Zigmars Liepiņš: Man jāredz, kas notiks pēc manis

 
STABILITĀTE. «Es nemainu savas domas. Kad cilvēks stāv krustcelēs, viņam ir jāzina – iet pa labi vai pa kreisi, vai taisni... Ja tu sāc iet pa vienu ceļu, vissliktākais, ko tu vari izdarīt, ir iet atpakaļ un mainīt ceļu. Tad ir ziepes,» uzskata Zigmars Liepiņš ©Jānis DEINATS, Latvijas Nacionālā opera un balets

«Iedomājies, ir pagājuši simt gadi... Kā tu domā, ar ko tevi atcerēsies?» jautāju Zigmaram Liepiņam. Viņš sāk nevaldāmi smieties: «Ne ar ko! Es jau sen būšu aizmirsts.» Pēc brīža viņš tomēr piebilst: «Nu, droši vien kādā plauktiņā paliks rokopera Lāčplēsis, varbūt kaut kur – vēl kāds muzikālais gabals... Ja jau mēs atceramies Jāni Cimzi, tad jau arī mani varbūt atcerēsies dažu dziesmu sakarā. Savukārt Lāčplēsis bija saistīts ar laika transformāciju, Lāčplēsis bija laika zīme. Arī pēc simt gadiem Latvijas vēsturē paliks Atmoda un alkas pēc brīvības.» Par Radio SWH, ko Zigmars savulaik vadīja, viņš ir daudz skeptiskāks: «Nē, atmiņas par manu laiku šajā radio izdzisīs.» Savukārt Opera... «Tā pirms manis bija simt un vairāk gadu, būs arī pēc manis,» teic Zigmars. Oktobris ir pēdējais mēnesis viņa sešu gadu darba cēlienā, kas veltīts Operas namam.

Šodien Neatkarīgā sarunājas ar Nacionālās operas un baleta teātra direktoru, komponistu un izpildītāju Zigmaru Liepiņu.

- Tavs pēdējais mēnesis Baltajā namā...

- Jā. Jā!

- Esi vadījis Operas un baleta teātri sešus gadus. Vai ir kaut kas tāds, ko uzskati par sevišķi izcili paveiktu darbu?

- Uz šādu jautājumu nemaz nevaru atbildēt... Šie seši gadi ir kā mozaīka, kas sastāv no lielām un mazām veiksmēm, arī no kādas neveiksmes. Darbs jau nesastāvēja tikai no izrādēm, ir saimniecība un lietas, kuras nerisinot kaut kas neizdosies arī mākslinieciski. Piemēram, būvniecība, kas notiek uz Krišjāņa Barona ielas pusi - tur tapa celtne, kas atviegloja un uzlaboja dekorāciju saglabāšanu, turklāt tur strādājošajiem tika radīti jēdzīgāki darba apstākļi. Tas ir ļoti svarīgi, jo tas attiecas uz daudziem cilvēkiem. Tika mainīti krēsli vienā un otrā zālē, tika pirkti instrumenti. Tās ir it kā mazāk manāmas lietas, bet tām ir liela nozīme Operas funkcionalitātei. Ir radītas veiksmīgas izrādes - Šarla Guno Fausts, Frensisa Pulenka Karmelīšu dialogi, arī citas... Ir svarīgi arī tas, ka uzlabots kolektīva iekšējais noskaņojums: visas tās šūmes, kas bija tad, kad ienācu šajā namā, ir pazudušas. Ir sakārtots algu jautājums - cik nu varējām. Ko nevarējām? Nevarējām budžetā ielikt Operas trešās kārtas būvniecības projektu, Kultūras ministrija to neatbalstīja...

- Kāpēc?

- Šo jautājumu vari uzdot Eiropas Parlamenta deputātei Dacei Melbārdei (NA).

- Tev kā Nacionālās operas un baleta teātra direktoram, šķiet, bija normālas attiecības ar Kultūras ministriju.

- Kultūras ministrs ir kapitāldaļu pārvaldītājs šajā uzņēmumā, visās citās kapitālsabiedrībās tas parasti ir valsts sekretārs, mūsu gadījumā tas ir kultūras ministrs. Tā ierakstīts likumā. Līdz ar to es gribēju no ministres sagaidīt daudz vairāk gan attieksmes, gan vērtību skalas atzīmju izvietojuma ziņā - diemžēl Operas un baleta teātris ministrei neatradās pietiekami augstu...

- Bet tu esi ļoti neatlaidīgs. Jābrīnās, ka tomēr nepārliecināji ministri.

