Tenors Andris Ludvigs. Ar kaisli pret dzīvi

 
ANDRIS LUDVIGS: «Mūsdienās esam pārāk vienkāršojuši dzīvi, sociālie tīkli ir pilni ar – re, kur esmu ar sunīti un kaķīti, re, kādas pusdienas šodien ēdu... Vai tad tiešām tikai par to cilvēkam jādomā, tam jāvelta sava enerģija?» ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Šodien, 26. septembrī, Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jauniestudējuma pirmizrāde, kas Latvijas Nacionālajā operā tapis Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros. «Tota spēks ir tajā, ka viņš zina savu ceļu, no tā nenovirzās. Mūsdienu cilvēka nespēks ir sērfošana internetā un sociālajos tīklos – uzmanība tiek novirzīta no mērķa, bet ir jākoncentrējas uz galveno uzdevumu,» saka Tota lomas atveidotājs Andris Ludvigs.

Komponista Imanta Kalniņa un libreta autora Imanta Ziedoņa darbs Spēlēju, dancoju, kas tapis pēc tāda paša nosaukuma 1916. gadā sarakstītās Raiņa lugas, pirmo reizi Latvijas Nacionālajā operā tika iestudēts 1977. gadā diriģenta Aleksandra Viļumaņa muzikālajā vadībā un Mihaila Kublinska režijā ar Kārli Zariņu Tota lomā un Liliju Greidāni Leldes lomā. Savukārt 2011. gadā Spēlēju, dancoju uz Baltā nama skatuves atgriezās koncertuzveduma versijā, un toreiz Tota lomu atveidoja jaunais solists Andris Ludvigs, kurš šo lomu atveidos arī jaunākajā iestudējumā.

Spēlēju, dancoju galvenais varonis ir spēlmanis Tots, kurš dodas pazemes valstībā, lai virszemē vestu atpakaļ līgavu Leldi, kuras trīs asins lāses kāzās laupījis Kungs. Jauniestudējuma darbība risinās Rīgas pilī 2013. gada 20. jūnijā - vasaras saulgriežos - ēku piemeklējušā ugunsgrēka un vēlāko pils atjaunošanas darbu laikā. «Luga, manuprāt, ir par jautājumu, kas vienmēr bijis svarīgs cilvēkiem visā pasaulē. Tas ir jautājums par labo un ļauno, par gaismu un tumsu. Par šo divu kvalitāšu pretrunīgumu, atšķirīgumu un iespējamo simbiozi. Kā toreiz, tā šodien gan Rainis, gan Ziedonis ar šo darbu jautā: kurā - gaismas vai tumsas - pusē tu, cilvēk, esi? Kurā pusē tu būsi, kad tev būs jāizvēlas? Par to ir šī luga. Un vēstījums paliek tāds arī šodien - vai tu būsi spējīgs sevi ziedot gaismai vai nebūsi?» saka komponists Imants Kalniņš.

