Rakstniece Nora Ikstena: Domāju par to sajūtu – pamosties un saprast, ka tas ir beidzies

 
NORA IKSTENA: «Esmu pārliecināta, ka tāda vecā dzīve, kāda tā bija, neatgriezīsies. Mēs vēl nevaram pateikt, kas būs un kā būs, līdzīgi kā neviens nevarēja pateikt, ka būs tāds vīruss ar tādām sekām visā pasaulē. Būs lielas pārmaiņas. Būs mazliet citāda pasaule. Varbūt tā ir utopiska doma.» ©Foto no Noras Ikstenas personiskā arhīva

«Ja pirmajā brīdī mēs pārvērtējam vērtības, tad, procesam ieilgstot, mēs varam kļūt truli. Mēs visu laiku dzīvojam ar cerību, ka tas viss drīz beigsies,» saka rakstniece Nora Ikstena. Pašizolēšanos laiku viņa pavada savās mājās Ikšķilē kopā ar suni Pērkonu. Pandēmijas sākumposmā viņa nav pat varējusi turpināt rakstīt iesākto romānu Ūdens mirdzēšana, bet nu jau, pēc vairāk nekā mēneša, darbs turpinās, un, lai arī darba struktūra bija izdomāta krietni pirms vīrusa uzrašanās, jaunais romāns zināmā mērā būs šī laika bērns.

- Šobrīd lielākā daļa sabiedrības emocionāli un psiholoģiski ir kā izmesti no laivas, bet rakstniekam it kā nekas nemainās, jo viņš jau visu laiku strādā vienatnē, galvenokārt - savās mājās, var teikt - labprātīgā pašizolācijā, un plašākā sabiedrībā intensīvi iet tad, kad ir radījis kaut ko jaunu. Kāds šis laiks ir jums?

- Šī ir pavisam citādāka situācija. Protams, rakstnieks lielu daļu dzīves ir viens četrās sienās un raksta savu romānu vai kādu citu darbu. Šī globālā situācija totāli maina cilvēka apziņu, jo patiesībā mēs varam runāt par dzīvi pirms

Covid-19 un totālas izolēšanās laikā, un, cerams, pavisam drīz varēsim runāt par dzīvi pēc Covid-19. Pēdējā laikā esmu diezgan daudz par to domājusi, jo, protams, mēs katrs individuāli domās pārcilājam un mēģinām saprast, kas tas vispār ir, ko mēs sajūtam. Domāju, ka tā ir atnākšana atpakaļ pie sevis, lai varētu ieskatīties sevī tik dziļi, cik mēs līdz šim pat neesam ieskatījušies. Jo, protams, mēs visi apzināmies, ka esam vienā laivā. Un iznīcības klātbūtne, ko gan neaicinu glorificēt, dod pavisam citu kontekstu iekšējām sajūtām.

Personīgi es pēdējos četrus gadus esmu dzīvojusi vienkārši anormāli intensīvu dzīvi, ar grāmatu Mātes piens braucot pa visu pasauli - pa festivāliem, konferencēm, grāmatu tirgiem un tiekoties ar tūkstošiem cilvēku. Protams, pēc tam sevi nolikt «uz pauzi» ir ļoti grūti un sarežģīti, bet kopumā šobrīd ir totāls vērtību pārvērtēšanas laiks, un, ja mums izdosies tam iziet cauri dzīviem, sveikiem un veseliem un arī pasaules ekonomikas māja nebūs sabrukusi, tad mēs būsim pilnīgi citādi. Neatceros, kurš to teicis - ka šeit nav vietas ne pārmērīgam pesimismam, ne pārmērīgam optimismam. Cenšos ne pārāk daudz iedziļināties sociālajos tīklos, lai gan tos un arī ziņas medijos es apskatos, jo realitātes sajūta ir ļoti svarīga. Man radusies sajūta, ka šobrīd notiek milzīga mūsdienu cilvēka iekšējās apziņas maiņa, absolūts vērtību pārvērtēšanas process.

- Vai tiešām tā būs, ka pārvērtēsim, jo brīžam izskatās, ka šo iespēju varam palaist garām?

