Andris Freibergs: «Neko nedarīt nav viegli»

 
ANDRIS FREIBERGS: "Man gribējās kļūt par režisoru šajā izstādē. Es saskaitīju - lai nokļūtu līdz izstāžu zālei, kurā ir mana izstāde, pa kāpnēm augšup veicami 56 pakāpieni. Un man šobrīd ir 80 gadi. Saskaitot kopā, tiek iegūta "autobiogrāfiska laiktelpa" - 136 pakāpieni." ©Dmitrijs Suļžics/F64

Nākamajā nedēļā izstāžu zālē Arsenāls tiks atklāta Andra Freiberga personālizstāde 136 kāpieni. Leģendārais mākslinieks veidojis scenogrāfiju turpat 150 iestudējumiem, gandrīz 50 gadus bijis pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā. «Pietiek. Ir laiks aiziet no skatuves,» īsi pirms izstādes atklāšanas Neatkarīgajai saka viens no pazīstamākajiem latviešu scenogrāfiem pasaulē un jau gadsimta ceturksni Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra galvenais scenogrāfs Andris Freibergs.

Pirms sešiem gadiem, atzīmējot savu 75. dzimšanas dienu, viņš sarūpēja sev dāvanu - sava radošā mūža retrospekciju, kurā bija apskatāmi apmēram 50 scenogrāfijas maketi no izrādēm, kas māksliniekam bijušas nozīmīgas. Savukārt šī izstāde būs veltīta tikai vienai Andra Freiberga scenogrāfijai - pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī iestudētajai Ērika Ešenvalda operai Iemūrētie, kas vēstīja par Gaismas pils celtniecību. Scenogrāfs Andris Freibergs operas telpā iestrādāja gan atvērtību liktenim, gan noslēgtību un iestudējuma finālā īstenoja pats savu «mazo uzdevumu» - Kāpnes uz debesīm. Operas iestudējumā telpas motīvs izvērtās baltās kāpnēs visā skatuves platumā, un, izmantojot video, kāpnes tiecās augšup bezgalīgi. Ekspozīcijā 136 kāpieni ir iekļauts arī fragments no režisores Kristas Burānes filmas Pasaka par tukšo telpu (2017), kas veltīta Andrim Freibergam.

136 kāpieni

Man gribējās kļūt par režisoru šajā izstādē. Es saskaitīju - lai nokļūtu līdz izstāžu zālei, kurā ir mana izstāde, pa kāpnēm augšup veicami 56 pakāpieni. Un man šobrīd ir 80 gadi. Saskaitot kopā, tiek iegūta «autobiogrāfiska laiktelpa» - 136 kāpieni.

Pirms šīs izstādes es ilgi domāju, kas es esmu - scenogrāfs vai mākslinieks? Protams, ka mūsdienās robežas ir saplūdušas, bet mana kalpošana mākslai ir bijusi zonā, ko sauc par teātri, tāpēc ir tikai loģiski, ka līdz šim visas manas izstādes notikušas Smiļģa muzejā. Es jau saprotu, ka šī, visticamāk, būs mana pēdējā izstāde.

Iemūrētie

Nezinu, vai Latvijā latviešu ir pārāk maz, vai arī viņiem trūkst patriotisma, bet tā nu tas ir - oriģināloperām ir nepelnīti īss skatuves mūžs. Tieši tāds pats liktenis bija Ērika Ešenvalda operai Iemūrētie. Kad man deva iespēju veidot izstādi Arsenālā, sapratu, ka savdabīgā veidā labprāt pagarinātu šā iestudējuma mūžu.

Uz skatuves kāpnes galīgi nav nekas oriģināls, tās bijušas jau kopš antīkā teātra laikiem, bet es gribēju izveidot savas, Freiberga kāpnes, un man tās veidojās kā kāpnes - kalns. Manas kāpnes aizved uz punktu, no kura var kāpt lejā, un atkal uz augšu un lejup. Turklāt visa mūsu dzīve veidojas no parādes kāpnēm un dienesta jeb melnajām kāpnēm, tātad - ir pompozas un ir svešām acīm slēptas kāpnes. Tā ir arī teātrī - parādes kāpnes ir baltas, spožas un sakoptas, bet «melnās kāpnes» ir lietišķākas un intīmākas, cilvēciskākas un sirsnīgākas, daudz personiskākas.

