Aktierim Jurim Lisneram - 60: Pietiek ar labu vārdu un buču uz vaiga

 
AR SKATUVES ŠARMU. Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners ir apveltīts ar aktierisku intuīciju un skatuves šarmu. Šodien, savā dzimšanas dienā, viņš sev novēl ik rītu ar prieku iet uz darbu un ik vakaru – ar prieku atgriezties mājās ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Neiedomājami, bet šī man teātrī ir jau 41. sezona – mazas lomiņas sāku spēlēt jau kā pirmā kursa students. Man pašam liekas, ka tie četrdesmit gadi uz skatuves ir pat iespaidīgāks skaitlis par apaļajiem dzīves gadiem. Un, ja man tagad jāsaka, vai es būtu dzīvē gribējis darīt ko citu... Droši vien, ka nē. Ne jau katru dienu tev rauj septiņas ādas nost, ir jau arī daudz skaista tai aktiera liderīgajā dzīvesveidā,» smaidot saka skatītāju mīlētais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners. Šodien viņu suminām 60. dzimšanas dienā!

Darba svētku diena

«Šodien man būs darba svētku diena - mēģinājumi no rīta līdz vakaram. Kā desmitos no rīta sāksim, tā astoņos vakarā beigsim. Ja nu kāds atnāks apsveikt, būs labi, ja neatnāks - arī labi. Varbūt vakarā ģimene aizvilks uz kādām vakariņām, un tas arī būs viss. Domāju, būs parasta ierindas dzimšanas diena, kāda mēdz būt darba dienās darba cilvēkiem,» saka šodienas gaviļnieks Juris Lisners, piebilstot, ka tie laiki, kad teātris atzīmēja skatuves mākslinieku apaļās jubilejas, ir aizgājuši kopā ar vecajiem aktieriem. Ir citi laiki, jauna kārtība, un, ja aktierim nav lielas jaunas lomas, jubilejas paiet klusi un mierīgi. «Es galīgi nealkstu pēc skaļas svinēšanas. Man nekad nav paticis, ka man pievērš uzmanību, izņemot tās reizes, kad esmu uz skatuves,» aktieris pasmaida un atzīstas, ka viņš pa šiem gadiem jau ir piešāvies nenokļūt fotoreportāžu pirmajos plānos. «Tas nav mans. Ir daudzi, kuriem tas patīk, un tas ir labi - lai viņi stāv priekšā, es varu būt arī fonā.»

Bet par saviem sešdesmit Juris Lisners saka: «Droši vien vajadzētu būt tā, ka tie liek par kaut ko aizdomāties, bet - man tas cipars neliekas adekvāts manam garam, es ne tuvu neliekos sev sešdesmitgadīgs. Protams, fiziskais man kādreiz atgādina, ka man jau sen vairs nav ne 25, ne 38, pat ne 41, bet es esmu no tiem aktieriem, kuri ir mazliet bērna prātā. Tā jau saka, ka aktierim tādam jābūt, tāpēc arī šim ciparam īpašu uzmanību nepievēršu,» saka šodienas jubilārs, piebilstot, ka būs laimīgs rīt, kad dzimšanas diena būs garām, jo tā noteikti būs pavisam mierīga diena.

Cer, ka neuzdāvinās suni

Juris Lisners stāsta, ka arī ģimenē, kurā izaudzinātas divas meitas, nav tradīciju plaši svinēt jubilejas. «Svarīgos datumus atzīmējam tad, kad visiem ir brīvs un arī ir garastāvoklis to darīt. Tā mēs dzimšanas dienas varam atzīmēt arī pēc mēneša, un tā varam kādu gadu arī izlaist. Parasti tā ir kāda gluži simboliska dāvaniņa un buča uz vaiga, un mūsu ģimenē ar to pietiek,» atklāj šodienas gaviļnieks, piebilstot, ka arī labs vārds var būt vislabākā dāvana. Viņš gan ļoti cer, «ka ģimene nebūs tik ķerta un šajā jubilejas reizē neuzdāvinās suni». «Man vienmēr ir patikuši vilku šķirnes suņi, bet - māja ir pilna ar kaķiem. Visu laiku nebija neviena, tagad ir trīs. Visi pagraba bērni, un visiem dumji vārdi - Ķisenis, Zirgs un Zirga meita,» aktieris pasmaida un atzīst, ka jauki jau ir, tikai - mazliet par daudz.

