Uldis Cipsts: Ir vienalga  – mīlestība caur skaipu, uz marsieti vai uz savām atmiņām

 
©f64

«Mūsu radīto stāstu uztveru nevis kā vēstījumu par mākslīgo intelektu, bet kā metaforu mīlestībai, kuru nevar aizsniegt, kurai nevar pieskarties, bet kura tomēr ir,» saka režisors Uldis Cipsts. Šodien, 17. septembrī, Latvijas Mobilā telefona viedtelevīzijā sāk demonstrēt jauno oriģinālseriālu Tur. Paredzēts, ka vēlāk tas būs skatāms arī LTV.

Informācijas apjoms kādā nesējā

Seriāls "Tur" ir pirmais Latvijā veidotais seriāls par attiecībām virtuālajā un reālajā pasaulē. Seriāla Tur desmit sērijās notikumu centrā ir pašpārliecinātās informācijas tehnoloģiju speciālistes Gundegas (aktrise Ilva Centere) un ironiskā, pašpietiekamā fotomākslinieka Raimonda (Regnārs Vaivars) mīlasstāsts. Taču paralēli tam seriālā risinās intriģējoši notikumi IT uzņēmumā, kurā strādā galvenā varone un kur viņas apbrīnu un simpātijas cenšas iekarot viņas kolēģis Ēriks (aktieris Artūrs Skrastiņš). Būtiska loma sižeta attīstībā ir mākslīgajam intelektam. Pirmoreiz Latvijas kino un seriālu vēsturē tik liela nozīme sižetā ir virtuālajai pasaulei, kas jau šobrīd ir kļuvusi par mūsdienu cilvēka ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, bet nākotnē ar mākslīgā intelekta palīdzību sola mūsu dzīves pārvērst vēl vairāk, metot izaicinājumu arī cilvēku savstarpējām attiecībām. Jāpiebilst, ka šī ir arī pirmā reize, kad latviešu aktieris iejūtas mākslīgā intelekta tēlā. Seriāla režisors ir Uldis Cipsts, bet scenārija autori - Rasa Bugavičute-Pēce un Artūrs Dīcis. Seriālā Tur piedalās arī aktieri Ģirts Jakovļevs, Kristīne Krūze, Kārlis Kuršķis, Ināra Slucka, Maija Arvena u.c.

Seriāla Tur filmēšana notika šī gada martā un aprīlī, ilga 19 dienas (220 stundas), radošā komanda filmēšanas laukumā pavadīja vidēji 11,5 stundas dienā. Safilmētā materiāla bijis ļoti daudz, un filmas režisors Uldis Cipsts nolēmis samontēt arī pilnmetrāžas mākslas filmu ar tādu pašu nosaukumu, kurai pirmizrāde bija vasaras izskaņā. «Stāsts ir pietiekami spēcīgs un labi nofilmēts. Protams, filmā klibo dramaturģija, jo dažas līnijas, kas seriālā ir atrisinātas, filmā ir nenobeigtas... Varētu teikt arī tā - lidmašīna nav perfekta, iespējams, no kāda leņķa tā ir pat neglīta, tomēr -tā lido, un tas ir galvenais,» nosaka Uldis Cipsts. «Mūsu radīto stāstu uztveru nevis kā vēstījumu par mākslīgo intelektu, bet kā metaforu mīlestībai, kuru nevar aizsniegt, kurai nevar pieskarties, bet kura tomēr ir. Ir taču vienalga - mīlestība caur skaipu, uz marsieti, uz savām atmiņām, no kurām nevar atbrīvoties... Kur beidzas cilvēks un sākas mašīna, vai vispār ir tāda robeža? 18. gadsimtā uzskatīja, ka cilvēks nomirst tad, kad beidz elpot, bet daudzi atdzīvojās... Vēlāk uzskatīja, ka miris cilvēks ir tad, kad viņam apstājas sirds. Tagad uzskatām - cilvēks ir miris tad, kad viņa smadzenes vairs nefunkcionē. Tas nozīmē, ka cilvēks ir informācijas apjoms kaut kādā nesējā, un tas mūs padara līdzīgus mākslīgam intelektam, kas arī ir informācijas apjoms konkrētā nesējā. Šo pašu stāstu mēs būtu varējuši izstāstīt reālistiski, drāmas formā, bet šādu vēstījumu izvēlējāmies gan aiz mīlestības pret žanru, gan tāpēc, ka tas dod iespēju radoši izpausties.»