Liktenīga sakritība

Tā ir tikai sakritība, ka laikā, kad Arsenālā notiks mana izstāde 136 kāpieni, izstāžu zāles pirmajā stāvā būs Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstāde Academia. Simboliski, jo tur esmu strādājis par pedagogu turpat pusgadsimtu - kopš 1971. gada. Godīgi sakot - ļoti prestiža sakritība.

Bērnība

Man bija pusotra gada, kad nomira mammiņa. Tētis apprecējās vēlreiz. Audžumamma ļoti mīlēja manu tēvu un ļoti mīļoja mūs ar brāli. Viņa vienmēr uzskatīja, ka bērniem ir jāmācās.

Pagrieziena skolotājs

Kad mācījos tā sauktajā Žūriņa skolā jeb Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, mums pasniedza arī Marta Staņa, kas ir arī Dailes teātra arhitekte. Atceros, ka mums bija jāzīmē sirpji un āmuri, un citas regālijas, ko prasīja tas laiks, un pēkšņi uzradās Marta Staņa, kas stāstīja par somu un zviedru dizainu, arī par daudz ko citu, īsi sakot - viņa it kā atvēra logu. Noteikti jāpiemin arī kostīmu māksliniece Marga Spertāle, viņa ielika latviskā estētiku, tādu latviskā kodu. Piemēram, viņa nolika Latgales deķi blakus Bārtas deķim, un teica - re, traki toņi ir blakus rāmajam. Vai arī - kāpēc Nīcas bruncim ir melna apakša? Tāpēc, ka brunču apakšmala padila, un tad piešuva klāt jaunu joslu. Gandrīz visām apģērba daļām ir praktisks skaidrojums - kāpēc ir tā, kā ir. Un tas mani noteikti ir ietekmējis manus uzskatus - visam ir jēga, nav nekā lieka uz skatuves. Minimālisms manā mākslā noteikti nāk no šīm abām dāmām.

Telpa ir viens no izrādes personāžiem

Manai paaudzei bija laime piedzīvot to, kas nav dots mūsdienu jaunajai paaudzei, kurai par vietu zem saules ir jācīnās citādāk. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dekorācija pārtapa par scenogrāfiju, un tā nebija vārdu maiņa, tā bija būtības maiņa - scenogrāfijas jēga atklājās izrādes procesā, darbībā.

Skolot

Man patiešām šķiet, ka pedagoģija ir vislielākā atbildība. Ar kādu izrādi veicas, kāda neizdodas, un taisi nākamo. Pedagogs ietekmē jauna cilvēka likteni, un, banāli jau skanēs, tomēr - visa mūža garumā.

Piemēram, leģendārais scenogrāfs un gleznotājs Ilmārs Blumbergs varēja interesanti vēstīt par savu scenogrāfiju, bet patiesībā viņš bija introverta personība, kas nedalās, un viņa stāsti bija par viņu pašu. Pedagoģijā jāmet malā egoisms un jārūpējas - reizēm pedagoģiski, reizēm privāti - par citu cilvēku, par topošu mākslinieku. Turklāt ir jāspēj ļoti precīzi formulēt sava doma, nevis pērties riņķī apkārt ar aptuveniem tekstiem. Es visu laiku esmu centies izdarīt tā, lai mācību process ir interesants gan studentam, gan man; lai acis spīd gan viņam, gan man. Ir jātērē sevi pa riktīgam, jābūt godīgam gan pret sevi, gan pret studentiem. Pedagogs ir kā režisors izrādē - režisors pārredz visu lauku, atbild par visu, un arī pedagogam ir jāzina viss par savu studentu - kā viņš zīmē, glezno, domā, kāds ir viņa intelekts... Vispār esmu pedagogs - žēlotājs, citi labāk māk ieviest kārtību.