- Ja to neizdarīsim, tad tiešām būs pasaules gals. Turklāt - mēs jau neesam karaļi, kuri visu nosaka un kuriem būs tiesības izvēlēties, jo tas, kas notiek pasaulē, jau ir vērtību pārvērtēšana. Mēs vairs nevaram teikt, ka tā ir mūsu izvēle. Esmu pārliecināta, ka tagad mēs pavisam citādāk skatāmies uz to, kas notika citos vēsturiskos laikos, piemēram, ar cilvēkiem izsūtījumā Sibīrijā, turklāt mēs pat ne tuvu neesam tādiem pārdzīvojumiem, kādus piedzīvoja šie cilvēki. Uzdrošinos teikt, ka mums ir jāatzīst, cik ļoti komfortabli esam dzīvojuši, ja reiz šāds pārbaudījums mums nākas tik smagi.

- Uzdodat jautājumu - kāpēc tā notika?

- Mana atbilde - tāpēc, ka esam darījuši pāri dabai.

Tikai pēc daudziem gadiem uzzinājām, kas bija īstais iemesls prāmja Estonia katastrofālai nogrimšanai, un varbūt mēs kaut kad uzzināsim šī vīrusa izplatības īsteno iemeslu. Neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, tomēr domāju, ka šis vīruss pār cilvēci nācis par to, ka mēs darījām pāri dabai. Tagad jau redzam totālo kontrastu - no rīta izej ārā, un viss ir tāpat - debesis ir zilas, saule spīd, līst lietus vai pūš vējš, daba dzīvo savu dzīvi, bet mēs esam saņēmuši savu pārbaudījumu. Galvenais, mēs jau saprotam, ka vienīgais, kur mēs tagad varam tverties un arī vienīgais, kas mūs mierina, ir tā pati daba, kurai tik anormāli esam darījuši pāri.

- Kā sokas ar jaunā romāna Ūdens mirdzēšana rakstīšanu?

- Es visu laiku biju pārliecināta, ka romānu Mātes piens man bija ļoti grūti uzrakstīt, bet es jau nezināju, ka lielākais pārbaudījums man vēl priekšā. Romānu sāku rakstīt vēl pirms Covid-19 pandēmijas, bet šobrīd rakstīšanas process nav viegls, vientulības sajūta ir saasinājusies līdz tādai stadijai, kas vairs gluži nav tā vientulība, kas nepieciešama rakstīšanai, teikšu - tā ir jau eksistenciāla vientulība. Tomēr es kaut kā... Es vienkārši plūstu līdzi - sekoju tam, ko saka mana iekšējā balss, un rakstu tik daudz, cik varu, es sevi nepiespiežu. Protams, šobrīd notiekošais ietekmē arī manas darbaspējas. Ja kāds saka - kas tur, rakstniekiem, jo viņi tāpat visu laiku sēž četrās sienās, tad es zinu - tas ir milzīgs pārbaudījums, un to jums pateiks ikviens, kurš, atrodoties četrās sienās, kaut ko uzcimbolē feisbukam, bet jebkuras radošas jomas pārstāvis. Rakstniecība ir introverts un individuāls pasākums, un arī rezultāts, lai vai kāds tas ir, tomēr ir autoram redzams, bet šobrīd daudz grūtāk ir kolektīvu mākslas sfēru pārstāvjiem, piemēram, kino uzņemt nav iespējams, koncertus vai izrādes spēlēt nav iespējams... Tomēr neteikšu, ka arī rakstniekam ir viegli šajā laikā.

- Vai šis laiks arī mākslinieciski ietekmē jauno romānu?

- Mans jaunais romāns ir kā Marijas ceļojums cauri pasaules vietām un dažādiem laikiem, savā ziņā - poētiska dienasgrāmata. Romāna vēstījuma formu es biju atradusi jau krietni pirms pandēmijas sākšanās. Kad pārlasu šajā laikā uzrakstīto, tad jāatzīst - var būt brīžam tas skan tiešāk, nežēlīgāk un dramatiskāk, bet romāns ir šī laika bērns un arī šī laika liecība, un neko jau nevar mākslīgi pieskaņot vai mainīt.

- Kā zināms, Rietumu sabiedrība dzīvo sakāpināta individuālisma un izteikta egoisma laikmetā, un tam ir gan pozitīvas, gan negatīvas izpausmes. Tomēr šajos apstākļos īpaši rūpīgi esam spiesti domāt par kopumu. Vai šo izjūtat arī kā pārbaudījuma laiku individuālismam un kolektīvismam?

