Lasāmgabali

Ekvatoriālajā Āfrikā esmu bijis vairākkārt un bieži dzirdējis neizpratnes pilnus jautājumus – nu ko tu tajā Āfrikā esi pazaudējis? Tur taču tāda nabadzība, netīrība un haoss. Slimības, čūskas un skorpioni. Taču nezinu nevienu, kurš pēc brauciena uz Āfriku paliktu neapmierināts. Vairākums Āfriku iemīl un vēlas uz turieni aizbraukt vēlreiz. Kas tad ir tas, ar ko Āfrika pievelk?

«Ko jaunu es esmu sapratusi pa šo mazo, īso, fantastisko #paliecmājās laiku? Man patīk būt mājās. Pamosties, uztaisīt ēst, paspēlēties, strādāt, runāties, atpūsties, aizmigt mājās. Man patīk mājas sakārtot un labiekārtot, man patīk tām pievērst vairāk uzmanības, man patīk tās sajust,» tā savā Facebook profilā raksta dramaturģe un dvīņu – Sofijas un Rūdolfa – mamma Rasa Bugavičute-Pēce.

«Vislielākais stresa avots ir mūsu domas. Domas ir trigeri jeb pogas, kuras nospiežot rodas reakcija, kas ražo noteiktu emociju, un tā savukārt ražo mūsu ķermenī noteiktu sajūtu,» saka Kanādā dzīvojošā mākslas terapeite Ginta Pūķe.

«Ir jābūt pacietīgai. Kā profesionālei mans uzdevums ir būt labā fiziskā un emocionālā formā tad, kad varēsim atgriezties darbā, tikties ar skatītājiem,» saka baleta soliste Jūlija Brauere. Pandēmija izjaukusi viņas debiju divos baleta atjaunojumos – Gulbju ezerā un Bahčisarajas strūklakā, kas mūsu Baltajā namā bija paredzēti marta izskaņā un aprīļa sākumā, bet viņa ir pārliecināta, ka dzīvē viss notiek tieši tā, kā nepieciešams. Un to, ka dzīvē notikumi mēdz būt ļoti strauji un negaidīti, Jūlija zina ne tikai teorētiski.

«Tikai kara laika apstākļos lēmumi jāpieņem nekavējoties, bet šis nav karš, šī ir iespēja pārvērtēt savu dzīvi,» saka ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. Pagājušajā nedēļā viņai nācies no ierastā dzīves ritma pārslēgties uz viņai pavisam nepazīstamu, pārvarējusi apjukumu un pati sev atzinusi, ka nav jāpieņem pārsteidzīgi lēmumi.

Sākšu ar atrunu. Februārī, kad nedēļas nogalē lidoju uz Angliju, nekādu karantīnu vai ceļojumu ierobežojumu vēl nebija. Mediji gan kaut ko rakstīja par Covid-19 Uhaņā, par Eiropu, tomēr par Angliju nekādu brīdinošu ziņu vēl nebija. Nešķita, ka briti to uztvertu nopietni. Tāpat kā mēs. Vīruss nebiedēja, drīzāk māca ziņkārība, kāda gan izskatās jocīgiem ļautiņiem piebāztā sala dažas dienas pēc tam, kad tās valdība bija lepni paziņojusi, ka viņi vairs nav Eiropas Savienībā.

«Šis laiks ir pārbaudījums cilvēkiem, gluži kā dabas aicinājums līdzšinējā ierastajā ikdienas ērtībā, kārtībā saskatīt īstenās esības vērtības, atgriezties pie līdzcietības, savstarpējā atbalsta, cilvēcības būtības kodola, aizstājot steigu ar sirdsmieru,» saka aktrise, dziedātāja, TV raidījumu un pasākumu vadītāja Vita Baļčunaite.

«Krīzes laikā kultūru vajadzētu plaši atbalstīt arī valstiskā līmenī, un Vācija jau ir paziņojusi, ka kultūrai būs viens no lielākajiem atbalstiem. Jo optimistiskāk domās un nekrās negatīvās emocijas, jo veselāks cilvēks būs un arī vairāk pasargāts pret pasaules nelaimēm. Jāapzinās, ka kultūra ir piederības jautājums – vietai, valstij, konkrētai kultūrtelpai…» saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce.

Turpinās kultūras iestāžu labdarības akcijas, nupat savu izrāžu digitālo arhīvu atvēris Dailes teātris, piedāvājot iespēju vienu mēnesi skatīties desmit iestudējumus, kas tapuši iepriekšējos desmit gados un kuri vairs nav šī teātra repertuārā. Izrāžu ieraksti tapuši sadarbībā ar Latvijas Televīzijas projektu teātris.zip.

«Saglabāt mieru, likt puzles, pavadīt laiku kopā... Ļoti vajag,» tā šajās dienās savā Instagram profilā raksta dziedātāja Māra Upmane-Holšteina, vienlaikus atzīstoties, ka viņa ir «tā mamma, kura strīdas ar vīru par lietām, ko viņš, būdams stoiciski mierīgs, nav kuplākā skaitā nopircis, kura dienas vidū aiztaisa durvis uz savu istabu, lai izskaitītu līdz desmit un pasēdētu Instagram, kad bērni tikko izkāvušies.

