In memoriam
Imants Skrastiņš. Kamolā satīti gadi
1941.12.04. - 2019.09.09.
Uz izrādi Spēlē, Spēlmani!, kas savu pirmnākšanu piedzīvoja 1972. gadā, esmu bijusi reizes... ļoti daudzas. Tieši tāpat kā mani vienaudži. Šajā režisora Pētera Pētersona izrādē dzīvoja kāds vārdos neizteikts sapnis, mistifikācija, nākotnes paredze. Šajā izrādē klusināti dziļā, vīrišķīgā, no apziņas atvariem nākošā balsī runāja Imants Skrastiņš - Dzejnieks. Runāja Aleksandru Čaku, runāja pats sevi. Tas viss bija dvēseli skaroši un iedvesmojoši, šī izrāde bija gluži kā Atmodas pirmziedi - varbūt tāpēc, ka tajā tika reabilitēts Aleksandrs Čaks, kuru padomju vara bijs pasludinājusi par kaitīgu dekadentu un ideoloģiski neuzticamu personu. Bet Dzejnieks bija pretstats pūlim, viņš bija lidojums un ilgas, un vārdos vēl neizsakāmas cerības...
Dzejnieka loma atnesa Imantam Skrastiņam popularitāti. Bet vēl lielāka tā atnāca, kad 1980. gadā Maestro Raimonds Pauls uzaicināja Imantu nodziedāt Kamolā tinēju (Vizmas Belševicas vārdi). Intervijā Neatkarīgajai (2016. g.) Imants teica: «Un tad kādā dienā Raimonds man zvana un prasa, vai nebūtu ar mieru ieklepot vienu dziesmu. Klepošana beidzās ar to, ka viņš man sarakstīja daudzas dziesmas gan ar Friča Bārdas, gan ar Jāņa Petera, gan ar Imanta Ziedoņa, gan ar Leona Brieža dzeju. Kopā ar Raimondu bijuši daudzi koncerti, esam uzstājušies Ņujorkā, Karnegī zālē, arī Apvienoto Nāciju Organizācijā.»
Imants jau kopš mazām dienām zinājis, ka būs aktieris. Kad viņš stājās Teātra fakultātē, konkurss bija milzīgs - atnāca teju 1000 jauniešu, lai pretendētu uz 20 vietām. Protams, Imants tika uzņemts. Ar lielu mīlestību un atbildību viņš spēlēja sev uzticētās lomas. Viņš zināja, ko nozīmē skatuves sviedri un skatuves laime. Un zināja arī to, ka uz skatuves nedrīkst kāpt, ja tevī nedeg sirds, ja acīs nav mirdzuma... Varbūt tieši tāpēc, ka bija grūti saskatīt degošās sirdis un mirdzošās acis, Imants pēdējos pārdesmit gadus uz teātriem vairs negāja. Un savas dzimšanas dienas viņš arī nesvinēja: ja nu vienīgi kopā ar mīļo sieviņu Ritu un brāli Gunti... Kopā ar dziedātāju Ritu Trenci Imants nodzīvoja vairāk nekā 30 gadu, un vienmēr viņš savu sievu dēvēja par savas dzīves lielāko un nozīmīgāko dāvanu. «Kad tik ilgi nodzīvo kopā, nav daudz jārunā. Jūs vienkārši ejat un jūtat viens otru,» savulaik teica Rita. Bet Gunti Skrastiņu, savu brāli, Imants vienmēr uzskatīja par savu labāko draugu, pie kura var aizbraukt un izrunāties no sirds, it sevišķi, ja runāšanās notiek Gunta «rančo» (kā brāļa lauku mājas dēvēja Imants) Lejasciema pusē.
Imants Skrastiņš nu pievienojies mūsu brīnišķīgo aktieru pulkam, kas teātri spēlē uz Debesu skatuves. Eduards Pāvuls, Antra Liedskalniņa, Uldis Pūcītis, Harijs Liepiņš, Gunārs Cilinskis, Kārlis Sebris, Vija Artmane, Uldis Vazdiks, Elza Radziņa un vēl desmitiem vārdu, kurus pieminam ar cieņu, mīlestību un... gaišām skumjām. Paldies, ka bijāt, mūsu mīļie. Paldies, ka svinējāt dzīvi - savējo un mūsējo, piepildot to ar prieku, asarām un mūžību. Imants Skrastiņš solīja, ka svinēšot vien savu 100. dzimšanas dienu. Bet sanāca citādi, jo kamols satinās ātrāk:
Ap to mirkli, ap skatienu vienu
Savu dienišķo pavedienu
Tinu nakti un tinu dienu -
Nu mans kamols ir gadiem biezs.
Paldies, Imant, ka tik grodi satini savu kamolu. Mums ir, ko atcerēties. Mums ir, ar ko dalīties. Ardievu.