- Visām lietām ir kaut kādas robežas. Tu nevari panākt lielāku finansējumu, panākt to, lai ministrija kaut kā citādi virza projektus. Tur man rokas par īsu. Bet es uzskatu, ka Rīga kā kultūras pilsēta nav realizēta, nauda ir iztriekta pa tukšo. Arī ar Latvijas simtgadi - tas pats. Labi, tiek būvēta Dziesmu svētku estrāde, tas ir svarīgi tautas pašapziņai, bet vai tas ir vienīgais un galvenais aspekts Latvijas kultūrā? Estrādes lietošanas biežums būs vienreiz, varbūt divreiz gadā. Rokkoncerti ir pārcēlušies uz Lucavsalu, un diez vai tie jelkad pārcelsies uz Mežaparku, jo pieejamības ziņā Lucavsala ir ērtāka. Labi, Operai piešķīra finansējumu, lai mēs varētu uztaisīt labu galā koncertu, ko tikai par savu naudu vien mēs nebūtu varējuši pacelt. Bet šis finansējums ir sīka vienība, salīdzinot ar pārējiem tēriņiem. Patiesību sakot, nav vērts to apspriest, jo tā ir pagātne.

- Izskatās, ka pagātne ir arī jaunā koncertzāle uz AB dambja: tā ir beigusies vēl nesākdamās. Tu biji viens no tiem, kuri pret to izturējās noliedzoši.

- Es noliedzoši izturējos pret AB dambi, uz kura taisījās būvēt koncertzāli. Nekad neesmu teicis, ka koncertzāle nav vajadzīga. Vai kāds tagad vēl šaubās, ka ministrei Dacei Melbārdei cīņa par koncertzāli bija priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa - lai iekļūtu Eiropas Parlamentā? Tā bija skandaloza, dažādus slāņus konfrontējoša situācija, kas radīja milzu kaislības - par lietu, kas faktiski jau bija iekodēta, ka tā nevar notikt. Ne no finansiālā, ne praktiskā viedokļa.

- Atceros, tu teici: «Es neesmu māņticīgs, bet man nepārtraukti rādās skats, kā evakuācijas gadījumā 1500 cilvēku nāks no turienes ārā un ugunsdzēsēju mašīnas dosies pretējā virzienā, un viņi uz tā šaurā pudeles kakla satiksies. Es negribētu tādu apokalipsi savā dzīvē redzēt.»

- Jā, tā es teicu. Beigu beigās Melbārdes kundze aizgāja uz Eiroparlamentu, bet te viss palika pa vecam. Kāds te var turpināt strēbt to putru...

- Piemēram, jaunais kultūras ministrs Nauris Puntulis.

- Viņa situācija ir neapskaužama.

- Ministram Puntulim nācās paskaidrot, ka koncertzālei paredzētie līdzekļi ir sadalīti citām vajadzībām.

- Tieši tā. Kaut ko dabūs Opera, kaut ko dabūs Lielā ģilde... Ja nauda tiek sadalīta pa daļām, tā nemanot pazūd. Bet - kur būvēt? Ideālu vietu nav iespējams atrast, Kongresu namu izslēdzam - tur sarežģīts īpašuma jautājums, piemērota vieta, manuprāt, ir Slokas ielas un Raņķa dambja stūris. Bet es neesmu ne ģeologs, ne rīkstnieks - nezinu, kas tur notiek ar gruntsūdeņiem.

- Jā, tuvākajos 20 gados Rīgā koncertzāles nebūs. Toties jau ir Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī...

- Tas pats par sevi nav slikti. Jautājums ir par ko citu: nauda ir sadalījusies, bet vai tai nevajadzēja koncentrēties? Katrai vietai ir savas piepildījuma iespējas... Vai Kurzemē vajadzēja divas koncertzāles? Paskatīsimies, kā iet ar biznesu. Protams, mākslu par biznesu dēvēt varbūt nevajag, bet... Bet tad sanāk tā, ka zāles pašas sevi nodrošināt nevar, Kultūras ministrijai tās jādotē, un atkal nauda tiek sadalīta, nevis koncentrēta.

- Tu ar Mirdzu tikko biji Taivānā un skatījies (klausījies), kā jūsu dēls Jānis diriģē simfonisko orķestri.

- To esmu redzējis ne reizi vien. (Smejas.) Tā bija ļoti skaista koncertzāle ar aptuveni 2000 vietām, programmā bija Haidna skaņdarbs Pasaules radīšana, ļoti komplicēts darbs, ko atskaņoja simfoniskais orķestris un koris ar kādiem 200 cilvēkiem. Koncerts bija pilnībā izpārdots, un - kas mani pārsteidza - klausītāju ārkārtīgi augstā uzmanības pakāpe: viņi, lielākoties budisti, ar milzīgu iedziļināšanos un pietāti klausījās būtībā svešai reliģijai piederīgu muzikālo darbu... Tas man bija kultūršoks.

- Noteikti esi gandarīts par dēla panākumiem.