Portugāles galvaspilsētā Lisabonā man izdevās pabūt pāris dienas pagājušā gada oktobrī – krietnu laiku pirms pasauli sāka plosīt koronavīruss. Šobrīd Portugāle Covid-19 izplatības dēļ ir pilnībā slēgusi sauszemes robežu ar Spāniju. Lisabonas lidosta gan pagaidām vēl darbojas.

Dziedātāja Agnese Rakovska ir viena no spilgtākajām personībām latviešu mūzikā – no dažādiem aspektiem raugoties. Pēdējā laikā gan viņa manīta mazāk (un ne tik skaļi), taču šā gada sākumā par Agnesi un Triānas parku atkal bija iemesls runāt – kaut vai dziesmas Kamēr panākumu Muzikālajā bankā dēļ.

Latvijas Nacionālā opera un balets sadarbībā ar savu ilggadējo patronu Latvijas mobilo telefonu (LMT), sākot no 20. marta, aicina uz Piektdienas un sestdienas vakaru Operā.

«Manas apzinīgās dzīves laikā pirmo reizi ir izsludināta pandēmija, turklāt – visā pasaulē, nevis tikai kādā valstī vai reģionā, tātad – notiekošais ir nopietni. Tas liek visas pasaules līmenī paskatīties uz to, kādi esam pret sevi, pret līdzcilvēkiem, pret planētu,» saka Māra Brante (attēlā), dainu meditāciju, latvisku un šamanisku rituālu vadītāja, senu zināšanu glabātāja. Dzīve viņai likusi iziet cauri dažādiem, arī skarbiem un pat ļoti nežēlīgiem pārbaudījumiem. Par personiski piedzīvoto viņa saka: «Uzskatu, ka viss jau bija izlemts smalkajā līmenī, un reālajā dzīvē tikai notika tam apstiprinājumi. Kritiens bedrē vai bezdibenī bija milzīgs. Pirmais jautājums man bija – kāpēc ar mūsu ģimeni tā notika?» Māra arī uzdod jautājumus un meklē atbildes par to, kas ne tikai ar viņu, bet ar mums visiem notiek šobrīd.

Ņemot vērā valstī izsludināto ārkārtas stāvokli un publisko pasākumu aizliegumu, arī teātra trupa Kvadrifrons ir atcēlusi visas izrādes līdz 14. aprīlim un aicina cilvēkus būt atbildīgiem par sevi un citiem un pēc iespējas ierobežot došanos sabiedrībā.

«Mūsu versijā viņš ir čalis, kas izraidīts no paradīzes,» saka aktieris Egons Dombrovskis, kurš Liepājas teātrī topošajā jauniestudējumā Dēmons atveido titullomu. Izrāde tiek veidota pēc krievu literatūras klasiķa Mihaila Ļermontova viena no slavenākajiem darbiem, dramatiskās poēmas Dēmons, motīviem.

«Es atzīstu, ka neesmu eņģelis ar spārniņiem, bet – visi aktieri taču ir dulli. Es, protams, atvainojos ikvienam, kam esmu nodarījusi pāri, tomēr es uzskatu, ka ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņam tiktu dota otra iespēja. Un, ja tas tiek solīts, skumji, ka solījums netiek turēts,» saka skatītāju mīlētā aktrise Gunta Virkava.

Tāpat vien aizbraukt uzmest aci tuvējo kaimiņvalstu muižām un pilīm var, ja sanāk piestāt uz mirkli garāmbraucot. Tomēr Lietuvā muižu un piļu saimnieki savus īpašumus ir sakārtojuši un iekārtojuši tūristiem interesantus, tāpēc ar mirklīgu apstāšanos par tiem papriecāties nevarēs. Aukštaitijā vien ir aplūkojamas vairākas izcilas muižas un pilis.

Piektdien, 13. martā, Valmieras teātrī režisora Georgija Surkova iestudējuma Tilti pirmizrāde. Galvenajās lomās Elīna Vāne un Tālivaldis Lasmanis.

«Kāda ir sieviete līdere? Patiesa. Atklāta. Tāda, kura uzklausa un ieklausās. Tāda, kura uzdrošinās. Pat ja jūtas nedroša, pirms atvērt kādas durvis, un šķiet, ka sirds pa muti kāpj laukā, tik un tā sper to pirmo soli. Tādā veidā iedrošina un rāda priekšzīmi. Tāda, kura vajadzības gadījumā var iet pa priekšu vai ļauj savai komandai iet pa priekšu, pati paliekot aizmugurē – lai atbalstītu, iedrošinātu un, ja nepieciešams, arī pasargātu. Tāda, kura spēj savu «es» nolikt otrajā vietā,» saka Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēde Kristīne Saulīte.

Rīt, 12. martā, Latvijas Nacionālais balets piedāvā iestudējuma Bahčisarajas strūklaka atjaunojuma pirmizrādi.

Atceroties Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanas divsimtgadi, Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) sagatavojis jaunu izstādi Dzimtbūšanas atcelšana Kurzemē un Vidzemē: pārmaiņu laikmets Baltijas provincēs 19. gadsimta pirmajā pusē. Tās atklāšana rīt, 12. martā.