Zemes puisis Tots

Salīdzinot koncertuzvedumu ar jauno iestudējumu, Andris Ludvigs ir kodolīgs: «Šoreiz viss ietērpts košākā papīriņā, arī aktieriski šoreiz ir grūtāk.» Jau 2011. gadā jaunajam solistam Tota loma bijusi liels izaicinājums, tomēr tā esot viena no solista mīļākajām. «Sev es Totu definēju kā vienkāršu zemes puisi. Ir cilvēki, kas nav gājuši smalkās skolās, tomēr ir dzīves gudri un dzīves enerģijas pilni, un Tots ir pārpildīts ar kaisli pret dzīvi, ar to, ka nespēj noskatīties uz apkārt valdošo netaisnību. Svarīgi ir tas, ka Tots kā gatavs varonis, kā bruņinieks zelta bruņās visa stāsta laikā attīstās un aug. Sākumā pat šķiet, ka tas notiek, pašam to negribot, bet dzīves piespiež - vajag darīt. Totā ir dzīvības spēks. Sākumā Tots pat nav pārliecināts par to, ko dara, viņa spēks aug no situācijas uz situāciju, jo tā ir arī dzīvē - kad esi uz pareizā ceļa, spēks vairojas, turklāt Tota spēks ir arī tajā, ka viņš zina savu ceļu, no tā nenovirzās. Mūsdienu cilvēka nespēks ir sērfošana internetā un sociālajos tīklos - uzmanība tiek novirzīta no mērķa, bet ir jākoncentrējas uz galveno uzdevumu. Un vēl - Tota loma man likusi domāt par to, ka ne vienmēr ir viegla pareiza rīcība,» saka Andris Ludvigs. Šo tēla vērienīgumu viņš salīdzina ar Riharda Vāgnera operu personāžiem, turklāt arī vokāli šis esot grūts uzdevums solistam. «Tehniski runājot - apjoms ir liels, vokālais diapazons - iespaidīgs. Ir ko turēt,» atzīst Tota lomas atveidotājs. «Brīvs, kam dūša brīvam būt, - vai nav taisnība? Kā var būt brīvs, ja dūšas nav? Zelta vērti teksti, kas jāsludina katru dienu. Es ceru, ka tos paturēšu prātā un izmantošu savā dzīvē.»

Solists izsaka cerību, ka šim iestudējumam būs veiksmīgs un ilgs skatuves mūžs, lai gan latviešu operas nav publikas pārāk pieprasītas uz Baltā nama skatuves. «Šo operu nevaram salīdzināt ar itāļu klasiskām operām, bet šis darbs ir zelta vērts. Gribētu ticēt, ka latviešu skatītājs šo iestudējumu nāks skatīties ne vienu vien reizi. Muzikāli tas ir bagāts un krāsains. Zinu, ka dominē viedoklis, ka opera ir garlaicīgs žanrs, bet esmu pārliecināts, ka šajā izrādē viņi tā nedomās. Šī opera ir īsts Imants Kalniņš - krāšņs, bagāts, dažāds... » uzskata Andris Ludvigs. Lai gan šo stāstu var nivelēt līdz «vienam čalītim, kurš cīnās par savu meiču», solists atgādina, ka operu tomēr nevajag uztver kā izklaidi. «Opera ir žanrs, kurā ir jāiedziļinās, to nedrīkst iet skatīties kā izklaidi, jo tad nav interesanti, jau pēc 1. cēliena kļūst garlaicīgi. Ja esi izlasījis kaut pašu minimumu - par darba tapšanas vēsturi, par tā problemātiku, par iepriekšējiem iestudējumiem, ir daudz interesantāk. Es jau saprotu, ka sabiedrības vairākums iet uz maksimālu vienkāršību, arī neiedziļināšanos. Šodien ir, un labi, ka ir, varbūt būs arī rīt, varbūt - nebūs. Glābiņš ir iedziļināšanās. Mūsdienās esam pārāk vienkāršojuši dzīvi, sociālie tīkli ir pilni ar - re, kur esmu ar sunīti un kaķīti, re, kādas pusdienas šodien ēdu... Vai tad tiešām tikai par to cilvēkam jādomā, tam jāvelta sava enerģija?»

Bez pretrunām ar sevi

Latvijas Nacionālajā operā Andris Ludvigs ienāca pirms desmit gadiem, un jau 2010. gadā saņēma AS Latvijas gāzes gada balvu operai kā labākais operas solists. Aizvadīto laiku viņš kodolīgi apzīmē ar vārdu «krāsains». Daudz skaistu lomu esot nodziedājis, bet daudzas arī ne. «Daudz ko gribas nodziedāt, bet - vēl jāpagaida, vēl jāaug. Viss ir procesā, vērsts uz attīstību,» nosaka Andris Ludvigs. «Solistam ir jāstrādā ar dažādiem diriģentiem un režisoriem, es jau nevaru arī visiem patikt, lai gan - ir jābūt spējai sastrādāties ar visiem, un ceru, ka man piemīt šī īpašība. Protams, ir bijis dažādi, bet pamatā - viss kārtībā. Lomas, kuras es negribēju, gāja man garām. Lomas, kuras es gribēju, tās arī dziedu. Man nav nekādu kašķu vai pretrunu ar sevi. Kad esi gatavs lomai, tā pati atnāk, tikai ir tai jābūt gatavam.»