Esmu prom no darba Mākslas akadēmijā, bet, ja man piedāvās vadīt kādu bakalaura vai maģistra darbu, es piekritīšu, tomēr... tā ābele sevi ir atražojusi. Turklāt akadēmijā ir izcili scenogrāfijas kursa turpinātāji, mani bijušie studenti - Monika Pormale un Reinis Suhanovs. Latvijas scenogrāfija šobrīd ir ļoti labi konvertējama pasaulē, to pierāda arī mūsējo panākumi Prāgas kvadriennālē.

Atrast savu stilu

Es jau redzu, ka studenti ik pa laikam citē mani, bet - caur manu patiesību viņi nonāk pie savas patiesības, ja vien cilvēkam pašam ir talants. Sava skolotāja citēšanu nevajag tulkot kā mācekļa nevarēšanu, jo, izejot cauri labiem paraugiem un tādējādi atkožot lietu kārtību, cilvēks atrod savu ceļu. Kāpēc bērnam ļauj apdedzināt pirkstu pie plīts? Lai saprastu lietu kārtību.

Tukšums rada vērtības

Kad man ir ideju vakuums, es piesēžos pie maketa, skatos tajā, un sajūta ir - kā tuksnesī. Un ticiet vai nē - idejas sāk akumulēties. Tukšums rada vērtības. Nevar teikt, ka ne no kā rodas vērtības, bet tukšums ir maģisks. Kā sākums. Tāpat kā baltais - krāsu paletē baltā krāsa ir pirmā. Sākums. Uz baltā var redzēt pat vismazāko punktiņu.

Kāpēc Šekspīrs savās lugās remarkās neraksta, teiksim, durvis kreisajā pusē, bet raksta - kaujas lauks, mežs... Telpas risinājums nav dramaturga uzdevums, izrādē scenogrāfs ir līdzvērtīgs spēlētājs.

Savs režisors

Kādi pieci seši mani studenti ir aizgājuši no scenogrāfijas tikai tādēļ, ka neatradās īstais režisors, ar kuru kopā strādāt; viņus nepaaicināja, viņi neiegāja apritē…

Ir liela laime sastapt savu režisoru, tomēr ir arī bīstami ilgstoši strādāt kopā ar vienu režisoru. Protams, tā ir ērtāk un vienkāršāk, bet, kā teica režisors Ādolfs Šapiro, ar kuru Jaunatnes teātrī mēs kopā nostrādājām ilgu laiku - ja mēģinājumu process ir pārāk gluds, tā ir pirmā zīme, ka ir slikti. Atceros, kad iestudēja Ivanovu - izrādi, kas vēlāk kļuva par leģendu, viņš teica - nav labi, vajadzēs iet uz konfliktu. Un viņš tā arī izdarīja - lai dabūtu jaunu grūdienu procesam, viņš mēģinājumā sāka «aizķert» aktierus. Un šis paņēmiens strādā ne tikai darbā ar aktieri. Kad sākas pierastība, ir kaut kas jāmaina. Ģimenē ir labi, ja saprotas no pusvārda, bet radošos darbos gluds ceļš nav pārāk labs.

Tomēr to laiku, ko Jaunatnes teātrī strādāju kopā ar Ādolfu Šapiro, es saucu par savu zaļo zemi. Laimīgā kārtā tas periods sakrita ar maniem spēka gadiem.

Man patika Šapiro, viņš mācēja būt līderis, dažreiz nežēlīgi, daž-reiz - neobjektīvi, bet - tas tik labi sakārto lietu kārtību. Un tomēr - nevienu radošo tandēmu vai komandu nevar mākslīgi savest kopā, katrā ziņā - ne vairāk par vienu reizi. Teātrī ir nežēlīgi likumi, tomēr manas profesionālās dzīves dramaturģijai ir laimīgs liktenis.

Opera

Mocarts skan mums abiem, bet skaņu ceļš katram ir savs - mēs katrs dzirdam savu. Dramatiskā teātrī var gan šā, gan tā, bet scenogrāfa darbs operā ir kā spēlēšana augstākā līgā, visaugstākajā līgā un ar pavisam citiem spēles noteikumiem. Operā visi ir radītāji, tomēr tieši diriģents ir kuģa kapteinis, un tas jāsaprot. Es apzinos savu vietu, es nekad neesmu bijis līderis.

