Personības

Toma Kreicberga jaunākais romāns Havanas kaķu karalis savu pirmizdevumu piedzīvoja ASV, kur tika izdots angļu valodā un vēlāk arī spāņu valodā. Šopavasar tas Ievas Melgalves tulkojumā iznāca arī latviešu valodā apgādā Zvaigzne ABC, kļūstot par interesantu atradumu daudziem mūsu lasītājiem.

Ar izstādes Neredzamā bibliotēka atklāšanu 29. augustā tiks atzīmēta Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgade. 31. augustā notiks dzimšanas dienas svinības, kad bibliotēkā tiks rīkota Atvērto durvju diena. «Gaidīsim visus, kuriem vien būs vēlme atnākt uz Nacionālo bibliotēku. Nebūs nekādas svinīgās sēdes, bet vienu dienu bibliotēkā notiks dažādi pasākumi, ap 120,» saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Šogad arī aprit 30 gadu, kopš viņš stājās šīs iestādes vadītāja amatā.

Suzanna Melki ir Helsinku filharmonijas orķestra un Losandželosas filharmoniķu galvenā diriģente kopš 2016. gada. Pirmā un vienīgā dāma, kas vadījusi pasaulslaveno Pjēra Bulēza dibināto Ensemble InterContemporain, un pirmā, kas stājusies pie Milānas operas Teatro alla Scala diriģenta pults operas iestudējumā. Vienlīdz stipra klasiskajā un laikmetīgajā simfoniskajā un opermūzikā, diriģente sadarbojas ar vadošajiem Eiropas orķestriem un operteātriem un laiku pa laikam atlicina laiku dialogam ar savu iekšējo es, jo klusums un klasiskā mūzika, viņasprāt, palīdz izdzīvot mūsdienu fragmentētajā un pārlieku dinamiskajā pasaulē. Latvijā izcilā somu diriģente Suzanna Melki diriģēja jaunā Rīgas-Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertus operā 19. un 21. jūlijā ar izcilo Bavārijas Radio simfonisko orķestri, stājoties pie pults maestro Marisa Jansona vietā, kuram ārsts ieteicis mazliet atjaunot spēkus, vasarā atturoties no koncertēšanas. Liktenīga nejaušība, kas ļāvusi Latvijas publikai iepazīt unikālu un spilgtu personību mūzikā.

«Tā kā mēs trijatā muzicējam diezgan reti, lai klausītājiem būtu interesanti sekot mūsu daiļradei, mēs katrreiz atskaņojam kaut ko jaunu, īpaši konkrētajam koncertam rakstītus vai aranžētus skaņdarbus. Tāpēc tas, ko spēlēsim rītvakar, būs tikai rītvakar, un nākamgad jau atkal gatavosim ko citu,» saka pianists Andrejs Osokins.

Ja darbs vienlaikus ir arī hobijs, tad ir ļoti paveicies. Kā, piemēram, vienam no talantīgākajiem jaunā viļņa radiodīdžejiem, Radio Skonto ētera personībai Aleksandram Tuguševam, kurš redzams arī izrādē Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās.

«Tolaik Krievijā varēja dabūt nevis ēdienu, bet gan caureju,» smejoties atceras Juris Putnis, bijušais vokāli instrumentālā ansambļa Tip Top «skaņu vecis», inteliģenti sakot – skaņu inženieris, tagad – uzņēmuma BMS-Baltijas Mārketing Serviss direktors un īpašnieks. Pēc pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu muzikālās «soļankas», kas mūziķu un humoristu piepildītā katlā izbraukāja pa visu bijušo Padomju Savienību un Austrumeiropas «sociālistiskās nometnes» valstīm, iestājās deviņdesmito gadu smagā atjaunotne, kad par mūziku domāja maz vai nemaz. Tad naudu vajadzēja pelnīt ar pirkšanu un pārdošanu.

«Mūsdienās, kad ceļot ir lēti un viegli, cilvēki ir gatavi nedēļas nogali braukt pavadīt Londonā, Berlīnē, Parīzē un tur iet uz koncertiem, un tērēt savu laiku un daudz līdzekļu, tad kāpēc lai viņi nebrauktu uz Ventspili, ja viņus ieinteresēs piedāvājums,» uzskata Ventspils jaunās akustiskās koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone.

Pagājis nu jau pietiekami ilgs laiks, kopš kāds simtgadnieks, vārdā Allans Karlsons, izkāpa pa veco ļaužu mītnes logu, kura viņam bija apriebusies līdz kliņķim, lai dotos ceļā un nonāktu arī pie latviešu lasītājiem.

Šodien ar koncertu Mazajā ģildē sākas 25. starptautiskais Senās mūzikas festivāls, kas līdz 13. jūlijam norisināsies Rīgā un Rundāles pilī. Atklāšanā skanēs itāļu baroka meistardarbi, koncertprogrammā Venēcijas baroka meistardarbi muzicēs vairāku prestižu Eiropas senās mūzikas konkursu laureāts, vijolnieks un kontrtenors Dmitrijs Siņkovskis, čelliste Ilze Grudule un klavesīniste Ieva Saliete.

Vizma Rubene, kura mīt Cēsu pusē, netālu no Svētavota, savos 93 gados pārsteidz ar enerģiju, dzīvesprieku, humoru un prāta možumu. Turklāt joprojām ik darba dienu, kāpdama vairākas reizes no stāva kalna uz gravu, pavada apmeklētājus pie avota un stāsta, kāpēc šī vieta ir tik īpaša. Un vēl – ik rītu iekāpj ledusaukstajā strautā un mēro tajā trejdeviņus soļus, nomazgā seju un iedzer trīs malkus ūdens. Pēc tam pašsajūta – uh, cik laba!

