«Būtu jau labi, ja kāds varētu pateikt, ka septembrī teātri būs vaļā un izrādes varēs notikt. Bet neviens tā nesaka. Ir tikai dažādi minējumi, un tieši šī neziņa mani visvairāk baida,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis. Viņš spēlē grāmatvedi Robertu pirmajā tuvplānu komēdijseriālā «#VisiMājās», kas veidots pašizolācijas apstākļos.
Pirmo reizi Latvijā skatītājiem tiek piedāvāts tuvplānu komēdijseriāls «#VisiMājās», ko veido režisors Māris Martinsons un kas top, komandai atrodoties pat tālāk par diviem metriem vienam no otra - aktieru, operatoru, režisoru un visas filmēšanas komandas darbs norisinās attālināti. Veidojot seriālu jaunā formātā, aktierim nākas iejusties vairākās lomās vienlaikus - gan operatora, gan grima mākslinieka un stilista, un pat režisora. Seriāla filmēšana norisinās aktieru ikdienas vidē - dzīvoklī, lauku mājas garāžā, automašīnā un citur.
Tuvplānu seriālā «#VisiMājās» piedalās Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis, Valmieras drāmas teātra aktrises Elīna Vāne un Ieva Puķe, Dailes teātra aktieri Andris Bulis un Lelde Dreimane, kā arī mūziķis un šovmenis Nauris Brikmanis, un tas skatāms ik pirmdienu pulksten 21.05 kanālā TV3 un video satura platformā «Go3».
Eksperiments un izaicinājums
Seriāla varoņi atklāj daudzas humorpilnas situācijas, kuras piedzīvojam, esot pašizolācijas noteiktajos apstākļos, un aicina arī skatītājus tās ieraudzīt no komiskās puses: mājmācības stundas ar bērniem, attiecību peripetijas, iepirkšanās internetā, neziņa par to, kas sagaida, - šie un vēl daudzi citi jautājumi ir aktuāli ikvienam pasaulē un tāpat arī seriāla «#VisiMājās» tēliem.
Pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī ikdiena ir mainījusies katram. Izņēmums nav arī viesumājas «ZigVanda» īpašnieki - saimnieks Zigis (Nauris Brikmanis) un viņa sieva, vienmēr aktīvā pasākumu rīkotāja Vanda (Elīna Vāne), kuru ģimenē un biznesā viss apgriezies kājām gaisā. Kad palēnām ikviens sāk pierast pie dzīvošanas pēc jaunajiem noteikumiem citos apstākļos, kad saziņa ir iespējama tikai caur internetu un kad visi pasākumi ir atcelti mēnešiem uz priekšu, Zigim un Vandai pienāk pasūtījums par vasaras saulgriežu organizēšanu latviskās tradīcijās 250 cilvēkiem. Vai Zigim un Vandai izdosies atrast veidu, kā radīt svētkus? Kādi šķēršļi stāsies ceļā? «Man patīk izaicinājumi, un, spriežot pēc tā, ar kādu entuziasmu komandai pievienojās visi aktieri, ir skaidrs, ka arī viņiem šis eksperiments šķiet interesants. Pēc pirmajām filmēšanas dienām jau ir šādi tādi secinājumi. Iepriekš man likās, ka, neizejot no mājas, filmēt seriālu varētu būtu vieglāk nekā filmēšanas laukumā, bet jau esmu pārliecinājies par pretējo,» saka jaunā seriāla režisors Māris Martinsons, ļoti cerot, ka «#VisiMājās» stāsts turpināsies līdz mirklim, kad personāži kopā ar ikvienu Latvijas iedzīvotāju ar mierīgu sirdi varēs iziet ārpus mājas. «Tikmēr mēs šajos apstākļos, kur aktieri izkaisīti pa teju visiem Latvijas novadiem, paliekam pie datoriem, interneta un individuālām kamerām, lai kaut uz brīdi dotu iespēju skatītājiem pasmaidīt un, iespējams, kādā no situācijām arī atpazīt sevi.»
Kā visu dienu zemi racis
Latvijas Nacionālā teātra aktierim Aināram Ančevskim seriālā uzticēta viesumājas «ZigVanda» īpašnieka Ziga drauga Roberta loma. Viņš ir grāmatvedis, kurš atrodas pašizolācijā viesunamā. Reālajā dzīvē šis «viesunams» ir aktiera lauku mājas Vecumniekos, kurp Ainārs devās apmēram nedēļu pēc tam, kad valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija.
«Es ļoti ceru, ka šāda filmēšana nekļūs par sistēmu, bet, protams, šajos apstākļos, kādi ir valstī, ir labi, ka ir vismaz kāds darbiņš, kas reizē ir arī finansiāls atbalsts. Savā ziņā tā ir unikāla pieredze, kaut kas pilnīgi jauns, ko «aiz labiem apstākļiem» neviens taču nefilmētu,» saka Ainārs Ančevskis.
Viņš priecājas, ka laukos kopā ar viņu ir arī dēls Raitis, kurš mācās 8. klasē un kurš lieliski piepalīdz ar visām tehniskajām lietām. «Zona te ir tāda, kāda ir, sliktā interneta pārklājuma dēļ nācās pat iegādāties rūteri, un mans puika palīdzēja to visu savienot. Jo es šajās lietās īsti neesmu advancēts,» aktieris vaļsirdīgi atzīstas.
Viņš stāsta, ka filmēšana notiek jau gandrīz mēnesi un, visu dienu sēžot pie datora un skatoties «tai mazajā ekrānā», acis šausmīgi nogurst. «It kā liekas, kas tas ir - sēdi pie datora un runājies, bet reizēm pēc filmēšanas ir tāds nogurums, it kā visu dienu zemi būtu racis.»
Ainārs Ančevskis stāsta, ka pandēmijas sākumā mazliet mēģināja padzīvot pa Rīgu, bet tad saprata, ka četras sienas ir par traku. «Labāk tad lai ir četras sienas un maza pļaviņa. Un, ja sākumā bija sajūta, ka šis laiks mums iedots kā kompensācija par visām līdz šim neesošajām brīvdienām, jo darba slodze teātrī, paldies Dievam, man vienmēr bijusi liela, tad šodien ļoti gribas būt teātrī, satikt kolēģus, spēlēt izrādes... Un visvairāk mani baida nākotnes neziņa, kas ir attiecībā ne tikai uz teātri, bet uz kultūru kopumā. Kas un kā tālāk notiks? Jo pat tad, kad tiks atcelti ierobežojumi, vai cilvēki uzreiz nāks uz teātri?... Neviens to šodien nevar pateikt.»
Aktieris neslēpj, ka viņā ir dalītas jūtas - it kā jau teātris ir tāds skudru pūznis, no kura dažbrīd gribas arī aizmukt, tomēr, kā viņš pats saka, tā pozitīvā saindēšanās ar šo teātra atmosfēru ir notikusi, un nu bez tās ir grūti.
