Saruna pirms pirmizrādes Dailes teātrī 20. septembrī ir pirmizrāde Reja Kūnija komēdijai Neiespējamā misija. Ierasti neiespējamajai misijai – intervijai mēģinājumu karstumā pirms pirmizrādes, kad izrādē iesaistītajiem vismazāk par visu pasaulē gribas ar kādu parunāt par topošo izrādi – šoreiz piekrita Artis Robežnieks, kurš tajā spēlēs galveno lomu. Nojaušot, ko prasīšu vispirms, viņš apsteidza notikumus, sakot: «Ar jautājumu, kāpēc tieši šī izrāde, ir jāiet pie režisora Dž. Dž Džilindžera. Bet es esmu pateicīgs, ka man tajā iedeva lomu! Toties kādu! Taksometra šoferis Džons Smits. Divsievības piekopējs.»
- Vai nav skaista un aktuāla tēma mūsdienu sabiedrībā? Droši vien daudzi vīrieši tā gribētu, bet neatzīstas un šajā ziņā ar skumjām skatās uz Austrumu pasaules šķietami neierobežotajām iespējām.
- Nu kādā plāksnē viņa ir aktuāla… Tā interese par to, lai varētu dzīvot kopā ar vairākām sievietēm, laikam ir mūžsena vīriešu vēlme. Ir dažādas kultūras, kurās šīs lietas tikušas oficiāli nostiprinātas. Tas nav nekāds grēks un problēma. Mūsu eiropeisko vērtību un tikumības izpratnē tas gan skaitās grēks un normu pārkāpums.
- Daudziem tomēr gribētos gan. Bet tavam izrādes varonim pavisam noteikti!
- Manam varonim to tiešām gribas! Kaut gan viņš pats tagad teiktu, ka tā esot tikai tāda ap-stākļu sakritība. Džons Smits vienkārši nevarēja atteikt otrai sievietei. Pirmajā viņš bija iemīlējies un apprecējies. Otrā arī tīri labi iepatikās. Tā kā viņš par pirmo, sākot tikties, otrajai nezin kāpēc nebija neko teicis, vēlāk viņam to darīt bija neērti.
- Tāda tipiska situācija, kurā nonācis džentlmenis!
- Nu jā! Padomā, ja vēl tev pašam nav jābildina, bet tā otra viņu bildina, ko tad cilvēks vairs var iebilst? Tādā situācijā vajag lielu gribasspēku, lai pateiktu nē.
- Reja Kūnija komēdija ir jau pietiekami sena un slavena pasaulē. Sacerēta gandrīz pirms četrdesmit gadiem. Skaidrs, ka tās mērķis nekad nav bijis likt publikai grimt smagās pārdomās vai raudāt. Tev tagad jādomā, kā tavam varonim bigāmistam sasmīdināt Dailes lielās zāles skatītājus, bet Latvijā komēdiju spēlēšana netiek atzīta par augstās mākslas cienīgu nodarbi.
- Nu, šobrīd jau pat kritiķu bloks sācis dziedāt pavisam citu dziesmu. Nezinu, kas viņiem noticis! Kritiķi pēkšņi sākuši runāt par to, ka teātros esot komēdiju trūkums un pienācis laiks, kad vajadzētu arī kaut ko tādu labu un sirsnīgu cilvēkiem. Tieši komēdijas, un kāpēc gan tās netiekot iestudētas, nominētas un apbalvotas Spēlmaņu naktī. Es vēl tīri labi atceros tos laikus, kad komēdijas teātros bija, bet tās tika nīcinātas un ravētas ārā visos iespējamajos veidos ar visriebīgākajiem un neglītākajiem epitetiem, kādiem tikai varēja apzīmēt šo žanru, visu, kas ar to saistīts, un visus, kuri to piekopa. Sajūta bija ļoti nepietīkama.