Karjeras sākumā Andris Ludvigs īpaši daudz izmantojis iespējas uzstāties citviet pasaulē, arī šobrīd piedāvājumus garām nelaiž. «Es biju ārštata solists, bet tad man parādījās ģimene, mazi bērni, es neteiktu, ka bija jāizvēlas, tomēr... Solista darba specifika nozīmē dzīvi uz koferiem, un tas tā arī bija - mēnesi Vācijā, nedēļu mājās, pēc tam mēnesi Krievijā... Kad atbraucu mājās, bērns mani nepazīst, baidās, un tas tomēr aizskāra tēva pašlepnumu. Es varbūt biju jūtīgāks šajos jautājumos, jo man dzīves prioritāte ir veselīga ģimene. Kad dzirdu skaistos stāstus par to, ka ir iespējams apvienot dziedāšanu Metropolitēnā ar bērnu audzināšanu, man gribas jautāt - ko jūs saprotat ar bērnu audzināšanu? Ja bērnu audzināšana nozīmē viņus redzēt pāris reizes mēnesī vai pat reizi divos, tad tas ir iespējams. Par veiksmīgu starptautisku karjeru māksliniekam nākas maksāt augstu cenu. Viss jau ir atkarīgs no cilvēka, no prioritātēm. Ja arī es pēkšņi vispār nedziedātu, es vienkārši būtu laimīgs cilvēks. Šobrīd esmu tur, kam esmu gatavs. Solistam vienkārši visu laiku jābūt formā, vienmēr jābūt gatavam. Zinām superstāstus - guļu mājās, pēkšņi atskan zvans, ir saslimis solists, ir jābrauc un jāglābj, un nākamajā rītā pamosties slavens! Tā notiek, lai gan vairumam tas notiek mērķtiecīgā ceļā. Man dzīvē nepieciešams balanss, nepietiek ar to, ka tiek apmierināts mans mākslinieka ego, man ir ļoti svarīga ģimene. Zinu daudzus, kas operu sauc par otrajām mājām, bet man ir vienas mājas - tur, kur ir mana ģimene, tā ir būtiska mana dzīves daļa.»

Mazpilsētas šarms

Ar sievu Danu nesen nosvinēta desmit gadu kāzu jubileja. Abi iepazinušies studentu klubā, kur Andris nejauši viņai pārsitis degunu. Operas solista dzīvesbiedre ir datoru speciāliste, strādā Latvijas Universitātes Matemātikas institūtā, un nu jau esot pieradusi pie tā, ka Andrim ir no cilvēku vairākuma pavisam atšķirīgs režīms - brīvdiena ir pirmdienā, bet sestdienā un svētdienā lielākoties ir jāstrādā. Ģimenē aug divas meitas - Sofija (9) un Gabriēla (6). «Sofija piedzima dažas dienas pirms Pučīni Triptiha iestudējuma pirmizrādes. Es biju klāt dzemdībās, meita piedzima piecos no rīta, bet jau pulksten 11 man bija ģenerālmēģinājums. Savukārt Gabriēla piedzima dienā, kad man ar trupu vajadzēja doties viesizrādēs uz Makao,» atceras tētis. Kad ģimene par savu dzīvesvietu izvēlējusies «māju Jūrmalas pašā galā - Slokā», daudzi brīnījušies, jo katru dienu mērot 40 kilometrus uz darbu un atpakaļ tomēr ir samērā apgrūtinoši. «Dzīvoklī ir fantastiski ērti, nekas nav jādara, ir tikai jāsamaksā, māja prasa darbu, bet - par brīvību ir jāmaksā. Līdz tam mana pieredze bija dzīvoklis Imantā, kur varēja dzirdēt visu, līdz ko kaimiņi aizgāja uz tualeti. Skanēja visas caurules... 40 kilometri līdz darbam nav augsta cena, turklāt - man patīk. Esmu Dvīnis - esmu gan mākslinieks, gan saimnieciskais vīrs ar āmuru rokā... Mākslā nav objektīvisma, praktiskos darbos - viss ir skaidrs. Bieži vien sieva saka - tev ir brīvdiena, atpūties, bet es atpūšos, darot kaut ko saimniecisku,» atzīst Andris Ludvigs.

