Personības

«Nekad nav bijis tā, ka varētu teikt – man ir garlaicīgi. Vienmēr ir bijis kāds mājasdarbs galvā. Par kaut ko vienmēr bijis jādomā, kaut kas vienmēr bijis jāatrisina. Mani biedē tas mirklis, kad no rīta atvēršu actiņas un mans pienākums būs nomazgāt muti un paēst brokastis, izlasīt avīzes, un viss,» saka leģendārais teātra un kino režisors Varis Brasla.

«Iedomājies, ir pagājuši simt gadi... Kā tu domā, ar ko tevi atcerēsies?» jautāju Zigmaram Liepiņam. Viņš sāk nevaldāmi smieties: «Ne ar ko! Es jau sen būšu aizmirsts.» Pēc brīža viņš tomēr piebilst: «Nu, droši vien kādā plauktiņā paliks rokopera Lāčplēsis, varbūt kaut kur – vēl kāds muzikālais gabals... Ja jau mēs atceramies Jāni Cimzi, tad jau arī mani varbūt atcerēsies dažu dziesmu sakarā. Savukārt Lāčplēsis bija saistīts ar laika transformāciju, Lāčplēsis bija laika zīme. Arī pēc simt gadiem Latvijas vēsturē paliks Atmoda un alkas pēc brīvības.» Par Radio SWH, ko Zigmars savulaik vadīja, viņš ir daudz skeptiskāks: «Nē, atmiņas par manu laiku šajā radio izdzisīs.» Savukārt Opera... «Tā pirms manis bija simt un vairāk gadu, būs arī pēc manis,» teic Zigmars. Oktobris ir pēdējais mēnesis viņa sešu gadu darba cēlienā, kas veltīts Operas namam.

No piektdienas, 4. oktobra, Latvijas kinoteātros tiek izrādīta filma Oļegs, kura pasaules pirmizrādi piedzīvoja pavasarī programmā Directors’ Fortnight Kannu kinofestivālā. Oļegs ir otrā pilnmetrāžas spēlfilma pēdējo divdesmit gadu Latvijas kino vēsturē, kas iekļauta kādā no Kannu programmām. Latvijas, Lietuvas, Beļģijas un Francijas kopražojuma filma Oļegs, kas ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par Latvijā dzimuša nepilsoņa labākas dzīves meklējumiem, ir režisora Jura Kursieša otrā spēlfilma.

«Es gribētu nospēlēt Annu Kareņinu, Žannu d’Arku... Bet es esmu atvērta Visumam un – ko Dievs dos. Es ticu, ka īstās lomas un darbi nāk īstajā laikā, tāpēc neierobežoju sevi,» saka Daugavpils teātra jaunā aktrise Kristīna Zaharova. Viņasprāt, mēs paši dažkārt uzliekam sev blokus un barjeras, nespējot iedomāties, uz ko patiesībā esam spējīgi.

Šodien, 26. septembrī, Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jauniestudējuma pirmizrāde, kas Latvijas Nacionālajā operā tapis Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros. «Tota spēks ir tajā, ka viņš zina savu ceļu, no tā nenovirzās. Mūsdienu cilvēka nespēks ir sērfošana internetā un sociālajos tīklos – uzmanība tiek novirzīta no mērķa, bet ir jākoncentrējas uz galveno uzdevumu,» saka Tota lomas atveidotājs Andris Ludvigs.

Saruna pirms pirmizrādes Dailes teātrī 20. septembrī ir pirmizrāde Reja Kūnija komēdijai Neiespējamā misija. Ierasti neiespējamajai misijai – intervijai mēģinājumu karstumā pirms pirmizrādes, kad izrādē iesaistītajiem vismazāk par visu pasaulē gribas ar kādu parunāt par topošo izrādi – šoreiz piekrita Artis Robežnieks, kurš tajā spēlēs galveno lomu. Nojaušot, ko prasīšu vispirms, viņš apsteidza notikumus, sakot: «Ar jautājumu, kāpēc tieši šī izrāde, ir jāiet pie režisora Dž. Dž Džilindžera. Bet es esmu pateicīgs, ka man tajā iedeva lomu! Toties kādu! Taksometra šoferis Džons Smits. Divsievības piekopējs.»