Es pieņemu, ka reizēm varbūt arī izrādēm nebija tā augstākā kvalitāte, bet laikam jau vēlme pēc komēdijas rodas tad, kad to atņem. Kamēr ir, tikmēr to nenovērtē. Bet par to lugas vecumu vai aktualitāti… Tur ir ierakstītas tādas tehnoloģiskas lietas, kuras nevar pārveidot vai mainīt. Šī izrāde ir jāspēlē tā, kā luga toreiz rakstīta - laikā, kad vēl nebija mobilo telefonu. Mūsdienās mobilie telefoni daudzus lugas pārpratumus nekavējoties novērstu, tie vienkārši pazustu, to nebūtu. Tāpēc mēs apzināti izspēlēsim notiekošo laikā pirms vairākiem gadu desmitiem. Laikmetā, kad bija pieejami tikai stacionārie vadu telefoni. Es pieļauju, ka varbūt daudziem šodien tas vien jau būtu pat interesanti - redzēt, kā cilvēki sazinājās tikai ar telefonu centrāles starpniecību.
- Vai teātra mājaslapā skatāmais izrādes reklāmas klips savā stilistikā atbilst tam, ko mēs, uz izrādi atnākot, redzēsim uz skatuves?
- Ja godīgi, neesmu vēl redzējis, kaut pats tajā nofilmējos. (Smejas.) Darbi! Bet jā, tie būs tādi septiņdesmitie - riktīgas kļošas (bikses ar ļoti platiem galiem - A.J) būs, ādas jakas būs, bet ne jau tādas, kas bija modē astoņdesmitajos - platās un bezformīgās. Stils būs ieturēts atbilstoši laikam. Nebūs mūsdienīgu cilvēku, kas nezin kāpēc sarunājas pa vadu telefoniem.
Jāsaka, ka man un mūsu teātrim šī ir atgriešanās pie Reja Kūnija lugas. Tā ir pietiekami sena ne tikai no sarakstīšanas viedokļa, Dailes teātrī tā tika iestudēta pirms divdesmit gadiem. Toreiz iestudējuma nosaukums bija Glābjas, kas var. Taksistu Džonu Smitu toreiz spēlēja Pēteris Liepiņš. Es attiecīgi biju viņa kaimiņš Stenlijs. Tagad Stenliju spēlēs Lauris Subatnieks. Var teikt, ka visam šim pasākumam ir jau sava zināma pieredze un vēsturiska šlepe.
- Kas, tavuprāt, ir laba komēdija?
- No aktiera viedokļa ir - kad jūti, ka zāle uzņem un skatītājiem garšo tas, ko viņiem tajā vakarā baro. Tādā teorētiskā plāksnē es diezin vai spēšu ko…
- Nevajag teorijas. Tīri cilvēciski! Ko tu par to saki, ko pats ietu skatīties?
- Tieši tā jau arī ir - to pat grūti tā uzreiz noformulēt… Kas ir laba komēdija? …Jā! Lai varu kādam līdzi just un lai ir smieklīgi. Bet lai nav arī tās sajūtas, kad izej ārā… Nu labi, neko gudru jau tur nevajag, nav tas žanrs, bet lai tomēr nav arī tā, ka laiks pavadīts pilnīgi pa tukšo.
Bet, no otras puses, ja es domāju par iešanu uz komēdijām un par to skatīšanos. Tas ir tas pats, ko sāku par kritiķiem. Ja tu neesi noskaņots, ja ej, neteiksim, gluži piespiedu kārtā, bet nu tā - ai, atkal kaut kur jāiet, kā man tas apnicis… Skatītājam ir jāapzinās, ka šovakar iet uz komēdiju. Tas ir tāds žanrs. Tam ir savi noteikumi, sava specifika.
Ejot uz cirku, taču negaidi, lai tevi… milzīgi satriec vai izdrebina dvēseli ar Šekspīra mēroga ciešanām, drāmām un traģēdijām un visu pārējo. Ir taču jāapzinās, ka ej uz cirku! Tur būs klauni, tur būs dzīvnieciņi un akrobāti, un visas pārējās cirka žanra izpausmes. Komēdijā tieši tāpat ar to ir jārēķinās. Protams, ka mākslas valoda mainās. Arī mūsdienu komēdija vairs nav tāda kā senāk. Kaut gan varētu jau iestudēt arī klasisku komēdiju ar arlekīniem. Mūsdienās komēdijā jābūt aktuālam tekstam, asprātīgam, neuzspēlēti izspēlētam. No pārspīlējuma tāpat neizbēgt, bet varbūt ne spēles formas, drīzāk situācijas absurda ziņā.
