Dzimtās zemes apceļošana, visticamāk, būs viens no šīs vasaras galvenajiem vadmotīviem tiem, kas vispār grib izkustēties ārpus mājas, redzēt un uzzināt kaut ko jaunu. Neatkarīgā aicina atcerēties, ka ne tikai došanās uz labiekārtotām meža takām ir vērtīgs risinājums brīvdienu aktīvai pavadīšanai svaigā gaisā, jo Latvijā ir gana daudz skaistu un interesantu vietu, lai nebūtu jādrūzmējas uz kādas populāras, bet šauras un cilvēka ierīkotas laipas.
Diži koki
Visiem zināms, ka Latvija ir mežiem bagāta valsts un, loģiski, tajā ir arī diži koki, un šīs jomas zinātāji nebaidās Latviju dēvēt par Eiropas dižkoku lielvalsti un apgalvot, ka dižkoki ir Latvijas fenomens. Piemēram, Latvijā dižozolu skaits ir simts (!) reižu lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Viskuplākais un visgarākais dižozols atrasts Mēru parkā Bilskas pagastā Valkas rajonā ar vainaga projekciju 820 kvadrātmetru un 27 metru augstumu. Visgarākais dižozols reiz auga Talsu rajona Dižstendes parkā - 5,18 metru resnais, monolītais stumbrs vainagu bija pacēlis 32 metru augstumā, bet diemžēl tas nespēja izturēt 2005. gada janvāra vētru. Resnākais joprojām ir Kaives senču ozols, kura apkārtmērs sasniedzis 10,53 metrus. Latvijas valsts simtgades gadā sabiedrība tika aicināta ziņot par jaunatrastiem dižkokiem, jo tādi var būt ne tikai ozoli, bet arī visi citi koki.
Tālai redzēšanai
Bākas ir vienas no interesantākajiem apskates objektiem Latvijā, kas, pateicoties mūsdienu navigācijas iekārtām, lielākoties ir kļuvušas tūristiem pieejamas, lai gan daudzas no tām joprojām aplūkojamas tikai no ārpuses.
Ar vienu nedēļas nogali varētu pietikt, lai apskatītu skaistās arhitektoniskās celtnes Kurzemē, un katrai no tām ir kas īpašs. Piemēram, Miķeļbāka, kas būvēta 1884. gadā, ir augstākā (62 m) bāka Baltijā. Slīteres bāka ir slavena ar to, ka vietā, kur 1850. gadā uzcēla Slīteres bāku, kurināti ugunskuri jūras braucēju maldināšanai, lai pēc tam, kad kuģis uzsēdīsies uz sēkļa, jūrniekus aplaupītu. Speciālisti izsaka minējumus, ka tur bijusi arī sena svētvieta, jo kartēs tā atzīmēta ar nosaukumiem Domkalns jeb Baznīckalns. Arī Kolkasraga bākas, kas atrodas uz mākslīgas salas, vēsture aizsniedzas pat 13. gadsimtā. Gadsimtiem ilgi uz sauszemes esot kurināti ugunskuri, lai kuģiem signalizētu par pagrieziena punktu no Rīgas jūras līča uz Irbes šaurumu, taču 19. gadsimta otrajā pusē sākās tās būve uz mākslīgās salas.
Senču dzīvošana
Tērvetes, Grobiņas, Daugmales, Vārtājas, Vilces, Lašu, Sabiles, Kandavas, Tanīsa, Pekas... Un vēl, un vēl, un vēl. Tie, protams, ir pilskalni. Latvija sev radusi vietu līdzenumā, tai nav augstu kalnu, bet tā ir bagāta ar pilskalniem, kuros dzīve kūsējusi vēl 14. gadsimtā, bet to zelta laikmets bijis no mūsu ēras 5. līdz 8. gadsimtam. Pilskalni, arī ezerpilis ir daļa no mūsu vēstures.
Senatnē tajos atradušies nocietinājumi, tā bija novada centrālā vieta, kam bija ne tikai militāra un administratīva funkcija, bet arī ekonomiska un kultūras centra nozīme. Pilskalni ir arī mūsu kaimiņzemēs, un vispār tie ir visas Ziemeļaustrumeiropas kultūrvēsturiskā tradīcija. Interesanti, ka gandrīz vai visi viduslaiku cietokšņi Baltijā ir celti seno pilskalnu vietā, tāpēc latviešu valodā ar šo vārdu apzīmē gan pakalnus, kuros atradās seno Latvijas iedzīvotāju būvētās koka pilis, gan vēlākos viduslaiku mūra cietokšņus.
Pilskalnu Latvijā ir gana daudz, lai varētu izvēlēties aplūkot slavenus un ne tik populārus, vienos saimniekojuši lībieši, citos - kurši vai letgaļi... Slavenais Daugmales pilskalns ir ļoti tuvu Rīgai, savukārt ar Kandavas pilskalnu, sauktu arī par Baznīckalnu jeb Pudiņkalnu, saistās daudzas mitoloģiskas teikas par nogrimušu baznīcu un ļauj šo vietu saistīt ar sakralitāti. Viens no lielākajiem un visvairāk nocietinātajiem seno letgaļu pilskalniem ir Tanīsa kalns Raunā, un vēsturnieki izsaka minējumus, ka tieši šeit būtu varējusi atrasties varenā Satekles pils, kurā valdīja seno letgaļu virsaitis Rusins, kas slavens ar to, ka bija viens no 1212. gada Autines letgaļu sacelšanās vadītājiem.