- Es jau sen vairs nekontrolēju Jāņa gaitas. Viņš ir patstāvīgs, pieaudzis mākslinieks, kurš veido savu diriģenta karjeru.

- Vai tu vari salīdzināt savu darbu Operā un pirms tam - Radio SWH? Kas tajos abos ir svarīgākais - menedžments?

- Jā, menedžments. Atšķirība ir tikai tāda, ka Radio SWH man piederēja fiziski kā aktīvs: ja es kaut ko neizdarītu pareizi, tas precīzi trāpītu pa manu personisko kabatu. Operā man bija valsts darbs. Bet esmu dzirdējis tādu teicienu: «Valsts dzīvotu izcili, ja katrs attiektos pret valsts īpašumu kā pret savu personisko.» Respektīvi, ir jāvairo valsts labums kā savējais. Tā esmu centies darīt, visos aspektos aizstāvot Operas un baleta teātra intereses. Galvenais man ir bijis veidot komandu, tādu cilvēku kopumu, kam varu uzticēties. Un kuri pēc tam uzticas man. Radio un Opera - tās ir pilnīgi dažādas sfēras, katrā vietā bija savs skaistums un sava garoziņa. Protams, tās problēmas, kuras bija Radio SWH, bija daudz mazākas nekā Operā, jo radio finansējām mēs paši - atkarībā no mūsu spējām un iespējām, atkarībā no reklāmām. Mēs dzīvojām savā iezīmētajā lauciņā, darījām, kā gribējām - likumu ietvaros. Operā tā gluži nav: viss atkarīgs no valsts, kas novērtē Operas nozīmīgumu tajā kultūras laukā, ko tā saredz. Kultūrai jau tā ir maza vieta, bet tik un tā visu laiku skan teksti par kaut kādu pārfinansēšanu. Neviens gan nerunā par to, cik liela nozīme ir kultūrai un it sevišķi - profesionālajai mākslai, es precizētu - mūzikas mākslai. Negribu mazināt, piemēram, Nacionālā teātra nozīmīgumu, taču jāsaprot, ka Nacionālais (un arī citi teātri) strādā tikai Latvijas publikai, kamēr Latvijas Nacionālā opera un balets strādā arī pasaules publikai. Tā tas paliks, jo mūzikas māksla ir ne tikai nacionāla, bet arī internacionāla. Mēs esam kā viena no vizītkartēm ne tikai pilsētai, bet arī valstij. Taču šī vizītkarte no baltas ir pārvērtusies pelēkā, un tās puķudobes, kas Operas nama priekšā tagad ir saaugušas, tik un tā joprojām izskatās pēc nabadzības apliecības. Ja es to neteikšu, kurš tad to teiks? Ne jau tie dārznieki ir pie vainas, bet tie, kuri viņus finansē. Ja naudu «nogriež», tad to izdara uz ilgu laiku.

- Parasti gan - uz visiem laikiem...

- Un tad jāsāk skatīties, kas notiek ar Rīgas satiksmi un citām Rīgas kapitālsabiedrībām. (Operas nams pieder Rīgas domei - E.V.) Ja es sāktu pārskaitīt visas dumjības, ar ko man nācies saskarties, strādājot par Operas direktoru, tad avīzē vietas nepietiktu...

- Zinu, ka tev nepatīk klausīties mūziku un tu labāk klausies klusumu. Un tomēr... Varbūt esi dzirdējis kaut ko jaunu un vērā ņemamu latviešu mūzikā?

- Es vairs nevaru kompetenti runāt par šo jautājumu, jo es tiešām maz klausos... Jāņem vērā arī paaudžu atšķirības: mēs esam palikuši tajā mūzikā, ko kādreiz klausījāmies, un tālāk mēs vairs neattīstīsimies. Jaunie cilvēki - vienu, nē, nu jau divas paaudzes atpakaļ - viņi klausās kaut ko pilnīgi citu, viņiem ir savi elki un savas intereses. Es redzu, ka tie koncerti, kas šeit notiek, ir izpārdoti, tas nozīmē, ka procesi notiek. Es pats no popmūzikas esmu aizgājis gana tālu, un tā mani faktiski vairs neskar. Tā nav koķetērija, tas vienkārši tā ir. Ja man šodien kaut ko ļoti gribas paklausīties, ir tāds Spotify, un es atrodu tieši to, kas mani interesē. Reizēm mūsu ģimenes jaunākā paaudze parāda man to, kas tai šķiet interesants, un tad es arī paklausos. Bet es netērēju vairāk laika, nekā tādām lietām nepieciešams.

- Vai valsts, tavuprāt, pietiekami rūpējas par kultūras attīstību?