- No vienas puses, ir jāsaprot, ka visi esam vienā laivā un katrs atsevišķi varam izdzīvot tikai kā kopuma sastāvdaļa, no otras puses - katram ir personīga atbildība. Cilvēki ir dažādi, viņu reakcija uz ierobežojumiem un noteikumiem ir dažāda, bet kopumā tā ir apbrīnas vērta.

- Pēdējā laikā daudz runā par to, kas būs, ja ārkārtas stāvoklis ievilksies, kas notiks ar ekonomiku un atsevišķām nozarēm, bet vai vajadzētu satraukties par to, kas notiks ar pašu cilvēku, un ne tikai ekonomiski?

- Tikai pašizolācijas procesā daudzi saprot, kas ir bijusi viņa dzīves jēga, ka dzīvošana ir bijusi vairāk «uz āru», pat pašam nesaprotot - kas ir tava dzīve? Tāpēc jau saasinās tik daudzas problēmas cilvēku attiecībās, jo īpaši - ģimenēs. Angļiem ir teiciens - on the surface (uz virsmas), respektīvi - dzīvo nost, dzīvo nost, dzīvo nost... Un lai arī dažkārt aizdomājies, ka dzīvo greizi un nepareizi, piemēram, ka nav jādzīvo kopā ar konkrēto cilvēku, ka nav jādara konkrētais darbs, ka jāmaina ne īpaši labās attiecības ar kādu radinieku, tomēr visu laiku cilvēks bijis kā amoka skrējienā un pats sevi izmetis ārpus problēmām. Domāju, ka pašreiz, pašizolācijas procesā, risinās daudzas drāmas un traģēdijas, bet noteikti ir arī daudzi cilvēki, iepriekš pārskrējušies un pārstrādājušies, kas vienkārši izbauda šo laiku, esot kopā ar sev tuvajiem. Šajā laikā visgrūtāk ir būt vienam, jo nav otra cilvēka jeb pleca blakus.

Cilvēks ir būtne, kas piemērojas, to var labi redzēt dažādās kritiskās situācijās, jo cilvēkam ir pamatīgs izdzīvošanas instinkts. Savu pirmo grāmatu es rakstīju par latviešu rakstnieci un sabiedrisko darbinieci Annu Rūmani Ķeniņu, dzejnieka Ata Ķeniņa sievu un komponista Tālivalža Ķeniņa māti, kas bija arī viena no 1944. gada Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Annas Rūmanes Ķeniņas meitiņa Vera nomira no tā sauktās spāņu gripas, kas pasaulē plosījās pēc Pirmā pasaules kara. Rakstot romānu, es iedziļinājos konkrētajā tēmā, un pasaules pieredze rāda - šādas pandēmijas aiznes līdzi daudz dzīvību, bet dzīve turpinās.

Mēs neviens nevaram pateikt, kā būs, bet skaidrs, ka izolācijas process kaut kad beigsies, tam arī nevajadzētu ievilkties. Ja pirmajā brīdī mēs pārvērtējam vērtības, tad, procesam ieilgstot, mēs varam kļūt truli. Mēs visu laiku dzīvojam ar cerību, ka tas viss drīz beigsies. Iedomājieties, cik daudz cilvēku pasaulē ir šķirti jeb sadalīti - mīlas pāri, bērni un vecāki, un vecvecāki, draugi, un tā nav normāla situācija. Domāju, ka daudzi var salūzt tikai tāpēc vien, ka nevar satikt savus tuviniekus.

- Vai jums ir plāni tam laikam, kad viss būs beidzies?

- Nē. Šobrīd mēs visi sevi disciplinējam. Piemēram, pati sev pasaku - rīt celšos agri un rakstīšu, bet, ja nākamajā rītā mana galva ir tik smaga un tukša, ka saprotu, ka neko nerakstīšu, tad eju fiziski strādāt dārzā vai daru ko citu, bet visu laiku man ir cerība no rīta pamosties un saprast - tas ir beidzies.