Netālu no Valmieras atrodas Pekas kalns jeb Pilskalns, kas, iespējams, ir leģendārā Beverīnas pilskalna atrašanās vieta. Slavenajā Tērvetes pilskalnā atradusies Tērvetes pils - viena no tolaik varenākajām Baltijas reģionā, kurā valdīja Viestarts un Nameisis. Tikpat slavens ir Jersikas pilskalns netālu no Līvāniem, kas 12.-13. gs. bija seno latgaļu valstiskā veidojuma Jersikas administratīvais un garīgais centrs.
Tilti pret distancēšanos
Lai gan šajā laikā viens no vispopulārākajiem vārdiem ir «distancēšanās», cilvēks savu ikdienu nevar iedomāties bez tik būtiska arhitektoniska veidojuma kā tilti. Latvijā ir daudz skaistu un unikālu tiltu, kurus ir vērts apskatīt kā kultūras un arhitektūras pieminekļus.
Viens no slavenākajiem tiltiem ir Karostas unikālais izgriežamais tilts - vienīgais šāda veida tilts Baltijā, kas nu jau ir vairāk par gadsimtu sens. Ne mazāk slavens ir viens no Kuldīgas simboliem - ķieģeļu tilts, kas ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā un otrs vecākais ķieģeļu velvju tilts Latvijā, būvēts pirms pusotra gadsimta, jau kādu laiku ir arī atzīts par valsts nozīmes pieminekli. Patiesībā skaistu un uzmanības vērtu tiltu ir daudz, ir tikai kaut mazliet jāpainteresējas. Starp citu, kad tikts līdz Kuldīgas tiltam, tad, protams, ir jāpaskatās arī aiz tā - uz platāko Baltijas ūdenskritumu - apmēram 250 metru plato un līdz 1,75 metrus augsto, jo tas ir ne tikai unikāls dabas, bet arī kultūrvēsturisks objekts, jo saistīts ar dažādiem notikumiem un teikām. Noteikti der zināt, ka ar šo vietu saistās Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera izgudrotā zivju ķeramā iekārta, kas bija nostiprināta uz ūdenskrituma klinšu kāples. Tā radies stāsts par pilsētu, kur lašus (migrējošie laši un vimbas lēca pāri rumbai un iekļuva tīklos) ķer gaisā. Lai Ventā nodrošinātu kuģu satiksmi, jau hercoga Jēkaba laikos iesāka rakt kanālu ap rumbu. 18. gs. sākumā virmoja ideja par Baltijas un Melnās jūras savienošanu pa Ventu, Nemunu un Dņepru. Šā iemesla dēļ turku karagūstekņiem bija jāturpina kanāla rakšana, ko traucēja dolomīta klints. Pēc spridzināšanas apkaimes ēku sienas saplaisāja, tādēļ darbus pārtrauca, bet grāvis redzams arī mūsdienās. Ventas labajā krastā ir izveidota koka laipa. Šeit ir vērts ierasties dažādos gadalaikos - vimbu (pavasaris) un lašu (rudens) migrācijas laikā.
Par mūžību. Mežos, pļavās, gravās, ūdenī
Par mūžību, ne par īslaicīgām ķibelēm mudina domāt diži laukakmeņi, kuru arī gana daudz Latvijā. Vietējas un valsts nozīmes var atrast teju vai katrā vietā, tomēr nereti nokļūšana līdz tiem ir kā orientēšanās sports un šķēršļu pārvarēšana vienlaikus. Daudzi no tiem ir vienkārši lieli, par to vien bijājami, bet ap daudziem no tiem vijas dažādas leģenda, kas vienmēr ir interesantas ceļotājiem. Piemēram, Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas jeb Velna kalvas. Zinātāji skaidro, ka akmens krāvumu divu trīs kilometru attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka esot «sniedzies līdz koku galotnēm». Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums - apmēram 20 metru. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Taču cilvēks mēdz daudz ko sabojāt, turklāt neatgriezeniski - kalva gandrīz pilnīgi iznīcināta pagājušā gadsimta vidū, jo nolemts no tās iegūt šķembas ceļu būvei. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 metru, augstums - divi metri. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teiku un nostāstu. Ļoti savdabīga vieta, noteikti apskatāma.
Ja pandēmijas laikā gribas apskaidrot prātu, vēlams aizbraukt līdz Mazirbei, kur netālu no baznīcas rodami trīs mēra akmeņi - tie savdabīgā veidā vēsta par mēri 1710. gadā. Uz lielākā akmens virsmas kādreiz esot bijis teksts par lībiešiem, kurus pieveicis Zviedrijas karalis Kārlis IX un mēris. Izdzisušais teksts vēstījis par armijām, kas staigājušas pa Kurzemi, badu un mēri.
