Komponists Kārlis Lācis. Nediktē noteikumus
Sestdien, 14. septembrī, Liepājas teātra 113. sezona tiek atklāta ar pirmizrādi – Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklu Purva bridējs ugunī. «Mūsdienās šis stāsts ir par to pašu mīlestību, par to pašu izvēli,» saka komponists Kārlis Lācis. Divu gadu maratons pie šā darba nereti mijies ar sajūtu, ka «nekas nepatīk» un «vajadzētu mest pie malas», tomēr vienmēr arī domājis, ka ir «svarīgi to visu izturēt».
Mūzikls Purva bridējs ugunī tapis vairākus gadus, režisors Regnārs Vaivars pats rakstījis arī libretu un dzeju, veidojis scenogrāfiju (asistents - Toms Grīnbergs) un horeogrāfiju (sadarbībā ar Ingu Raudingu). «Rūdolfa Blaumaņa stāsts par Edgaru un Kristīni, manuprāt, ir latviešiem vislabāk zināmais no visiem stāstiem. Iespējams, vienīgais, ko īsumā var izstāstīt jebkurš latvietis. Un varu arī es. Šis nebūs stāsts par dzeršanas postu un aklu mīlestību. Tas būs stāsts par neremdināmām slāpēm. Un slāpstošie šeit ir visi, bez izņēmuma,» par jauniestudējumu saka režisors Regnārs Vaivars. Komponists Kārlis Lācis, kurš veidojis muzikālo materiālu, zina teikt, ka ideja par šādu iestudējumu pieder Liepājas teātra direktoram Herbertam Laukšteinam, kurš tās īstenošanai apmēram pirms pieciem gadiem sācis meklēt radošo komandu. Sākumā tika uzrunāta komanda, kas guva lieliskus panākumus ar mūziklu Pūt, vējiņi! - Kārlis Lācis un režisors Dž. Dž. Džilindžers, bet libretu piedāvāts rakstīt Jānim Elsbergam, bet šī ideja nav īstenojusies. «Un tad Laukšteinam izdevās pierunāt Regnāru Vaivaru. Man šķita jocīgi, ka Regnārs veidos mūziklu, jo Regnāram vispār nepatīk mūzikli, bet viņš bija izdomājis, ka uztaisīs tādu, kādu, viņaprāt, vajag veidot mūziklu. Viss izdevies labi - pēc divu gadu darba esam nonākuši līdz pirmizrādei,» nosaka Kārlis Lācis. «Šis ir mans pirmais darbs kopā ar Regnāru, un ar viņu nav viegli kopā strādāt. Man nebija variantu - man bija jāplūst līdzi, jo es nevienam neko nepierādītu. Tikai tajos gadījumos, kad mēs abi nonācām strupceļā, tad arī abiem nācās meklēt citu ceļu.»
Šis būs jau septītais mūzikls Kārļa Lāča radošajā karjerā, bet komponists atzīst, ka šis tapis ļoti ciešā sadarbībā ar Regnāru Vaivaru, kuram bijusi ļoti skaidra vīzija par to, ko grib redzēt un dzirdēt katrā ainā. «Lielākoties gāju Regnāra pavadā, pat graužot sev pirkstos un gandrīz katru ainu pārrakstot reizes piecas, lai tikai būtu viņam pa prātam. Nekad es neesmu bijis tik pretimnākošs. Tāda veida ambīcijas man vairs nav - ka arī es kaut ko jaunu gribu pateikt,» atzīst Kārlis Lācis. «Pēc tik ilgstoša darba teātrī esmu pieradis, ka tieši režisoram ir darba kopējā vīzija, un komponists nediktē noteikumus, bet cenšas izpildīt pēc labākās sirdsapziņas. Un pēc pirmā mēģinājuma uz skatuves jau varēju pateikt - darbs ir sanācis interesants un apjomīgs,» uzskata Kārlis Lācis. Protams, katram latvietim ir savas asociācijas par Rūdolfa Blaumaņa lugu Ugunī un noveli Purva bridējs, un komponists uzskata, ka «mūsdienās šis stāsts ir par to pašu mīlestību, par to pašu izvēli. Mums pamatakcents nav uz to, ka Edgars ir dzērājs, bet uz to, ka viņam vienkārši tāds raksturs. Savukārt Akmentiņš nav tikai meitas mammai labs variants, bet reāli kruts čalis, pie kura būtu vērts iet par sievu. Nedaudz vairāk mūsu versijā izvērsta Matildes - sievietes, kas mīl Edgaru - līnija». Savu versiju par šo darbu izsaka komponists. Divu gadu maratons pie šā darba nereti mijies ar sajūtu, ka «nekas nepatīk» un «vajadzētu mest pie malas», tomēr vienmēr arī domājis, ka ir «svarīgi to visu izturēt».