Divas jaunas lomas

41. sezona teātrī Jurim Lisneram iesākusies ar darbu pie režisores Ināras Sluckas, kura iestudē Aivara Freimaņa romānu Katls. Jauniestudējuma pirmizrāde plānota 19. septembrī. «Ļoti laba grāmata, bet - ārkārtīgi grūti iestudējama. Tas būtu ļoti labs filmas materiāls, varētu vilkt uz Ilgais ceļš kāpās, uz to šniti. Kā Ināra uz skatuves to dabūs gatavu, es nezinu. Tur no aktieriem maz kas būs atkarīgs, tur svarīgs būs režisores domas lidojums, scenogrāfija, gaismas. Ināra uzņēmusies ļoti grūti iestudējamu materiālu, jācer, ka viņai sanāks.»

Vēl šajā sezonā Jurim Lisneram būs darbs pie režisora Elmāra Seņkova, kurš iestudēs Viljama Šekspīra Sapni vasaras naktī. Tā aktierim būs jau otrā satikšanās ar šo materiālu - pirmoreiz viņš šajā komēdijā spēlēja 1999. gadā Māras Ķimeles iestudējumā, kur viņam bija uzticēta jaunā mīlētāja Oberona loma. «Ar ko slavena šī loma? Tā ir Andra Bērziņa mūža loma - ar to viņš savulaik sāka spožās aktiera gaitas Dailes teātrī, tā bija viņa diplomdarba izrāde, un viņš to spoži nospēlēja,» atgādina Juris Lisners.

«Katram divi iestudējumi - tā mūsu teātrī šosezon ir klasika. Vairs nav tie laiki, kad sezonā jāsagatavo četras piecas jaunas lomas, kad katru nākamo jauno lomu saņem kā sodu: kāpēc atkal man, kāpēc citi nevar spēlēt?!... Tas laiks ir pagājis, un tā vairs nebūs. Jā, iespējams, katrs ir laimīgs, ka ir tādu laiku piedzīvojis, bet - tad tu arī esi bijis savā vislabākajā formā,» domā talantīgais skatuves mākslinieks. Viņš neslēpj: kad pavisam nav darba, nav labi, bet, ja darba ir pārāk daudz, arī nav labi. «Divas jaunas lomas sezonā ir mierīgi un ļoti pieklājīgi. Man žēl to kolēģu, kuriem gadiem sanāk štancēt vienu lomu pēc otras un tad klausīties kritiķu aizrādījumos, ka viņi atkārtojas. Nu kā tu neatkārtosies, ja tevi spīdzina, lieto, lieto, lieto...? Arī kurpes nevar valkāt katru dienu, tām jāļauj atpūsties, lai vēl jaunas nebūtu jāizsviež kā novalkātas un nederīgas,» uzskata Juris Lisners.

Nopietna mugurkaula operācija

Taujāts, vai ar lomām, kas ir šā brīža repertuārā, viņam pietiek, aktieris atteic, ka šobrīd nav teātrī pārnodarbināts. «Jo man izkrita pagājušā sezona - man bija nopietna mugurkaula operācija, līdz ar to teātris, mani žēlodams, iedeva vieglo režīmu. Gāju tikai uz tām izrādēm, kurās biju ļoti nepieciešams. Ja vien varēja bez manis iztikt, iztika. Es gan ļoti ātri biju atpakaļ uz strīpas, zilo lapu izmantoju ļoti maz,» stāsta Juris Lisners, neslēpjot, ka tagad teātrī vairs fiziski nevar izdarīt pilnīgi visu, ko liek. «Tāpēc pirms tam režisoram iečukstu, ko es varu un ko ne, jo - var notikt ziepes. Un riskēt ar savu veselību nav tā vērts. Bet nu līdz šim visi ir bijuši saprotoši,» nosaka lieliskais aktieris. Viņš smej: lai arī ar sportu vienmēr bijis uz tu, vienmēr ienīdis vingrošanu. «Es esmu metru deviņdesmit četrus centimetrus garš, un garie parasti ienīst vingrošanu. Tagad pēc operācijas nedrīkstu slinkot, katru rītu esmu spiests vingrot un, godīgi sakot, varēju to sākt darīt arī agrāk, jo - nav ne vainas! Pēc vingrošanas ir sajūta kā pēc pirts. Un es taču neticēju tiem runātājiem, cik labi ir tā pavingrot, ka pēc tam atkal var normāli kustēties. Tagad spiestā kārtā paprovēju, un - tas tiešām ir forši!» viņš apgalvo, piebilstot, ka šomēnes atsāks apmeklēt arī baseinu, kas aktierim jo īpaši patīk.