Ar gadiem arvien vairāk viņam patīkot dzīve mazākā pilsētā, kur nav tik daudz steigas, kur kaimiņš kaimiņu pazīst. «Vecākā meita iet Pumpuru vidusskolā un mācās mākslas skolā. Savukārt mazākā meita iet dārziņā un arī iestājās sagatavošanas klasē mūzikas skolā, jo, kā ieraudzīja kokli, tā strikti pateica, ka to grib spēlēt. Bērnu vietā neizvēlējāmies, ko viņi darīs, bet noteikums gan bija - kaut kas ir jādara,» stāsta tēvs.

Kopābūšana esot vislabākā atpūta, un esot arī izdomāti dažādi rituāli, piemēram, pankūku cepšana brīvdienu rītos un arī bezekrāna dienas jeb detoksikācija no tehnikas, kad visiem ģimenes locekļiem ir atļauts īsi runāt pa telefonu, bet netiek lietoti datori, planšetes, netiek sēdēts internetā, pat televizors netiek ieslēgts. Divu meitu tētis ir pārliecināts, ka bērnu atkarība no dažādām viedierīcēm liecinot ne tikai par bērnu iztēles trūkumu, bet arī par vecāku attieksmi, jo bieži vien bērnam tiek iedots dators, lai viņš netraucē. «Mūsu ģimenē vīrišķais elements ir mazākumā - viens pret četri, jo arī mūsu sune pārstāv daiļo dzimumu. Mājās man ir daudz sievišķās enerģijas, un tur ir tieši tas, ko es vēlos - mīļums un siltums, uz ko tiecos. Mana miera osta.

Andris LUDVIGS

  • Tenors
  • Dzimis 1983. gada 1. jūnijā
  • Precējies, meitas Sofija (9) un Gabriēla (6)
  • Absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālo nodaļu (2009)
  • Meistarību papildinājis meistarklasēs pie Regīnas Mačutes, Bārbru Marklundas un Lives Jansenas. Šobrīd dziedātāja vokālais pedagogs ir Paolo di Napoli.
  • Lomas: titulloma Riharda Vāgnera operā Tanheizers, Kavaradosi Dž. Pučīni Toska, dons Hosē Ž. Bizē Karmena, Pinkertons Dž. Pučīni Madama Butterfly, Alfrēds Dž. Verdi Traviata, Ēriks R. Vāgnera Klīstošais holandietis, Gustavo Dž. Verdi Masku balle, Nemorīno G. Doniceti Mīlas dzēriens u.c.
  • Uzstājies Lietuvas Nacionālajā operā, Freiburgas operā Vācijā, Ludvigsburgas operā Austrijā, Novosibirskas operā, Igaunijas Nacionālajā operā, Zagrebas Nacionālajā teātrī, Siguldas opermūzikas svētkos.
  • Koncertējis Ņujorkā, Toronto, Lisabonā, Itālijā un Baltkrievijā u.c.
  • 2010. gadā saņēmis AS Latvijas gāzes gada balvu operai kā labākais operas solists
 

Rīgas namu pārvaldnieks