«Taču saprotiet – ir trīs partijas, kas ved atsevišķas sarunas, katrai no tām atšķirīgs formāts un redzējums. Ir nepieciešama iniciatīva no Rīgas pils, lai sarunas iegūtu jaunu formātu,» pirms pāris dienām žurnālistiem teica partijas KPV LV premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems. Kaut ko Gobzema kungs pateica pareizi: ir trīs partijas, un katrai savas sarunas un aicinājums. Viena partija velk uz purvu, otra – uz dīķi, trešā – uz zaru kaudzi.
Vienīgā cerība - Rīgas pils, kurā atrodas arbitrs ar svilpi rokā. Uz kuru pusi nosvilps, uz to visi vilksies: viens ar sajūsmu, pārējie - ar valstiska pienākuma apziņu. Vismaz izliksies, ka ir tāda apziņa.
Taču pagaidām nav pazīmju, ka Valsts prezidenta trīs nosauktās partijas - KPV LV, JKP un Attīstībai/Par! - varētu vismaz teorētiski vienoties par premjerministra amata kandidātu. Vīzdegunība un nekritiska attieksme pret savām spējām kaut ko izdarīt valsts labā - tās ir galvenās īpašības, ar kurām var lepoties politiskās kopas KPV LV un JKP. Nerunāsim par jelkādu ideoloģiju vai mērķiem - šiem veidojumiem to vienkārši nav. Attīstībai/Par! vismaz izceļas ar savu ideoloģisko uzstādījumu - izteiktu liberālismu. Tā kā visas pārējās partijas nu ļoti vēlas draudzēties ar trim iepriekšminētajām, paliek neskaidras dažas lietas: kā, piemēram, Nacionālā apvienība, kas sevi deklarē kā konservatīvu politisko spēku, spēs vienoties kopīgā dziesmā ar Attīstībai/Par!? Tādu jautājumu var uzdot arī ZZS, kas arī nav nekāda liberālo vērtību nesēja. Un kā savukārt abas nule pieminētās «vecās» partijas, kurām ir gadu desmitu pieredze, spēs nosēdēt vienā koalīcijā ar «jaunajām» partijām, kas izceļas ar savu politisko histēriskumu, principu nenoturību un nespēju tvert valstisko laukumu?
Nesen Gobzems izteica priekšlikumu: piedāvāt Jaunajai Konservatīvajai partijai apvienoties ar KPV LV. Prātīgi! Iespējams, ka tādā gadījumā abu partiju pēcvēlēšanu histērija mazinātos, vēl vairāk - šāds solis varētu «saliedēt sabiedrību». Tas būtu tik jauki: sabiedrības locīkļi taptu vienoti kā zāģa zobi, un garajam zāģim pamazām, bet konsekventi pievienotos arī pārējie politveidojumi... Taču Bordāna «konservatori» nesteidz stāties ierindā uz apvienošanos, turklāt kašķis par premjera amatu nebeidz rimties. Labākajā gadījumā varētu apvienoties partijveidojumi Jaunā Vienotība un Vecā Vienot..., piedodiet, Attīstībai/Par!, jo tie abi ir viena putniņa spārni. Un atkal izskatās, ka Gulbis, Līdaka un Vēzis (tie paši vezuma vilcēji no vectētiņa Krilova fabulas) nespēs vienoties nedz par virzienu, kurā jāvelk vezums, nedz par pātagas vicinātāju.
Šis Saeimas sastāvs nav spējīgs izveidot rīcībspējīgu valdību
Pagaidām kā neatminama mīkla šķiet Valsts prezidenta daudznozīmīgā norāde uz trim iepriekšminētajām partijām kā iespējamajiem nākamā premjerministra šūpuļiem. Kāpēc netika pieminēta Nacionālā apvienība, kuras premjera amata kandidāts ir Roberts Zīle, cilvēks, kuram ir valstisks redzējums un apjēga, ko nozīmē atrasties valsts vadībā? NA Saeimas vēlēšanās ir ieguvusi tikpat daudz mandātu, cik Attīstībai/Par!, tad kāpēc prezidents deva priekšroku pēdējiem? Vai tas ir māņu gājiens, lai pēcāk pagrieztu politiskos ratus citā virzienā? Bet varbūt prezidents neizpratnē mētā partijas no rokas rokā kā karstus kartupeļus, nesaprazdams, kurā čupā lai tos liek?...
Un ko tik gudrinieki no «jaunpartijām» neizdomā, lai pierādītu nu jau mulst sākušajiem vēlētājiem savu viedo skatījumu uz valsti. Raugi, Gobzems liek priekšā organizēt valdības veidošanas tematiskās grupas, «konservatori» uzmet lūpu un teic, ka neko tādu viņiem nevajag (nuja, tā taču KPV LV iniciatīva). «Konservators» Bordāns joprojām velk sarkanās līnijas ap ZZS, savukārt viens no Attīstībai/Par! Līderiem - Pavļuts - atmet ar roku un saka: «Ja KPV LV un JKP nevēlas piedalīties, tad strādāsim ar tiem, kas atnāks un būs gatavi līdzdarboties, kaut vai četru partiju sastāvā.»
Vienvārdsakot, juceklis ir baiss. Un tas norāda tikai uz vienu, bet dramatisku punktu: šis Saeimas sastāvs nav spējīgs izveidot rīcībspējīgu valdību. 6. novembris, kad kopā sanāks jaunais parlaments, nav aiz kalniem. Nav skaidrs, kas būs spīkers, nav ne mazākās nojēgas par valdības aprisēm. Pie varas raujas histērisku nejēgu pulciņš. Bet viņiem aiz muguras klusi mīņājas mūžīgā Saeimas vēlēšanu «uzvarētāja» Saskaņa un gaida, kad tas pulciņš izgāzīsies...