Tomēr es nekaļu nākotnes plānus, pat neskatos savā kalendārā, kurā pavasarī bija ierakstīti seši festivāli dažādās pasaules vietās... Es nedomāju par to, kā es skriešu pa pasauli, kad attaisīs robežas, es domāju par to sajūtu - pamosties un saprast, ka tas ir beidzies. Domāju, ka es tāda neesmu viena, tādu ir tūkstošiem cilvēku visā pasaulē.

- Kas mums ir jāiemācās šajā reizē, lai mēs būtu gatavi jebkādai kolektīvi grūtai situācijai? Viedi cilvēki saka - dzīve cilvēku atkal un atkal liek līdzīgā situācijā, ja viņš neizdara pareizos secinājumus, neapgūst mācību.

- No individualitātēm veidojas kolektīvais. Mēs būsim izgājuši pamatīgu mācību ceļu, un mums nevajag domāt - kas būs, ja būs. Šis ir tas brīdis, kad vajag sevī vairot pozitīvas izjūtas, lai gan nobrukuma brīži ir katram. Šis ir brīdis, kad cilvēkiem nav jēgas uzlikt maskas un izlikties, ka viss ir super cool, beidzot esam pašizolējušies, beidzot esam kopā ar saviem mīļajiem, bet tūkstošiem cilvēku nav kopā dažādu iemeslu dēļ...

Ja individuālā līmenī ikviens būs pārvērtējis savu dzīvi, būs sapratis, ko gribētu mainīt, kā citādāk grib dzīvot, tas jau būs ļoti daudz. Mēs tagad runājam kvazi filozofiskā līmenī, bet ir jau ļoti daudz reālu situāciju, kurās cilvēkiem ir jāpieņem ļoti drastiski lēmumi gan attiecībā par savu personisko dzīvi, gan biznesu, gan izdzīvošanu kā tādu. Spēja reaģēt jau būs devusi pieredzi un rūdījumu.

- Ko sakāt draugiem? Ka viss būs labi?

- Es cenšos teikt, ka viss būs labi, bet, protams, katra saskaršanās ar reālajām ziņām... Man ir ļoti labs piemērs no Covid -19 pandēmijas laika. Mana darba Mātes piens tulkotāja itāliešu valodā Margarēta Karbonāro šīs pandēmijas pašā pīķa brīdī Itālijā bija Milānā pie saviem vecākiem, kuri ir jau krietni gados, bet viņas dzīvesdraugs bija palicis Vācijā. Un viņa nokārtoja visu vecākiem nepieciešamo - sākot ar pārtiku un beidzot ar kopēju, iesēdās mašīnā un izbrauca cauri visai spoku Eiropai, lai nokļūtu pie sava dzīvesdrauga. Tās ir individuālās izvēles, kuras pārveido kolektīvo apziņu.

- Kāda ir jūsu versija - kā vēsturē vēlāk tiks apzīmēts šis laiks?

- Totāls vērtību pārvērtēšanas laiks. Ar šo pandēmiju mums ir skaidri pateikts, ka cilvēks ir tikai maza dabas daļa, ka cilvēks nav Visuma valdnieks, ka cilvēks ir tikai dzīva radībiņa, tāpat kā zivis ūdenī...

Man ir suns Pērkons. Labi, viņš kaut ko nojauš par savas saimnieces pārdzīvojumiem, bet viņš turpina dzīvot savu dzīvi. Pērkons no rīta dārzā priecīgs vārtās pa zālienu, jo viņa dzīve rit taču savu gaitu un viņš neko nezina par Covid-19, viņš tikai nojauš kaut ko par saimnieces mainīgajiem sajūtu stāvokļiem, ir draudzīgs un palīdzīgs... Jā, mēs esam tikai maza daļa no dabas, un notikušais mums katram ir mācība uz mūžu, cik nu mums katram tas būs atlicis.

- Tomēr viss liecina, ka vairums gribēs atpakaļ veco dzīvi, ieskaitot atvaļinājumus otrā pasaules malā...

- Esmu pārliecināta, ka tāda vecā dzīve, kāda tā bija, neatgriezīsies. Mēs vēl nevaram pateikt, kas būs un kā būs, līdzīgi kā neviens nevarēja pateikt, ka būs tāds vīruss ar tādām sekām visā pasaulē. Būs lielas pārmaiņas. Būs mazliet citāda pasaule. Varbūt tā ir utopiska doma.