- Rejs Kūnijs pasaulē joprojām ir ļoti daudz iestudēts un populārs. Kāpēc?
- Negribu būt riebīgs, bet pieņemu, ka aktuālās Brodvejā vai Anglijas teātros spēlētās komēdijas tā vienkārši brīvajā tirgū dabūt nevar. Domāju, ka tā būs viena no pamatatbildēm. (Smejas.) Bet no visa dabūjamā Rejs Kūnijs neapšaubāmi ir viens no vislabākajiem meistariem. Te nu, lai atbildētu smalki, man vajadzētu sīki iepazīt Reja Kūnija biogrāfiju. Kas viņš īsti gribēja būt, nevis kas bija - aktieris, režisors? Kūnijs, rakstot dialogus un veidojot darbību, acīmredzami jūt drēbi. Visā tajā, kas notiek, viņš ieliek asprātību tekstā un iedod atslēgu, kā kurā brīdī spēlēt. Tas neizslēdz iespēju variēt, tomēr aktierim nekas nav jāzīž no pirksta. Gandrīz kā savā laikā Moljēram ar visām viņa piezīmēm. Lai gan tas visdrīzāk ir tāds apzināts Kūnija dramaturģijas paņēmiens, lai novestu līdz apziņai - kas un kā ir jādara. Visa darbība tiek smalki izklāstīta. Tas principā ir tāds kā rasējums, kas tikai pareizi jāizpilda - pietiks ar to un jau būs smieklīgi. Bet tas, protams, neatņem režisoram interpretācijas iespējas.
- Ko Džilindžers grib panākt šajā izrādē?
- Apzinātu un mērķtiecīgu organisku darbošanos, lai novestu visu līdz tādam automātismam, kad nāktu ārā kaut kādas neapzinātas lietas. Kaut kas negaidīts, kas rezultātā ir tas smieklīgais.
- Kādreiz komēdijās, zālē sēžot un izrādi skatoties, liekas, aktieriem mirdz acis un uz skatuves viss notiek, kaut droši vien reizēm tas nebūt nav vienkārši. Kam ir jānotiek, lai spēlētu komēdiju un acis mirdzētu?
- To tā ļoti grūti atbildēt. Kādreiz tas ir atkarīgs no tā, cik aktieris pirms tam ir sezonā nospēlējis. (Smejas.) Ja tas jau ir sestais iestudējums, bet sezonas beigās vēl iedota komēdija… Lai kāda tā būtu, var gadīties, ka acis īsti neuzdzirkstī. Bet komēdijā - lai ir asprātīgi, garšīgi. Tā, ka var ieķerties. Lai ir brīvs lauks, kur darboties.
- Kas tavā taksistā ir visgaršīgākais?
- Viņam ir divas sievas! (Smejas.) Tas, ka abu cēlienu garumā jāspēj saglabāt šo stāvokli. Tas ir tāds rodeo, kur visu laiku jācenšas noturēties uz šiem diviem vaļiem. Izturēt starp visiem tiem akmeņiem, kas nemitīgi parādās. Ne vien neticība un neizpratne no policijas pārstāvju puses vai pārlieku liela kaimiņa palīdzība.
Viņam tur ir daudzi un dažādi apstākļi, kas jāspēj samenedžēt. Tādas lietas nevar darīt pilnīgi apzināti individuāli un atrauti no visiem pārējiem. Teātris vispār ir kolektīva māksla. Protams, ka tas viss notiek un smiekli zālē skanēs, tikai pateicoties kopīgam darbam - tad, kad visi ir sajūgušies vienā veselā. Mums jau izrādē no sākta gala nolasīta tāda kompānija, kas spējīga būt kopā un darboties. Parasti tas nedaudz izbrīna, ja kāds prasa, kā ir ar kolēģiem sastrādāties vai strādāt, ja esi ar viņiem vienā mājā kopā un visu laiku to dari. Par tādām lietām jau nemaz nedomā. Ja iznāk kaut kur citur iziet - uz kādu televīzijas filmu vai kino, tad var stāstīt, ka ir interesanti sadarboties ar citu teātru aktieriem, kurus ikdienā nesatiec, jo tad var mēģināt kaut ko salīdzināt. Šeit tas notiek pats par sevi. Dabīga lieta, un tam tā arī jābūt.