Režisors ir pārliecināts - ja LMT nebūtu devis iespēju Latvijā radīt seriālu ar fantāzijas elementiem, visticamāk, tuvākajos piecos, pat desmit gados neviens neko līdzīgu nebūtu izdarījis. Uldis Cipsts: «Latviešu auditorija ļoti baidās no fantastikas žanra, jo viņi domā, ka tas ir kaut kas svešs, ka to nevar attiecināt uz sevi, pat neskatoties uz to, ka televīzijās zinātniskās fantastikas žanrā tapušas filmas tiek demonstrētas praktiski nepārtraukti un daudzi tās skatās. Mums bija liels izaicinājums izveidot stāstu, kuru skatītājs var attiecināt uz sevi, nevis to skatīties kā kāda cilvēka fantāziju un domāt - kāpēc man būtu jāskatās cita cilvēka sapņi vai murgi?»

No operatora par režisoru

Dzimis Dobelē, tur dzīvojis līdz sešiem gadiem, pēc tam vecāki Uldi atveduši uz Rīgu. Īpašs pagrieziena punkts viņa dzīvē bija piedalīšanās Rolanda Kalniņa veidotajā filmā Ja mēs to visu pārcietīsim (1987). «Tas bija viens no labākajiem piedzīvojumiem bērnībā. Kā jau padomju laikā - vecāki mīlestību izrādīt neprot, sadzīves apstākļi ir tādi, kādi tie ir, un pēkšņi nokļūsti izcilu mākslinieku kompānijā. Tas man lika iemīlēt kino,» atzīst Uldis Cipsts. Pēc vidusskolas devies studēt uz Latvijas Kultūras akadēmiju, apguvis kino operatora profesiju, bijis vienā kursā ar šobrīd latviešu kino labi zināmiem operatoriem Uldi Janci, Jāni Eglīti, Andreju Verhoustinski, tomēr pats par operatoru nekad nav strādājis. Viens iemesls - viņu vairāk interesējusi režija, otrs iemesls - studiju laikā iepazinies ar teātra un kino scenogrāfu, arī pedagogu Arnoldu Plaudi. «Ar Arnoldu Plaudi katru nedēļu satikāmies, dzērām vīnu, runājām par kino, rakstījām scenārijus, kuri vēl būtu jāīsteno. Plaudim piemita fantastiska spēja aizrauties ar dažādām idejām un domāt neloģiskos veidos. Tad iepazinos ar viņa meitu Ievu Plaudi, sāku strādāt pie viņas Kolonnas grupas uzņēmumos,» apmēram desmit gadus no savas dzīves kompakti raksturo Uldis Cipsts. Tad dzīve devusi iespēju strādāt arī reklāmas aģentūrās, un paralēli šim darbam - producēt seriālus, kuriem pie režijas stūres bija Armands Ekštets. Tā kā interese par režiju nav rimusi, devies vēlreiz uz Latvijas Kultūras akadēmiju, šoreiz studējis režiju. Savam pirmajam darbam režijā naudu sameklējis pats, liekot lietā savas producenta prasmes. «Ja man būtu jālasa lekcija topošajiem režisoriem, es nespētu atbildēt uz jautājumu - kā lai dabū pirmo darbu kino, jo tas patiešām ir grūti. Galvenais ir tikt iekšā šajā sfērā,» atzīst Uldis Cipsts.

Gandrīz visi viņa darbi kino ir veltīti attiecībām. «Katram režisoram ir tēmas, kas liek viņa sirdij paātrināties, un mana tēma ir cena, ko mēs maksājam par mīlestību. Var jau būt bērnišķīga cerība saņemt mīlestību par velti, tomēr vienmēr par mīlestību ir jāmaksā, un tad ir jautājums - cik esi gatavs ziedot, upurēt un darīt, lai mīlestību iegūtu? Man šī tēma šķiet izpētes vērta, ap to daudz darbojos. Protams, tās ir bērnības traumas - mātes nav mājās, tēvs vispār ir pazudis. Un tad vēl vecāki - mamma un audžutēvs - nomirst, kad man ir 18 gadi, bet es palieku kopā ar pusbrāli, kuram kļūstu par aizbildni. Savukārt savu bioloģisko tēvu un abas savas pusmāsas es iepazinu 24 gadu vecumā. Protams, šāda dzīves pieredze rada nedrošības sajūtu, kas visu mūžu dažādās terapijās ir jāsaprot un jāatrisina, bet kaut kur dziļumā - vajadzība pēc mīlestības paliek.»

