«Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis.» Šis teikums, lasot Indriķa Latvieša grāmatu Vara. Bailes 2, šķita ļoti garšīgs. Negrasos gan tagad pievērsties nedz literatūrkritikai, nedz pārspriedumiem, kas šajā grāmatā ir patiess un kas – literārs izdomājums, tomēr viens otrs atzinums trāpa kā precīzi mests āmurs – tieši pa pieri.
Papildināšu: beigtajām zivīm - politiķiem - blakus peld arī viņu vēlētāji, kuru iekšējās sajūtas apgalvo, ka viņi ir dzīvāki par dzīvajiem, taču tā ir tikai šķietamība: viņi ir tieši tādi paši kā viņu sirdsmīļotie politiķi - nekustīgi (nedomājoši) peldķermeņi ar vēderiem uz augšu...
Cik jauki būs vērot, kā beigtajām politiķu zivīm blakus peld beigtas (nedomājošas) vēlētāju zivis...
Nebūsim naivi: viena otra deputāta kandidāta trakais gribulis ietikt Saeimā nekādā veidā nav saistīts ar liekulīgajām gaudām par nepārvaramu censmi padarīt tautas dzīvi labklājīgāku un laimīgāku. Tā, piemēram, Jaunās Konservatīvās partijas blondā seja - Juta Strīķe, kuras identitāte joprojām nav līdz galam noskaidrota, - iekš radio ik dienu aicina dzīt projām zagļus un viņu piesedzējus, nepārprotami norādot uz premjeru Kučinski un ģenerālprokuroru Kalnmeijeru. Protams, nav viņi nekādi baltspārnu baloži, bet, ja pareizi saprotu, personu par vainīgu jelkādā nodarījumā (piemēram, zagšanā un zagļu piesegšanā) var atzīt tikai tiesa. Vai biedrene Strīķe mums tagad ir izmeklēšana, prokuratūra, tiesa un cietums vienā personā? Kāpēc sabiedriskā medija raidstacijā vēlētājiem katru dienu jāklausās šie personiskā naida un prettiesisku murgu piespļautie tekstiņi? Nekritisks vēlētājs, protams, ieklausīsies šajos «patiesības vārdos» un aizies nobalsot par skarbajiem, konservatīvajiem cīnītājiem, kuri gatavi visus salikt cietumā. Un tas nekas, ka šīs partijas konkrētā priekšvēlēšanu reklāma būs balstījusies, maigi sakot, uz slima tārpa murgiem. Toties cik jauki būs vērot, kā beigtajām politiķu zivīm blakus peld beigtas (nedomājošas) vēlētāju zivis...
Vai arī, piemēram, partija Progresīvie. Kamēr vēlētājs izburas cauri šā politveidojuma programmai, kas, šķiet, uzrakstīta uz nebeidzama tualetes papīra ruļļa, iestājas ziema un atnāk pavasaris. Bet sāls paliek: nepilsoņu bērniem - pilsonību, nepilsoņiem - vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās, gejiem - brīvību, viendzimuma pāriem - laulības, bezdzimuma pāriem - ē, ko tiem? Kaut ko jau vienmēr var izdomāt, kaut ko tādu sevišķi progresīvu. Beigtās zivis sajūsmā sit spuras un peld balsot.
Sevišķi spīdīgi peldķermeņi ir Saskaņā. Gluži kā novaskoti uz autobusu pēcpusēm gozējas partijas līderi un aicina uz pārmaiņām. Nez, kādas pārmaiņas vēl ir nepieciešamas? Partijnieki taču jau ir deklarējuši, ka Saskaņa ir eiropeiska, patiesi sociāldemokrātiska un kāda tur vēl partija. Un ar Kremli tai nav itin nekāda sakara, tā pat neskatās uz to pusi. Redz, kādas dižas pārmaiņas! Bet vecā, prokremliskā āža kāja, kuru nekādas pārmaiņas nav skārušas, lien ārā ne lūgta, ne aicināta: maijā notikušajā Saskaņas kongresā delegāti nevis analizēja sava politpulciņa kļūdas, neveiksmes vai, nedod, dies, zaglīgumu (kaut tiem apmelotājiem mēles nokalstu!), bet gānīja izglītības ministru Šadurski un valdību kopumā, kas pēc gadsimtiem ilgām pārdomām beidzot sadūšojās izlemt par labu skolu mācībvalodas reformai, atgādinot aizmāršīgajiem saskaņiešiem, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu. Kongresā gan «krievu skolu aizstāve» Margarita Dragile, gan Andrejs Elksniņš, Aleksandrs Bartaševičs un citi saskaņieši dziedāja unisonā, ievijot tekstā savas «galvenās bažas un sāpes» par nabaga krievu skolu audzēkņiem, kuriem līdz ar latviešu valodas ieviešanu tiks atņemta bērnība, plombīrs un konkurētspējīga nākotne.
Saskaņa šogad atvēzējusies ne pa jokam. Saskaņu pelnīti rotā bariņš ar pārbēdzējiem, no kuriem košākie ir Anrijs Matīss un Vjačeslavs Dombrovskis, tādi kopti un pašpārliecināti kungi. Partija demonstrē pašiem vien saprotamu eiropeiskumu, ar importētiem reklāmkonsultantiem pieslīpētu politisko eleganci un savpatnu bezdzimuma internacionālismu, azotē paturot trumpja dūzi - satelītpartijiņu KPV LV, kuras līderi nu vairs neslēpj nodomus vienoties kopīgā himnā ar savu idejisko mammīti Saskaņu. Bet ar Saskaņu ir tā: kolīdz tā kaut kur ieperinās, to nav iespējams dabūt ārā ne ar nokaitētu kruķi, ne ar ūdensmetējiem. Tā noticis ar Rīgas domi. Vai ir nepieciešams, lai tāpat notiktu arī Saeimā, veidojot nākamo valdības koalīciju?
