Gundega Repše: Bez dvēseles mēs esam tikai kauli un miesa

- Ja uz koronavīrusa izraisīto pandēmiju un ārkārtas stāvokli skatās no demokrātijas pamatvērtību puses, vai ir indikācijas, kas liecina par to, ka demokrātija Latvijā varētu būt apdraudēta?

- Man šķiet, ka demokrātija apdraudēta ir vienmēr. Principā. Par Latvijas specifisko demokrātijas grimasi arī, protams, var reflektēt bezgalīgi, un tas pieder pie demokrātijas uzraudzības. Ārkārtas situācijās tak vienmēr bijuši gan altruistiskie varoņi, gan veiklie pirkstiņi, gan varas sagrābšanas tīkotāji, gan marodieri. Uzskatu, ka tikai mēs paši varam pieļaut vai nepieļaut demokrātijas izkropļojumu leģitimizēšanu pēc tam, kad sērga beigsies.

- Satversme nosaka valsts pienākumu aizsargāt savu pilsoņu veselību. Tomēr jau neilgi pēc tam, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis valstī, izskanēja bažas par pandēmijas apkarošanas līdzekļu pamatotību, lai gan tie tika argumentēti ar epidemioloģisku nepieciešamību un sabiedrības pasargāšanu. Kāpēc?

- Domāju, ka bez manas balss pilnīgi pietiek valdības rīcības aprējēju korim epidēmijas apkarošanā. Ne tuvu sevi neturu kā gudrinieci virusoloģijā, epidemioloģijā un infektoloģijā, tālab ar gandarījumu un pateicību klausījos un klausos, lasu un salīdzinu speciālistu pacietīgos skaidrojumus, lai savu tumšo prātu apkaltu jaunajai situācijai.

Manuprāt, ļoti sarežģītie psiholoģiskie aspekti, trauksmes un dusmu stāvokļi ārkārtas situācijā atriebjas tai milzīgajai valsts varas augstprātībai un savtīgajai shēmu mākslai, kāda tā bijusi līdzšinējos trīsdesmit gadus. Taču par konkrēto rīcību sērgas sākumā man bija neticīgs apmierinājums. Tā valdībai būtu jāstrādā diendienā. Es jutos pasargāta. Pavisam cita aina, protams, paveras tajā brīdī, kad uzrodas nauda, liela nauda. Tad liekulības seja parādās visā savā krāšņumā. Tā tas bijis gan pirms krīzes, gan šobrīd. Alkatību vīrusi neķer.

- Žurnālistikā viens no pamatprincipiem ir vismaz divu, ideālā gadījumā - trīs atšķirīgu respektablu ekspertu viedokļu izklāstīšana par vienu problēmu. Kāpēc tādu nav par ārkārtas stāvokļa īstenošanas principiem, par cīņas veidiem ar šo vīrusu, jo diez vai šis ir gadījums, kad risinājums ir tikai viens, to spilgti pierāda Zviedrijas izvēlētais ceļš.

- Zviedrijas ceļš man šķiet ļoti cinisks. Ļaut nomirt zināmam skaitam cilvēku, lai ekonomika turpinātu rullēt. Latvijā cilvēka dzīvība, brīnumainā kārtā, tika vērtēta kā prioritāte. Eksperti viedokļot var visu savu dīvaino karjeras mūžu, nekad neaptrūkst pļāpātgribētāju rezerves. Bet bija jārīkojas ātri, jāizlemj! Nevis jāčāpstinās septiņdesmit septiņas reizes, pirms nogriezt. Nekad nebijuša monstra priekšā rīkoties nenovēlu nevienam šodienas post factum prātvēderam.

- Kur pazudusi sabiedrības vairākuma kritiskā domāšana? Kāpēc sabiedrība ļauj varai tik totāli kontrolēt tās dzīvi, pat iespējamu izsekošanu?

- Pazudusi? Kad tā vairākumam ir piemitusi? Vai tad vēlēšanu rezultāti gadu no gada neparāda tieši pretējo? Pagaidām nejūtos kontrolēta. Izsekošana? Manu dzīvi daudz vairāk ir kropļojusi pseidobrīvība izsacīt savu viedokli, kad mani sacērt gabalos - naciķe vai komuniste, liberāle vai konservatīvā. Un pēc kastītes birkas - formāli iekļauta, taču realitātē - izolēta. Atstatīta uzskatu dēļ, ko esmu paudusi par parādībām, kuras piedzīvoju uz savas ādas. Ja izjutīšu neadekvātu kontroli vai izsekošanu - nekavējoties vērsīšos pēc palīdzības pie tiesībsargājošām iestādēm un žurnālistiem.