Viena sieva, seši bērni

«Man ir viena sieva un seši bērni, jaunākais piedzima šogad pavasarī. Pats nesaprotu, kā tas viss izveidojies...» smaidot saka Uldis Cipsts. Divi vecākie bērni ir no sievas iepriekšējām laulībām, un vecākā meita Adele Bea jau otro gadu studē kino Ņujorkā, bet Kristens apgūst apģērbu dizainu. Dāvis mācās 1. ģimnāzijā, un tētis izsaka prognozi, ka «droši vien būs matemātikas ģēnijs vai programmētājs», savukārt Maija un Teodors mācās Franču licejā. «Liela ģimene attīsta katrā no mums dažādas iemaņas. Piemēram, es protu desmit minūšu laikā uztaisīt garšīgu maltīti 20 cilvēkiem, bet, piemēram, bērni iemācās būt elastīgi attiecībās, spēj jauki atrisināt konfliktus, iemācās rēķināties ar citiem un piekāpties, lai gan viņiem to neviens nemāca,» nosaka tētis.

Pēc statistikas datiem, mūsdienās Latvijā ģimenē vidēji aug vien nepilni divi bērni, un bieži vien kā sliktās dzimstības galvenais arguments tiek minēts finansiālais nodrošinājums. «Abi ar sievu guļam pa četrām piecām stundām diennaktī, un gan es, gan sieva strādājam 18 stundas diennaktī, pa vidu atrodot laiku arī bērniem. Sieva vada tulkošanas biroju, var strādāt no mājām, savukārt es gan tā nevaru, turklāt sievietēm ir īpaša spēja darīt vairākus darbus vienlaicīgi,» atzīst lielās ģimenes galva. Uldis ir pārliecināts, ka ne jau ģimenes finansiālā nodrošinātība nosaka bērnu skaitu. «Iepriekš nevar rēķināt - vai bērns ir tev vajadzīgs vai ne? Katrs bērns ir tik ļoti īpašs, no visiem esmu kaut ko mācījies. Teikšu atklāti - neviens vīrietis nesaprot sievieti, ja viņš nav izaudzinājis meitu,» uzskata Uldis Cipsts.

Lielā ģimene bieži dodoties arī izbraucienos, vasarās bieži ceļo pa Eiropu, un šogad, kad laika atpūtai nav bijis pārāk daudz, izbraukājuši tikai Zviedriju, Dāniju un Vāciju. Šogad tā arī netikuši līdz Šveicei, kur parasti ik vasaru pavadītas divas nedēļas - noīrējuši namiņu kalnos, katru dienu devušies garos pārgājienos. «Kad kalnā esi kāpis kādas astoņas stundas, šķiet, ka nekad mūžā nevarēsi tālāk paiet, bet tieši tad, kad saņemas, var uzkāpt pat virsotnē. Iespējams tāpēc visi mūsu bērni ir ārkārtīgi mērķtiecīgi, viņi prasīs un darīs, kamēr dabūs,» uzskata tētis. Reizēm mazliet esot žēl, ka viņa režisora laiva iepeldējusi seriālu upē. «Es nekad neesmu varējis atļauties veltīt divus trīs gadus vienam kino projektam, lai gan tieši tā vajadzētu būt. Visu laiku esmu bijis skrējienā, darot daudz, lai ģimeni varētu uzturēt. Tagad esmu izlēmis - dažus gadus strādāšu pie viena projekta, lai gan zinu - paralēli vienam man būs daudzi citi. Un nekas nav nokavēts, jo es tikai tagad esmu sajutis īsto garšu režijai.»

***

ULDIS CIPSTS

• Režisors un producents

• Dzimis 1974. gada 14. maijā Dobelē

• Precējies, sieva Diāna Cipste, ģimenē ir seši bērni Adele Bea (21), Kristens (17), Dāvis (14), Maija (11), Teodors (7) un Aleksandrs Marks (7 mēneši)

• Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju (bakalaura grāds mākslās, kino operatoru kurss, 1999) un LKA Kino režijas maģistratūru (2016)

• Producents seriāliem Dakterīt, palīgā (LTV, 24 sērijas), Sieva uz pilnu slodzi (LTV, 24 sērijas), Lielās derības (LTV, 10 sērijas) un Krievijas pilnmetrāžas filma Мамы 3

• Režisors īsfilmai Ideal, House Taken Over, Oil un Amatieris

• Režisors seriālam Savējie (LTV, 16 sērijas), Šaubu ēnā (92 sērijas), Šķiršanās formulas (TV3, 2016), 16+ (2018) u.c.

• Nesen pirmizrādi piedzīvoja viņa pirmā režisētā pilnmetrāžas filma Tur (2019)

• Kā režisors šobrīd strādā pie pilnmetrāžas filmas The Bitch (sagatavošanā) un īsfilmas Atbrīvošana (sagatavošanā)

• Strādājis uzņēmuma Kolonna viesnīcās un salonos (viņam joprojām pieder daļas uzņēmumā Kirk Investment)

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2019/09/17/kur-beidzas-cilveks-un-sakas-masina

 

Abonē