- Kā ir ar to būs/nebūs sajūtu?
- Neatbildams jautājums līdz brīdim, kad notiek vai nenotiek. Man ar komēdijām vispār ir tā nesaprotamā lieta, ka… Kā lai to pasaka?... Iedomājies! Tu tukšā zālē mēģini jokus… Bet joks ir tāda lieta, kad vajag tūlītēju pretreakciju, lai varētu saprast, vai tas vispār bija joks vai varbūt nebija joks. Tagad es intensīvi pusotru mēnesi mēģinu jokus, par kuru iedarbību nevaru būt pārliecināts līdz tam brīdim, kamēr baseinā neielaidīs ūdeni. Viss notiks tikai tajā brīdī, kad zālē būs publika. Tas jau ir vienmēr, bet it īpaši ar komēdijām! Atceroties iepriekšējā iestudējuma pieredzi, atceroties, ka toreiz tas viegli negāja… Nostrādāja Kūnija fenomens. Kā tur ir uzrakstīts, tā jādara. Nevajag pat neko spēlēt, viss notiek pats no sevis. Teksts un situācija tevi aiznes. Es gribu cerēt, ka visam jābūt uz to jautrāko. Pagājušajā sezonā man bija iespēja nedaudz atpūsties un paieties maliņā, padzīvot radošā atvaļinājumā. Tāpēc šīs sezonas iesākšana ar vienu gruntīgu komēdiju man pat ļoti, ļoti patīk.
- Šī taču izsludināta kā Dailes simtā sezona!
- Skaitot matemātiski, tā laikam arī ir. Saproti, kas par jokiem un kur ir tas mulsuma moments - mums te uzdod šo jautājumu, un visiem tiešām liekas, ka šī ir Tā sezona. Bet šī vēl nav tā sezona! Patiesībā tā būs nākamā sezona. Šī ir tādu millenium un uzlādētā salūta gaidu sezona, jo Dailes teātri dibināja 1920. gada novembrī. Bet nu jāsāk gaidīt laikus.
***
Pirmizrāde, 2019. gada 20. septembris. Režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Artūrs Bērziņš, kostīmu māksliniece Ramona Barsegjana, horeogrāfe un režisora asistente Linda Kalniņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Lomās: Artis Robežnieks, Rēzija Kalniņa, Vita Vārpiņa, Lauris Subatnieks, Andris Bulis, Gints Andžāns, Mārtiņš Upenieks.
Garlaicīgajam taksometra šoferim Džonam Smitam ir vētraina mīlas dzīve pēc rūpīgi izplānota grafika. Tas tāpēc, ka viņam ir divas sievas, kuras viena par otru nenojauš. Viss ir ideāli līdz brīdim, kad Džons Smits kautiņā dabū pa galvu un attopas slimnīcā.
Reja Kūnija komēdija Run for Your Wife (1983) tiek uzskatīta par vienu no pazīstamākajiem šā dramaturga darbiem. Slavenajā Londonas West End Theatre to spēlēja deviņus gadus, un šī ir tur visilgāk izrādītā komēdija.
Specifiskā un grūti tulkojamā oriģinālnosaukuma dēļ tulkojumos to mēdz pārdēvēt dažādi. Luga piedzīvojusi iestudējumus pat tādās eksotiskās valstīs kā Dienvidkoreja un Pakistāna. Ar nosaukumu Glābjas, kas var 1998. gadā izrādi Dailes teātrī iestudēja režisors Ģirts Nagainis.
Izrāžu panākumu iedvesmots, 2013. gadā Rejs Kūnijs kopā ar Džonu Lūtonu nolēma uzņemt filmu, kurā paši arī piedalījās kā aktieri. Tā piedzīvoja totālu izgāšanos un ieguva visu laiku sliktākās britu filmas titulu, bet kāds sašutis britu kritiķis rakstīja, ka filmā attēlotie joki esot tikpat smieklīgi kā lepra.