- Ja vara atbalstīs koronavīrusa izsekošanas lietotnes mobilajās ierīcēs, tad jau nebūs pret ko vērsties, kam prasīt palīdzību. Šādas lietotnes tiek izmantotas, piemēram, Ķīnā, Kolumbijā, Ganā, Izraēlā, arī citviet, tomēr sensitīvais jautājums ir - kurš un kā var garantēt, vai lietotnes tiks izmantotas tikai šim mērķim, arī - kur tiks glabāti dati?

- Dzīvei jau vispār nav nekādu garantiju, ne tā? Es arī šobrīd nelietoju nekādas aplikācijas ārpus mājas, jo man patīk orientēties gan pēc kartes, gan atmiņas un izjūtām. Pret feisbuku un tviteri izturos ar draisku vieglumu, man nešķiet, ka tajās vietās koncentrējas dzīves īstenība. Bet jautājums, kur tika, tiek un tiks glabāti dati, lai ir spiegu un sazvērestību varoņu slepeno tīklu dienaskārtība, es sevi neapgrūtinu ar tādām bailēm. Varbūt tālab, ka man nav, ko slēpt. Tas būtu personiskais līmenis. Valstiskā līmenī, aizsardzībā, protams, ir nepārvērtējami svarīgi, lai sabiedrība nepieļautu, ka tie nonāk šauras un manipulējamas grupeles rokās.

- Publiskā telpa ir pārsātināta ar ziņām par pandēmiju. Vai tas jau nebalansē uz robežas ar sabiedriskās domas programmēšanu?

- Pagaidām man ziņu drīzāk pietrūkst, ne pāri paliek. Būtu priecīga, ja sabiedrība intensīvi tiktu izglītota bioloģijā, anatomijā, dabaszinātnēs vispār, jo tagad taču reti kurš cilvēks pat zina, ka cilvēkam nav divas, bet viena akna. Kur nu vēl zināšanas par vīrusu atšķirību no baktērijām un dēenesiem. Programmēt bailes? Tad nu cilvēkiem jāstiprina sava psiholoģiskā noturība. Arī pašcieņa. Ja vienmēr esi gaidījis, ko teiks un pavēlēs kāds cits, tad, protams, var iestāties histērija.

- Sabiedrība tiek aicināta būt solidāra un saprotoša, taču, kā izrādās, vienoti esam tikai cīņā pret vīrusu, bet ne pret tiem sabiedrības locekļiem, kuriem šīs pandēmijas laikā ir akūti bijusi nepieciešama medicīniskā palīdzība. Ja reiz atklājam un regulāri atjaunojam ziņas par saslimušajiem ar Covid-19 vīrusu un arī nāves gadījumiem no tā, būtu tikai godīgi apkopot ziņas par tiem, kuriem medicīnisko pakalpojumu nepieejamības dēļ radušās veselības komplikācijas, pat iestājusies nāve, lai vieni nebūtu vienlīdzīgāki par citiem. Un tad sabiedrība zinātu pandēmijas patieso cenu vismaz veselības ziņā.

- Bija prieks par sabiedrības spēju mobilizēties. Protams, kā visās būšanās, bija kliedzoši izņēmumi, tie joprojām tracina, īpaši veikalos, bet šī solidaritāte diemžēl netika novērtēta, kolīdz parādījās miljardi. Tad spļāviens sejā un sabiedrībai tika ierādīta tās reālā vieta. Kaut kādi kantori, kas apkalpo neaptverami tupu nodokļu sistēmu, ar patiku ņemas sodīt, pārmācīt, pazemot. Sašķirot sabiedrību, sanaidot un dzīt izmisumā. Par akūti nepieciešamās medicīniskās palīdzības neesamību Covid- 19 laikā arī īsti nepiekrītu. Akūtos gadījumos pat zobu varēja salabot. Diagnostika - jā, pati esmu piedzīvojusi neloģisku un bīstamu rindas atlikšanu, pagarināšanu, bet gluži tāpat bija pirms ārkārtas situācijas. Veselības sistēmas katastrofālo stāvokli apsaimniekoja Belēvičs un Čakša tā, ka ir brīnums, ka māsas, ārsti vispār mūs glābj. Viņus pazemoja līdz grīdai, tagadējā Saeima piesmēja, nepildot pašas pieņemto likumu par darba algu paaugstināšanu, bet viņi strādā - diendienā riskē, bet miljardiņš NMP dienestam, piemēram, joprojām aizšeptēts garām.

