varbūt šodien nevajag smīdināt vēlētājus? Bet ja tik ļoti gribas «ietekmīgo EP deputātu», kurš līdz vēlēšanām vadīšot Jauno Vienotību «uz pusslodzi», iedabūt valdībā, tad, lūdzu, kāds viņam pačukstiet, lai labāk klusē, nevis kā no trimdas atgriezies Ļeņins sunī tos, kuri viņu iebīdījuši godājamā kārtā - būt par premjera kandidātu no partijas, kas knapi kust.