- Domāju, ka ne. Ir tikai pārpalikuma princips: ja kaut kas paliek pāri no pārējo nozaru apmierināšanas, tad to var izmantot kultūrai. Padomju laikā bija karikatūra: kultūras ministrs un veselības ministrs rindā pēc finansējuma stāv paši pēdējie... Šodien gandrīz nekas nav mainījies. Nauris Puntulis, paldies Dievam, nācis no Rīgas domes opozīcijas rutīnas, varbūt viņš kaut ko spēs izdarīt...

- Tu savulaik teici, ka esi konservatīvs nacionālists. Ko tas nozīmē?

- Nē, es esmu nacionāli domājošs konservatīvists... (Smejas.) Es augstu vērtēju nacionālās vērtības, bet mana dzīves uztvere ir konservatīva. Domāju, ka esmu transformējies: pirms gadiem divdesmit pieciem vai trīsdesmit es biju liberāli domājošo pozīcijās. Toreiz mēs liberālismu vairāk sapratām kā brīvības izpausmi. Tas nozīmē, ka toreiz es biju nacionāls liberālis. Bet šobrīd tas vairs neiet kopā. Pienāca klāt ģimenes vērtību jautājumi un dzīves uzskati, kurus var vērtēt kā konservatīvus uzskatus. Līdz ar to liberālie uzskati tā lēnām ir pazuduši... Un tas liberālisms, kādu mēs redzam šodien, nekādā veidā nelīdzinās tam liberālismam, kāds bija pirms trīsdesmit gadiem.

- Ko tu rakstīsi savos memuāros?

- Par memuāriem es vēl nedomāju tik lielā mērā, lai konkrēti ķertos tiem klāt... Bet man būtu ko rakstīt. Taču - vai es to īsti gribu?... Nezinu. Es pats neesmu memuāru literatūras cienītājs. Zinu, ka ir daļa cilvēku, kuriem tāda literatūra patīk. Šāda literatūra ir ārkārtīgi subjektīva, un tā neko neizmaina procesā. Nekad neesmu rakstījis grāmatu, es varu uzrakstīt indīgus tekstus feisbukā, bet veselu grāmatu uzrakstīt indīgi... Tas vairāk būtu tādā Monty Pithon stilā, ar melno humoru. Ieeju grāmatnīcā, paskatos, cik daudz grāmatu ir plauktos, un man pāriet jebkura vēlēšanās kaut ko rakstīt.

- Tomēr vajadzētu tevi pierunāt ķerties pie rakstāmspalvas...

- Nezinu gan. Vēl daudzi ir dzīvi - par kuriem vajadzētu kaut ko uzrakstīt. Pēc tam staigās apvainojušies... Lai šis jautājums vēl paliek atklāts. Ja es arī par kaut ko tagad gribētu domāt, tad - tas būtu liels muzikālais darbs.

- Kāda tēma?

- Tā jau es tev stāstīšu! Kāds vēl nospers. Savulaik Uldis Stabulnieks teica, ka idejas lido aptuveni divarpus metrus virs zemes. Ja palecas, var aizsniegt. Un ja nu es neesmu vienīgais, kurš palecas? Tas sen vairs nav naudas jautājums, tas ir tikai jautājums par to, vai tu to gribi vai negribi darīt. Bet, kad tu nonāc līdz domai, ka gribi kaut ko radīt, tu pēkšņi saproti, ka viss jau ir sacerēts...

- Vai tu nāksi uz Operu, kad būsi prom no tās?

- Protams, jā. Pat pirkšu biļetes! Man taču jāredz, kas notiks tālāk - pēc manis. Ceru, ka man nebūs nekāda iemesla izvairīties no komunicēšanas ar Operas kolēģiem. Droši varu teikt, ka šie seši gadi ir bijuši lieliski, radoši piesātināti, esmu ticies ar interesantiem, izciliem cilvēkiem.

- Ko tu paņemsi uz mājām no Operas nama?

- Durvju uzrakstu - Zigmars Liepiņš, valdes priekšsēdētājs! (Smejas.) Bet fiziskām lietām nav nekādas nozīmes. Un es neesmu no tiem, kuri intensīvi skatās uz pagātni. Laiks bija lielisks, un tam tūlīt būs pielikts punkts. Savu laiku pārvaldu es pats, man neviens nevar pateikt, ko man tagad darīt, es pats sev to pateicu: tad un tad iešu prom. Man jautāja: vai tad tev nav žēl, tu taču varēji vēl daudz ko izdarīt. Nē, es nemainu savas domas. Kad cilvēks stāv krustcelēs, viņam ir jāzina - iet pa labi vai pa kreisi, vai taisni... Ja tu sāc iet pa vienu ceļu, vissliktākais, ko tu vari izdarīt, ir iet atpakaļ un mainīt ceļu. Tad ir ziepes.

 

Abonē