- Eiropas amatpersonas atzinušas, ka šobrīd cilvēktiesības tiek būtiski ierobežotas. Ko sliktu šis laiks nodara demokrātijai?

-- Domāju, ka šis laiks nodara labu. Liek novērtēt demokrātijas vērtību. Ir jāpaciešas. Manas cilvēktiesības šobrīd ir mazāk apdraudētas nekā aizgājušajā «normalitātē».

- Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka visā pasaulē izsludinātie ārkārtas režīmi var autoritatīviem līderiem piešķirt pārlieku plašas pilnvaras un ļauj vērsties pret politiskajiem pretiniekiem un minoritātēm. Tomēr tā var notikt ne tikai autoritatīvos režīmos. Cik reāli, ka pandēmijas režīma noteikumi ar Saeimas palīdzību pāries «normālajā dzīvē» Latvijā?

- Lūk, par šādu modelēšanu ir jādomā laikus. Un tas būs vistiešākajā veidā atkarīgs gan no žurnālistu sirdsapziņas, modrības un neatkarības, gan no ikviena vēlētāja. Ceru, ka pēc sērgas ļaudis apzināsies savu izvēļu eksistenciālo nozīmīgumu, nevis laimē dies festivālos kā gotiņas, kas pavasarī izlaistas pirmo reizi ganībās.

- Demokrātijas ieguvumi taču nevienā sabiedrībā netika pasniegti uz paplātes, tie tika panākti gadu desmitu ilgstošā cīņā, kurā bija arī reāli upuri. Kāpēc labklājības sabiedrībai bailes no vīrusa ir lielākas nekā nepieciešamība pēc tiesībām un brīvības iepriekšējām paaudzēm, kas nebūt nebija ekonomiski tik nodrošināta kā mēs?

- Dzīvības instinkts, pašsaglabāšanās instinkts ir dzīvas būtnes aksioma. Cīnīties par tiesībām šobrīd šķiet galvenais? Kuru tiesību ierobežojumi tieši šobrīd tevi traumē? Mani tiesību ierobežojumi, precīzāk, tiesību izmantojuma sekas ir traumējušas visu neatkarības atgūšanas periodu, taču šobrīd es mobilizējos. Barikādēs kāds piekopa dzīvesstilu vai sacentās šovos un topšos, pārdzīvoja, ka krogi ciet? Ir ārkārtas situācija, kas prasa noteiktu rīcību un personisku atbildību, ko es respektēju.

- Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pantos par sapulču brīvību un pārvietošanās brīvību ir paredzēts, ka tās var ierobežot veselības aizsardzības dēļ, bet Latvija, tikai viena no sešām ES valstīm, no tām atteikusies pilnībā. Ir aizliegti piketi un mītiņi, pat viens cilvēks nevar paust savu viedokli, piemēram, stāvot pie Saeimas. Samērīgs ierobežojums?

- Ir aizliegti koncerti un teātra izrādes. Man tas šķiet traģiskāk nekā piketa aizliegums, jo piketu var transformēt citos pilsoniskās aktivitātes veidos. Kultūras pasākumi ekrānā man nesniedz ne līksmi, ne patikšanu. Par katarsi nemaz nerunājot. Bet Latvijas sabiedrība līdz šim nav bijusi īpaši naska un dedzīga gājēja demonstrācijās, jo bēdīgi slavenais gadījums ar Ansi Ataolu Bērziņu acīmredzot nostrādāja sabiedrības iebiedēšanai. Vēl jo vairāk pēc bijušā prezidenta Vējoņa vairākkārtējas nespējas viņu attaisnot.

- Un tomēr - «ierobežot» atšķiras no «aizliegt». Atšķirībā, piemēram, no Francijas, Spānijas, Vācijas un Itālijas, kur arī daudz kas ir ierobežots, un tas ir normāli šajos apstākļos, Latvija paziņoja, ka atsakās nodrošināt iedzīvotājiem daudz tiesību un brīvību. Tās arī ir tiesības - ilgu laiku neizmantot tiesības, vienlaikus apzināties to esamību.