Nav ko salīdzināt
Kārlis Lācis gan ir gatavs tam, ka šis mūzikls tiks salīdzināts ar viņa pirms vairākiem gadiem komponēto mūziklu Pūt, vējiņi!, kas kļuva par Liepājas teātra hitu uz daudzām sezonām, bet viņš uzskata, ka abus darbus nav iespējams salīdzināt. «Pūt, vējiņi! varēja noskatīties stāstiņu ar skaidriem izteiksmes līdzekļiem. Pieļauju, ka šis mūzikls nav viegli uztverams darbs. Tomēr ceru, ka nebūs tā, ka tantes pēc izrādes noskatīšanās teiks, ka šitā gan nevar iestudēt Blaumani,» prāto Kārlis Lācis.
Komponistam, protams, bijis svarīgi, kas būs galveno lomu izpildītāji. «Pirmais jautājums - kurš būs Edgars? Jo šai lomai vajag kārtīgu vīrieti spēka gados, kurš pietiekami labi dzied. Īstenībā Liepājas teātrī ir «Edgaru» deficīts, jo Edgars Pujāts jau nedaudz par vecu šai lomai, bet jaunākiem aktieriem neiet tik labi ar dziedāšanu, un tā mēs nonācām pie Melnā jeb Dailes teātra aktiera Ginta Grāveļa. Es sāku rakstīt mūziklu, uzskatot, ka Egdars būs Melnais, Kristīne - Agnese Jēkabsone. Var jau vienkārši rakstīt klasisku mūziklu, bet Latvijā mūzikli tiek iestudēti dramatiskajos teātros, un tas liek piedomāt - kurš to varēs izpildīt?» uzskata Kārlis Lācis. Komponists atzīst, ka šis iestudējums ir pietiekami dārgs produkts, tāpēc būtu labi, ja tam būtu veiksmīgs skatuves mūžs. «Publikas interesi un iespējamos panākumus tomēr nevar nojaust. Es gan teiktu, ka liela riska nav, jo Regnārs, kuram patīk radikālas un netradicionālas lietas, tomēr ir pedantisks, un ar šo iestudējumu viņš «dzīvo» kādu pēdējo gadu, turklāt Regnāram nav nevienas izrādes, kuru viņš būtu nohalturējis.»
Pēdējo septiņu gadu laikā viņš sarakstījis septiņus mūziklus un divas simfonijas, jo lielas formas darbi vairāk saistot viņa uzmanību. «Cik atceros sevi, jau apmēram 20 gadu vecumā gribēju rakstīt mūziklu, un labi, ka tad neviens man to nepasūtīja. Pirmo mūziklu (Pūt, vējiņi!) uzrakstīju 35 gadu vecumā. Pirmais mūzikls man bija izaicinājums, bet vienlaikus arī - ar pirmo vienmēr ir vieglāk, jo tas visu dzīvi ir krājies, neko nav jāizvēlas. Un nav arī iespējas pašam sevi salīdzināt ar saviem iepriekšējiem darbiem,» saka Kārlis Lācis. «Man tūliņ būs 42 gadi. Nezinu, vai tas ir daudz vai maz. Nu, jaunietis vairs neesmu. Godīgi sakot - gribas domāt bišķiņ vērienīgāk. 20 gadu vecumā rakstīju dziesmiņas, bet tagad dziesmiņu uzrakstīt man liekas... Lieli darbi ir kā sarežģīti lego - grūti salikt kopā, vienlaikus - ar tiem var kaut ko arī pateikt.»
Nevar sūdzēties
«Es nevaru sūdzēties, darba man ir gana. Bez pasūtījuma es neko nedaru. Intaram Busulim visu laiku ir tūres un korporatīvi koncerti. Pēdējos gados Krievijā bijušas trīs pirmizrādes - divas dramatiskos teātros, viens mūzikls,» uzskaita Kārlis Lācis, piebilstot, ka ir arī dažādi pasūtījumi akadēmiskās mūzikas žanrā, turklāt reizes trīs četras nedēļā ir jāmuzicē dažādos korporatīvos pasākumos, arī kopā ar dziedātāju Intaru Busuli.
Tā gluži nav, ka Kārlis Lācis vispār neko neraksta bez pasūtījuma. Pērn pats sev izdomājis dāvanu - sācis rakstīt otro simfoniju, kuras pirmatskaņojums notiks oktobra sākumā Liepājā. «Pagājušajā rudenī bija pagājušas pirmizrādes un tūres, man piezagās sajūta, ka nekā nav un neko nemāku... Nezinu pat, kā es izdomāju rakstīt simfoniju. Īstenībā - iekūlos, jo simfonija mani nelaida vaļā, kamēr nebiju to pabeidzis. Kad rakstu, es nevaru pat gulēt, rakstu diennaktīm, tad organisms izsīkst, nav spēka rakstīt, bet nevar nerakstīt...» atzīst komponists. Pirms vairākiem gadiem viņš sarakstīja pirmo simfoniju Kristus ciešanas, bet šai dots nosaukums Latvju simfonija. «Šis ir tautisks darbs, sasaucas ar tautasdziesmu motīviem, ar Latvijas dabu...»