«Mūsu radīto stāstu uztveru nevis kā vēstījumu par mākslīgo intelektu, bet kā metaforu mīlestībai, kuru nevar aizsniegt, kurai nevar pieskarties, bet kura tomēr ir,» saka režisors Uldis Cipsts. Šodien, 17. septembrī, Latvijas Mobilā telefona viedtelevīzijā sāk demonstrēt jauno oriģinālseriālu Tur. Paredzēts, ka vēlāk tas būs skatāms arī LTV.

Nākamajā nedēļā izstāžu zālē Arsenāls tiks atklāta Andra Freiberga personālizstāde 136 kāpieni. Leģendārais mākslinieks veidojis scenogrāfiju turpat 150 iestudējumiem, gandrīz 50 gadus bijis pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā. «Pietiek. Ir laiks aiziet no skatuves,» īsi pirms izstādes atklāšanas Neatkarīgajai saka viens no pazīstamākajiem latviešu scenogrāfiem pasaulē un jau gadsimta ceturksni Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra galvenais scenogrāfs Andris Freibergs.

Sestdien, 14. septembrī, Liepājas teātra 113. sezona tiek atklāta ar pirmizrādi – Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklu Purva bridējs ugunī. «Mūsdienās šis stāsts ir par to pašu mīlestību, par to pašu izvēli,» saka komponists Kārlis Lācis. Divu gadu maratons pie šā darba nereti mijies ar sajūtu, ka «nekas nepatīk» un «vajadzētu mest pie malas», tomēr vienmēr arī domājis, ka ir «svarīgi to visu izturēt».

In memoriam

Jau rītdien, 10. septembrī, Latvijas Televīzijas ēterā startēs jauns raidījums Kultūrdeva – izklaidējošs un informatīvs kultūras sarunu šovs par šīs nozares notikumiem un aktualitātēm Latvijā. Studijā viesus gaidīs Mārtiņš Ķibilds. Un jau tas vien ir interesanti.

«Neiedomājami, bet šī man teātrī ir jau 41. sezona – mazas lomiņas sāku spēlēt jau kā pirmā kursa students. Man pašam liekas, ka tie četrdesmit gadi uz skatuves ir pat iespaidīgāks skaitlis par apaļajiem dzīves gadiem. Un, ja man tagad jāsaka, vai es būtu dzīvē gribējis darīt ko citu... Droši vien, ka nē. Ne jau katru dienu tev rauj septiņas ādas nost, ir jau arī daudz skaista tai aktiera liderīgajā dzīvesveidā,» smaidot saka skatītāju mīlētais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners. Šodien viņu suminām 60. dzimšanas dienā!

Atzīmējot ievērojamā kustību mākslinieka, Kustību teātra izveidotāja, režisora un pedagoga Anša Rūtentāla (1949–2000) jubileju, pirmdien, 9. septembrī, pulksten 19 galerijā Istaba tiks atklāta Ansim Rūtentālam veltīta piemiņas izstāde Es mīlu jūs visus.

Ceturtdien, 5. septembrī, pirmizrāde dokumentālajai filmai Spiegs, kurš mans tēvs – par dubultaģentu Imantu Lešinski aukstā kara laikā.

Šodien savu 70. dzimšanas dienu svin teātra un kino aktieris Rolands Zagorskis-Rolands, uz savu jubilejas benefici Mana atmiņu paradīze aicinot ikvienu interesentu – šovakar pulksten 19 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē.