«Kad stājos aktieros, biju iztēlojies, kā žūrijai ar Edmundu Freibergu priekšgalā dziedāšu Čikāgas piecīšu dziesmu: «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur...» Bet – es nobijos un nenodziedāju. Baidījos, ka viņi nesapratīs manu humoru,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens, secinot, ka tas, kam dzīvē ir jānotiek, agrāk vai vēlāk arī notiek.

«Kamēr strādāju pilī, esmu sapratusi, ka dzīvē viss ir jāpārdomā vairākas reizes un viss prasa pacietību,» saka Lauma Lancmane. Mūža lielāko daļu viņa atdevusi Rundāles pilij. Ilgu laiku bijusi Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja, bet, kā pati saka, ņemot vērā savu cienījamo vecumu, atkāpusies no šī amata. Šobrīd vairāk nodarbojas ar izstādēm, un kopš 2004. gada viņas pārziņā ir arī pils dārzs.

Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata – Dzirnakmens – maksāja 12 kapeikas. Tajā bija tikai 60 lappuses, kurās virmoja neaprakstāms daudzums zemes un debesu mīlestības, plūda nebeidzamas domu dārgakmeņu lavīnas līdzās atziņu dzirnakmeņiem, kas liecināja: cilvēks ir pieaudzis. Divdesmit deviņi gadi bija Jānim Peteram, kad viņš sevi pieteica Latvijas dzejas pasaulē. Ne tikai pieteica vien: kopīgais izdevumu (dzeja, proza, tulkojumi utt.) mūža metiens ir 800 000 grāmatu.

«Nav tā, ka visām vecmāmiņām patīk Zilais lakatiņš. Vienai no manām vecmāmiņām, piemēram, mīļākā mūziķu grupa ir Rahu The Fool. Tu tādu zini?» smaidot jautā aktieris un režisors Klāvs Mellis. Sestdien, 29. jūnijā, pulksten 19 viņam pirmizrāde Cēsīs, festivālā Lampa – režisores Paulas Pļavnieces jauniestudējumā Vecmāmiņu valsts, kas tiks spēlēta Cēsu pilsmuižas klētī.

«Kad biju maza meitene, man patika dziedāt, bet es ļoti kautrējos, ka uz mani skatās. Tāpēc, kad man radu priekšā lika dziedāt, es līdu skapī un atstāju mazu šķirbu – lai mani dzird, bet neredz,» atklāj dziedātāja Linda Dinsberga, pazīstama ar skatuves vārdu Anmary.

Saulgriežu laikā ir jāiet pļavā un jāuzpin sev vainags, ir jāpastaigā basām kājām un ir jāatrod savs augs, nu tas, kas mirdz pretī – ir pārliecināta Solvita Kūna. Zāļu sieva – tā viņu dēvē vietējie ķegumieši, un, lai gan dažādas zintis un prasmes par dabas dotajām veltēm viņai nāk līdzi no bērnības, kad tajās viņu ievadījusi vecāmāte, tikai pirms gadiem septiņiem viņa izveidojusi savu uzņēmumu Cade, kurā gatavo ēteriskās eļļas un kosmētisko produktus, ko iegūst no Latvijas dabas – augiem, krūmiem, kokiem. Viņa saka: «Lasot augus, es ticu, ka tie dos labumu arī citiem.»

«Kas notiek ar cilvēkiem, kurus personiski neskar represijas, bet viņi tieši tāpat no tām cieš? Jo izšauta lode nekad netrāpa tikai vienam, tās sekas iet uz visām pusēm, cieš arī citi,» tā savu debijas romānu Vēstule ar pielikumu raksturo vēsturniece Inese Dreimane.

«Mēs jau visi arvien maināmies un augam, un arī bērniņš, ienākot ģimenē, iedod lielāku un emocijām bagātāku pieredzi. Mana iekšējā sajūta ir kļuvusi bagātāka, un es nebīstos teikt, ka arī laimīgāka,» saka Liepājas teātra aktrise Everita Pjata-Gertnere.

«Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaikus. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem,» saka māksliniece Anna Heinrihsone. Jūrmalas Kultūras centrā šobrīd apskatāma viņas jaunāko darbu izstāde Mans miers ir beigts.

«Ir tāda sajūta, ka visai pasaulei pāri iet melns mākonis, kaut kas kosmisks mūs iespaido negatīvi. Cilvēki krīt, lauž kaulus, mirst viens pēc otra. Arī jauni. Un kas notiek politikā – tur taču arī viss iet dēlī! Kāds mums, Amerikā, prezidents, tas taču ir ārprāts! Viss apkārt notiek traģiski un nepareizi,» domā leģendārā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra.

«Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli – tā es varētu teikt par savām gleznām,» gleznotāja Dace Lielā raksturo savu darbu izstādi Gleznas, kas galerijā Daugava apskatāma līdz jūlija beigām.

«Diplomdarba izrāde ir mans pirmais lielais pieteikums, un tas ir sava veida pašportrets. Tāpēc, meklējot materiālu, man bija svarīgi, lai tas uzrunā mani personīgi, lai tas ir gaišs, dzīvi apliecinošs un cerību pilns. Jo tā es pati jūtos,» saka jaunā režisore Diāna Kaijaka.