Māju sajūta ir gēnos

Juris Lisners ar gandarījumu stāsta, ka šovasar abi ar sievu ļoti pilnvērtīgi atpūtās, praktiski nemaz nebija Rīgā - izceļojās pa tuvējām kaimiņvalstīm, pabija arī siltajā Spānijā un pēc ilgiem gadiem izbaudīja vasaru divatā.

Abas meitas jau pieaugušas, katra savā dzīvē. Līna, ieguvusi izglītību Sirakūzas universitātē ASV un Rīgas Stradiņa universitātē, strādā apdrošināšanas kompānijā, bet Klinta ir ārste ginekoloģe, šobrīd strādā Londonā, kur smeļas pieredzi King’s College Hospital. «Jādomā, ka pēc pusotra gada brauks mājās un Latvijai būs par vienu labu speciālistu vairāk. Jācer, ka tā notiks,» saka Līnas un Klintas tētis. Viņš uzsver, ka abas meitas ir eiropeiskas un abām ir iespēja būt, strādāt un dzīvot nesliktu dzīvi ārpus Latvijas, bet tētim izskatās, ka Latvija meitām ir mīļa. «Mūsu ģimenē nekad nav kultivēts šaurais nacionālisms, bet man liekas, ka Latvijas mīlestība viņām ir iesējusies pati no sevis. Māju sajūta viņām ir gēnos,» viņš domā.

Tuvu laimes sajūtai

Aktieris atminas, kā, tikko iestājoties Teātra fakultātē, režisors Alfreds Jaunušans teica, ka aktieri nekad nebūs bagāti un viņiem nekad nebūs normāla ģimenes dzīve. «Man ar ģimeni kaut kā paveicies,» viņš nosaka un tad nosmej: «Nu jā, mums ir kopīgi bērni, plus vēl sieva zina manas bankas kartes PIN kodu. Man jau nav kur sprukt...»

Bagāts viņš noteikti ir arī ar lomām, kas nospēlētas un sniegušas gandarījumu. «Gandarījums ir tajos brīžos, kad esmu nevis simtprocentīgi trāpījis mērķī, tā pats par sevi neteikšu nekad, bet esmu sajutis, ka tie divi mēneši darba pie lomas nav bijuši velti, ka esmu to paveicis godam. Un, ja vēl skatītājs to akceptē ar saviem aplausiem un ja es jūtu, ka daļa aplausu ir arī manam darbam, tie ir tie netveramie brīži, kas naudā nav novērtējami. Tad esmu priecīgs un tuvu laimes sajūtai.»

Kā tad pietrūkst pilnai laimes sajūtai? Ko jubilāram dzimšanas dienā novēlēt? «Lai viss rit kā līdz šim. Lai tiem, kuri man ir svarīgi, viss ir labi, jo tad arī man ir labi. Un - lai es ik rītu varētu iet uz darbu ar prieku un ik vakaru ar prieku atgriezties mājās.» Neatkarīgā lieliskajam aktierim novēl arī stipru veselību, jo tās jau arī nekad nevar būt par daudz.

JURIS LISNERS

- Latvijas Nacionālā teātra aktieris (kopš 1982. gada)

- Dzimis 1959. gada 5. septembrī Cēsīs

- Izglītība: Cēsu 1. vidusskola, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāte

- Repertuāra lomas: Kaukēns R. Blaumaņa drāmā Indrāni (rež. V. Sīlis, 2013), Pēteris Hendriks (Brunis) A. Lūpa komēdijā Dūja (rež. T. Treinis 2018), loma izrādē Antiņš, Zelts. Kalns (rež. R. Suhanovs, 2019), loma A. Freimaņa romāna Katls iestudējumā (rež. I. Slucka, 2019)

- Pannas teātrī spēlē Rindēmu saimnieku R. Blaumaņa joku lugas No saldenās pudeles brīvdabas iestudējumā (2018, rež. J. Rijnieks)

- Lomas kino: Banāns - Dubultslazds (1985, rež. A. Brenčs), Ernests - Zītaru dzimta (1989, rež. A. Brenčs), Švauksts - Mērnieku laiki (1991, rež. V. Brasla), Andrejs - Izpostītā ligzda (1998, rež. U. Pūcītis/A. Zvirbulis)

- Spēlmaņu nakts balvas: 2005./2006. gada sezonas Gada aktieris otrā plāna lomā - par Ļebedeva lomu izrādē Ivanovs un Tēva lomu izrādē Mehāniskais apelsīns; 2007./2008. gada sezonas Gada aktieris par Oskara Vailda lomu izrādē Jūdas skūpsts un Mika lomu izrādē Smiltāju mantinieki

- Precējies. Divas meitas - Līna (33) un Klinta (32)

 

Rīgas namu pārvaldnieks