Šo sestdien, 7. septembrī, Melngalvju namā jau ceturto gadu risināsies Rīgas balle, kurai izdevies izkarot savu vietu starptautisko kultūras notikumu kartē. Par to liels prieks arī tās patronesei un galvenajai organizatorei Natālijai Tumševicai-Ērglei.

Pirms gada, 21. septembrī, tika atklāts Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūts, šīs nedēļas sākumā notika starptautiska konference Livonica 2019. Lībiešu valoda, vēsture un kultūra, kurā piedalījās pasaulē nozīmīgu somugristikas un lībiešu pētniecības centru zinātnieki, kuru darbība skar plašu tematisko loku – valodniecību, vēsturi, arheoloģiju, etnoloģiju, kultūru un vēl citas jomas. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Lībiešu institūta vadītāju Valtu Ernštreitu.

«Biju iecerējusi, ka skolotājas darbu strādāšu, kad būšu veca tantiņa, bet sanāca pavisam citādi – tikko sāku nodarboties ar aktiermākslu, uzreiz dabūju ielēkt arī pedagoģiskajā vilcienā,» saka dažādu paaudžu skatītāju mīlētā aktrise un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) docente Zane Daudziņa. Sākusi kā aktiermeistarības skolotāja bērnu studijā, turpinājusi kā skatuves runas pedagoģe Latvijas Kultūras koledžā, šoruden Zane Daudziņa uzsāks savu jau 20. mācību gadu kā LKA mācībspēks.

«Baltijas ceļš ir brīnišķīgs piemērs arī teoloģiskajā paradigmā. Netika gluži griezts otrs vaigs ienaidniekam, taču režīms, kas sapratis tikai varmācības un brutāla spēka valodu, bija šokā. Šodienas cilvēkam, domāju, to pat grūti iztēloties, jo tagadnes džungļos daudzi jo daudzi ir vērtušies vai nu plēsoņās, vai papagaiļos,» saka rakstniece Gundega Repše sarunā par Baltijas ceļu, individuālo un kolektīvo, egoisma kultu, ekonomisko tirāniju, par plikadīdām un šīs pasaules varenajiem.

«Alfrēdam Kalniņam ir ap divsimt piecdesmit solo dziesmu, un tā katra ir kā maza pasaule, kurā iedziļinoties, tu saproti, cik daudz tur smalkumu un nianšu, cik plaša ir emociju un sajūtu gamma,» saka Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) tenors Juris Jope.

Caurbraucot uz Igauniju, mūsu mājās ar savu ģimeni viesojās Arvīds Jozaitis (Arvydas Juozaitis) – lietuviešu filozofs, rakstnieks un publicists, viens no tautas kustības Sajūdis dibinātājiem un vadītājiem. No 2009. līdz 2012. gadam Arvīds dzīvoja Rīgā, iemācījās latviešu valodu, bija kopā ar rīdziniekiem svētku reizēs un ikdienā. Rīgā pieredzētais kļuva par ierosmi viņa grāmatai Rīga – cita civilizācija, par kuru autors saņēma Baltijas asamblejas balvu literatūrā. Nupat Arvīds bija viens no Lietuvas prezidenta amata kandidātiem. Man personiski šis cilvēks (arī viņa ģimene) ir ļoti simpātisks. Šoreiz lūdzu viņu raksturot gan faktorus, kas noteica Lietuvas prezidenta vēlēšanu iznākumu, gan Lietuvas situāciju kopumā. Un – Baltijas ceļu.

«Trakā mākslā es biju ienākusi, un tas ir brīnišķīgi, ka tāda māksla ir un ka Dievs mani uz šī ceļa bija uzvedis. Šai mākslai es kādu laiku – piecdesmit gadus no sava mūža – varēju kalpot pēc vislabākās sirdsapziņas. Dažkārt arī ar milzīgām neveiksmēm, bet pamatā – lielu atzīšanu. Tagad varu teikt, ka man tomēr ir laimējies.» Tā savā grāmatā Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves raksta Vija Artmane.