Tikai desmit

Esmu veidojis scenogrāfiju apmēram 240 izrādēm, un tikai par desmit no tām man pašam šķiet, ka bija pareizais zvaigžņu stāvoklis... Tikai kādām desmit.

Smiļģa muzejs ir iegādājies piecus vai sešus manu scenogrāfiju maketus. Kaut ko jau tie pastāsta par ideju, izrādi, mani, un tomēr - ļoti nosacīti. Kas paliek pāri no scenogrāfijas? Teātris ir šeit un tagad. Tāds tas liktenis ir.

Dzīve pēc teātra

Kārtoju atvilktnes, kaut ko nolikvidēju, jo - jāatstāj būtība. Nevienam taču nevajadzēs… Emu jau nolēmis, kam atstāšu savu darbnīcu. Man negribētos būtiskus jautājumus atstāt nejaušības varā. Ko tur slēpt - finiša taisne nāk apvienojumā ar līdzenuma grūtībām. Ļoti gribētu, lai es varētu tikt galā pats ar sevi. Kad kādreiz gulēju slimnīcā, man ļoti nepatika, ka mani apciemo, jo es jau tā biju bezpalīdzīgs… Es negribu, lai mani redz vāju, es gribu varēt un spēt.

Bezspēcība

Jaunībā man ļoti nepatika Čehova darbi. Domāju - esmu ļoti ambiciozs, ja man nepatīk Čehovs. Man likās, ka visi Čehova varoņi ir nelaimes čupiņas, kuriem tiešā un pārnestā nozīmē viss krīt ārā no rokām. Tomēr bezspēcībā ir spēcīgs cilvēciskais faktors. Spēks jau nav tikai Lāčplēša ausīs.

Reizēm dzīvē man ir šķitis, ka viss ir tik drausmīgi, bet pamosties no rīta - tramvajs kursē, cilvēki skrien uz darbu, bet es jūtos kā no centrifūgas izmests dzīves ārmalā. Kādreiz radoši esmu bijis iztukšots. Režisore Laura Groza - Ķibere man piedāvāja veidot scenogrāfiju operai Spēlēju, dancoju, kurai drīz būs pirmizrāde. Atteicos, es jutos bezspēcīgs gan fiziski, gan garīgi. Pārlasīju libretu un sapratu - tas prasa milzīgu jaudu. Bija laiki, kad vienlaikus strādāju pie pieciem, pat sešiem iestudējumiem, bet ir tikai godīgi atteikties, ja vairs nevaru. Man vairs nav tas periods, kad par visu varu vajag sevi apliecināt citiem, daudz vairāk gribas būt godīgam pašam pret sevi. Ja man pašam nav interesanti vairs, tad arī nevajag. Tagad izvēlos projektus, ko vairāk var saukt par laika pavadīšanu. Galvenais - nepazaudēt pašam sevi.

Paiet malā

Absolūti bez sentimenta esmu atvadījies no pasniedzēja darba Mākslas akadēmijā, vēl gan nezinu, kā būs Operā, lai gan pats uzskatu, ka tur esmu, kā mēdz teikt, ar vienu kāju. Tāda ir lietu kārtība, ko vērts respektēt - teātris pieder jaunajiem. Jaunā Rīgas teātra slavenajā izrādē Garā dzīve aktieri ļoti kolorīti un sulīgi spēlē vecus cilvēkus, bet izrādes noslēgumā paklanīties iznāk jauni un slaidi, stāvus izslējuši aktieri, un tas ir tik aizkustinoši - jauni cilvēki spēlē vecīšus un liek man tam noticēt. Daudz sliktāk, ja Džuljetu spēlē divu bērnu māte.

Lai saprastu vecumu, tas ir jāpiedzīvo. Vecums nav mans sabiedrotais. Ja godīgi - vecums nav nekas labs. Mani nervozu dara, kad nevaru uzkāpt pa kāpnēm ar vienu reizi, jo ir jāatpūšas, kad aizmirstu ko būtisku... Protams, ka gleznot var arī vecumā, jo tajā darbā esi tikai viens ar sevi, bet pavisam citādi ir profesijās, kuru process ir vairāk publiskajā telpā. Man nepatīk gausties. Un neko nedarīt nav viegli.