- Ir pagājis pusotrs mēnesis. Kas tas ir mūžības priekšā? Kas tas ir pret pēdējo karu un tā sekām? Izklausās pēc izlutinātu ļaužu kaprīzēm. Vai ir bads? Saindēts ūdens? Pat šampanieti iespējams pasūtīt līdz durvjupriekšai. Protams, var jau sacīt, ka tas viss garantēts ar ļaunu nolūku, lai iemidzinātu mūsu smadzenes un spriestspēju, bet manī šādas panikas nav. Es vairāk uztraucos par to, ka pārmaiņas var nebūt tik dziļas un kardinālas, kādām vajadzētu būt pēc tik globāla signāla.

- Viss liecina par to, ka šobrīd tieši kultūra ir viena no vissmagāk skartajām nozarēm. Kopš ārkārtas stāvokļa ieviešanas mega apjomos bijusi iespēja lietot kultūru digitātajā vidē un, kas ļoti būtiski, nemaksājot neko. Vai tas varētu mainīt kultūras patērēšanas paradumus, un kādas varētu būt tālejošākas sekas?

- Jā, kultūra vienmēr cieš vissmagāk. Tā jau bija iepriekšējās finansiālās krīzes laikā. Tā bija kopš pašas jaunās neatkarības sākumiem. Jo mums nav veicies ar inteliģentu ļaužu pārstāvniecību valsts varā. Lielākā tās daļa kultūru ir patērējusi spīdīgām mutēm, uzskatījusi, ka viņiem tā pienākas - un arvien nomācošākā kvantitātē kā izklaide, taču, apzinoties radošo cilvēku audzināšanas un vērtību mēru - kautrīgumu, nelīšanu pirmajā rindā ar sava lieliskuma slāpju remdēšanas tāmēm, kā arī kauna jūtas bučot rokā ikvienam, kam ir nauda, kultūras ļaudis šobrīd ierauga īstenības ļoti nožēlojamo seju. Vārdu sīrupu, darbu rāvu. Īpaši skaudri tas, domāju, pārdzīvojams tiem, kas bagātīgi lietoja simtgades zeltu. Tā kā Latvijas varai allaž bijis svarīgi, kā mūsu valsts izskatās, ko par to domā citi un kā taisa tēlu un ārpusmājas slavu, tad manī ir vāra cerība, ka Latvija sekos Igaunijas un Francijas piemēram, nešaubīgi atrodot līdzekļus kultūras pamatu fundamentālai stiprināšanai. Neērti jau vienmēr teikt un teikt - bez dvēseles mēs esam tikai kauli un miesa. Ja nav kultūras, ir tikai gaļa.

- Izskanējusi informācija, ka augstākās amatpersonas arī apsvērušas nepieciešamību rosināt diskusiju par Satversmes 81. panta atjaunošanu, kas savulaik ļāva Ministru kabinetam Saeimas sesiju starplaikā pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Vai tas tiešām nepieciešams?

- Jā, šis 81. pants bija iemīļots kādreizējā premjera Šķēles afēru īstenošanai, tālab es uz šo iniciatīvu raugos ļoti skeptiski. Ļaužu alkatība ir nemirstīga.

- Kas būs tā cena, ko mēs kā sabiedrība ilgtermiņā maksāsim par šā vīrusa izraisīto ārkārtas stāvokli?

- Par cenām nezinu. Es, protams, būtu cerējusi, ka cilvēki mainīsies, bet, apdomājusies, ka piecdesmit padomju režīma gadi izveidoja nožēlojamo padomju cilvēku, kura mutācijas vēl arvien piesakās šodienas tikumos, morālē un dzīves izpratnē, es savas cerības atmetu. Pat dažu gadu haoss nespēs mainīt cilvēku. Diemžēl. Dzīvosim jaunos likumos, ieradumos, bet cilvēki uzvedīsies un izkārtos citu dzīves tāpat kā pirms koronas. Vai cilvēki mainījās pēc Zolitūdes? Jā, izlīda bezkauņu bars, apkārušies skaistām vārdu vijām. Redzēsim, kuri būs tie, kuri globālu nelaimi pataisīs par savu biznesu. Bet to «cenu» noteiksim mēs ar savu vērtību izpratni un pilsonisko modrību.