Brīvmākslinieka dzīvē viens no galvenajiem faktoriem ir disciplīna, jo «no rīta pieceļoties, teorētiski var neko nedarīt. Bez pašdisciplīnas vispār neko nevar uzrakstīt».
Nebūs pirmizrādē
Mūzikla Purva bridējs ugunī pirmizrāde tika pārcelta nedēļu uz priekšu, bet jau labu laiku iepriekš Kārlis Lācis bija ieplānojis doties uz Bali, uz drauga kāzām, tāpēc pirmizrādes stress un aplausi šoreiz viņam ies secen. Šoreiz divu nedēļu ilgajā atvaļinājumā dodas tikai ar sievu, lai gan parasti tajos devusies visa ģimene. Vecākais dēls jau otro gadu studē ASV, kur augstskolā spēlē arī basketbolu, un arī jaunākais, kurš darot visu to pašu, ko vecākais brālis, ir aizrāvies ar basketbolu, lai gan apmeklē arī mūzikas skolu. «Pirms desmit gadiem uzcēlu ārpilsētas māju, kur dzīvot pa brīvdienām un vasarām, bet tagad tā sanāk, ka tur esam vien divatā ar sievu... Priekš kam tā māja vajadzīga? Mazākais vasarās dzīvo pa basketbola nometnēm, lielais - Amerikā... Tomēr būšu atklāts - daudziem maniem kolēģiem veidojas ģimenes, dzimst bērni, un atceroties visas šim laikam raksturīgās klapatas, esmu priecīgs, ka man tādu vairs nav,» pasmaida Kārlis Lācis. «Domāju, ka es jau zinu, kas ir četrdesmitgadnieka krīze. Viss mainās - bērni izaug, māja kļūst par lielu, kaut kādi darbi izdarīti. Brīžam domāju - ko tad tagad vēl rakstīt? Ko jaunu rakstīt, jo tas, tas, tas man jau ir bijis, tomēr - kad sāc darīt, tad iemeties darbā, un viss aiziet. Laikam ir uz kādu brīdi jāapstājas, jāpadomā. Jauni mērķi būtu vajadzīgi, droši vien. Tomēr - ja kādreiz es noformulēju mērķus, tad šajā dzīves posmā es labāk neformulēju mērķus, es plūstu.»
Kārlis LĀCIS
Dzimis 1977. gada 21. septembrī Tukumā
- Komponists un pianists
- Precējies, dzīvesbiedre - Vineta Vilistere-Lāce, bērni: Hugo Ričards (13) un Francis Gustavs (21)
- Absolvējis Kandavas vidusskolu (1992), Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu (klavieru specialitāte, 1997), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (klavierspēle pie Jura Kalnciema, bakalaura grāds (2003) un maģistra grāds (2005) un kompozīcijas studijas pie Jura Karlsona (2001-2002)
- Kopš 2011. gada SIA Lācis productions īpašnieks
- Mūzikas autors teātra izrādēm Saules bērni (2015), Oņegins (2013), Romeo un Džuljeta (2012), Pūt, vējiņi! (2011), Marija Stjuarte (2010), Hanana (2010), Ziedonis. Lācis. Sievietes u.c.
- Regulāri sadarbojas ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, mūziķiem Intaru Busuli, Lindu Leen, Aiju Andrejevu, Aiju Vītoliņu u.c.
- Autordarbi: Te deum (pirmatskaņojis Valsts akadēmiskais koris Latvija, 2014), Ziemassvētku kantāte (Ņujorkas latviešu jauktais koris, 2013, Nakts (Latvijas Radio koris, 2007), Mirkļa iztēles (simfoniska poēma, LNSO, 2006), ), dziesma Es bij’meita atskaņota Vispārējos Dziesmu svētkos (2013) u.c.
- Apbalvojumi: Spēlmaņu nakts balva 2013 nominācijā Gada mūzikas autors (par muzikālo izrādi Oņegins), Spēlmaņu nakts balva 2011 (par labāko muzikālo izrādi Pūt, vējiņi!), Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva 2012 nominācijā Gada albums bērniem par albumu Lāču tēta dziesmas u.c.
- Mūzikas autors filmām Seržanta Lapiņa atgriešanās (spēlfilma, 2010), Kad āboli ripo (animācijas filma, 2010) u.c.
- Soloalbumi: Fresh evergreen (2002), Corners (2000)
- Autors septiņiem mūzikliem, no kuriem viens iestudēts Krievijā (Kazanova Jekaterinburgā) un otru paredzēts iestudēt (Zilais putns)