Māksla ir glābusi dzīvības

Kāda ir radošo profesiju pārstāvju jaunā dzīve Covid-19 ēnā? Spriežot pēc aktivitātēm un ierakstiem sociālajos tīklos, laiks #paliecmājās nepavisam nav viegls, bet – dažādas pārdomas rosinošs. Ir vērts tās piefiksēt un tajās ieklausīties.

Apzināti vairot labo

Rūta DVINSKA, TV personība:

Liekas, ka es pat fiziski jūtu, kā visas malas sāk niezēt no tā, kā viss kaitina! Varētu iet ārā, kliegt pretī vējam, bet man besī vējā, sapūš ausis! Manī nav nedz bailes, nedz stresa, ar ko es kaut cik prastu tikt galā vai vismaz zinātu, kā mēģināt. Tieši pretēji, manī ir tāds kaitinošs un nekāds tukšums. Man pašai nenodefinējama emocija. Un zināt, ko man šajā situācijā gribas? Mīļot savus bērnus vēl vairāk, viņos ir mans spēks, atbildēt uz telefona zvaniem ar prieku, sarunāties un sarakstīties ar cilvēkiem tā, lai viņiem nerodas sajūta, ka otrā pusē ir totāla nelaimes čupa. Un nevis tādēļ, lai radītu kaut kādu aplamu priekšstatu un slēptu īstās emocijas, bet gan tādēļ, lai apzināti vairotu labo un savā rīcībā un attieksmē pret citiem arī pati sevī to apzināti uzpumpētu! Tas ir apburtais loks, kuram mēs katrs pats varam noteikt sajūtu toni! Attieksme veido attieksmi.

Dzīvā saite ar skatītāju

Anta JANKOVSKA, operdziedātāja, Operetes teātra soliste:

Dzirdēju itāļu ziņās frāzi, ka pēc Covid-19 krīzes mēs visi kļūsim daudz tehnoloģiskāki. No vienas puses, tas nav slikti un ir savā ziņā neizbēgami, no otras puses, tas rada zināmas bažas un jautājumus, īpaši tiešsaistes mākslas veidu lauciņā. Kultūra šobrīd ir uz lielas pauzes, un prognozes visai neskaidras. Tajā pašā laikā internetā arvien lielāku popularitāti gūst strīmingi, mākslīgi miksēti video, kas, protams, šobrīd ir praktiski vienīgais izpausmes veids performatīvajā mākslā. Tiek veidoti pat attālināti operdziedāšanas konkursi strīmingā, kas man personīgi šķiet tikai nožēlojams, mākslu deģenerējošs pasākums. Man teātris ir tā maģiskā, netveramā, dzīvā saite starp mākslinieku un skatītāju - vārdos neaprakstāms, dažbrīd miesiski jūtams emociju un enerģijas mikslis, kura dēļ ir vērts šo profesiju praktizēt. Pasaulē ir bijuši dažādi laiki, un māksla vienmēr ir pastāvējusi. Jā, varbūt ne visu laiku tā ir varējusi būt profesija, bet tā ir glābusi dzīvības, prātus, un vienmēr, pat visbezcerīgākajos laikos, tai ir bijis skatītājs un klausītājs. Es, protams, esmu cita paaudze, un man salīdzinoši ir laiks un iespēja, tomēr es par visiem divsimt procentiem esmu vienisprātis ar itāļu komponistu Marko Tutino, kurš raksta: «Es dzirdu, ka sabiedrībā runā par alternatīviem risinājumiem mūsu teātriem. Es atļaušos paust savu viedokli: teātris ir fiziska, erotiska, taustāma, ekletiska māksla. Gan starp māksliniekiem, kas runā, dzied, spēlē, dejo, gan starp māksliniekiem un skatītāju. Tas ir gaiss, kas vibrē starp viņiem. Pieļaujot domu, ka teātris varētu kļūt attālināts, nozīmē radīt jaunu performatīvās mākslas veidu. Tas ir iespējams, bet man ir 66 gadi, un man nav vairs ne laika, ne vēlēšanās pārmācīties to, ko es vislabāk māku un daru jau 45 gadus. Šo opciju es atstāšu citiem. Un kamēr vien elpošu, es turpināšu veidot un radīt teātri mūzikā tikai un vienīgi tiešsaistē ar publiku, pat ja man tas būs jādara uz ielas.» Nepārprotiet, es neesmu pret inovatīvām metodēm mākslā, īpaši tagad - krīzes laikā, es esmu pret to kā alternatīvu dzīvai tiešsaistes mākslai ilgtermiņā!

Nepeldi pa straumi. Esi straume!

Una ULME, žurnāliste un grāmatas Skaistumam nav gadu autore:

Bailes no nezināmā - ar to šajās dienās saskaras ikviens no mums. Un daudzus moka jautājums - kas būs tālāk? Šis vīruss, kas, no vienas puses, grauj ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un finansiāli, no otras puses - mudina rīkoties. Kāpt ārā no komforta zonas un doties nezināmajā. Jā, tas ir grūti! Bet - ja jāizvēlas starp dīkstāvi un rīcību, es izvēlos otro. Un manā dzīvē tā nav ne pirmā, ne pēdējā reize. Pēc pieredzes zinu, ka tad, kad gaita būs uzsākta, viss pamazām sakārtosies. Jo rīcība ir enerģija. Tāpēc mans moto šim laikam ir: «Nepeldi pa straumi. Esi straume!»

Labi, ka ģimene

Kristīne KRŪZE-HERMANE, aktrise, režisore:

Man pietrūkst cilvēku. Pietrūkst dzīvu klātienes sarunu ar draudzenēm. Pietrūkst slinkas sēdēšanas kafejnīcās. Man patīk satiekoties bučoties un apkampties. Labi, ka saule. Labi, ka daba. Labi, ka ģimene. Citādi pavisam grūti paliktu.

Sakārtot savu iekšējo pasauli

Liene GRAVA, horeogrāfe:

Uzskatu, ka šis periods ir domāts, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli. Padomātu par vērtībām, sajūtām, cilvēkiem un jauniem sapņiem. Sapratu, ka šim nolūkam man palīdz skriešana vai pastaiga. Noteikti nedrīkstētu aizmirst par savu fizisko izturību un imūnsistēmu, tāpēc svarīgi ir katru dienu pavingrot. Ieteiktu vēl katram atrast mājās mazu bumbiņu, ar ko pamasēt pēdas - tas mazina stresu un palīdz atslābināties.