Jau rītdien, 10. septembrī, Latvijas Televīzijas ēterā startēs jauns raidījums Kultūrdeva – izklaidējošs un informatīvs kultūras sarunu šovs par šīs nozares notikumiem un aktualitātēm Latvijā. Studijā viesus gaidīs Mārtiņš Ķibilds. Un jau tas vien ir interesanti.
Raidījuma Kultūrdeva vadītāju lomā būs triecientrio: studijā strādās Mārtiņš Ķibilds, kas tiek pieteikts kā raidījuma saimnieks un klātienē intervēs kultūras personības, Kristīnes Komarovskas pārziņā būs dažādu talantu meklējumi tuvākos un tālākos latvju zemes nostūros, savukārt trešais raidījuma valis, uz kura turēsies Kultūrdeva, būs jaunietis Aleksis Vilciņš, kurā pārziņā būs sociālie tīkli. Koncepcija izklausās interesanta. «Par nopietno un dziļo - ar vieglumu,» tā jaunā raidījuma formātu piesaka Mārtiņš Ķibilds. «Šis stundu garais raidījums būs kā obligātā iztikas minimuma deva katram, kurš sevi uzskata par kulturālu.»
- Esi sevi ļoti labi pieteicis raidījumos Adreses un Atslēgas, bet kā nonāci līdz Kultūrdevai?
- Latvijas Televīzija ņēma un uzaicināja (smaida)! Tas droši vien jāprasa viņiem, kāpēc viņi uzaicināja tieši mani, taču jau piekto gadu stāstot par arhitektūru, turklāt arī visu pagājušo gadu stāstot par vēsturi, kas arī ir mūsu kultūras stāstu atmiņas, esmu radījis, cerams, ne maldīgu priekšstatu par to, ka varu pateikt kaut ko jēdzīgu arī par kultūru. Lai gan - es uzreiz gribu teikt, ka negrasos šajā raidījumā uzmesties par kaut kādu viszinīgu kultūras ekspertu. Drīzāk es pats šajā raidījumā jutīšos kā ļoti zinātkārs skatītājs, kurš ar šāda raidījuma starpniecību var uzzināt daudz ko jaunu. Un es to saku nepārspīlējot! Jau tagad, gatavojoties paša pirmā raidījuma ierakstam, es uzzinu daudz jauna. Sagatavoties tikties ar Kultūrdevas viesiem - tas ir milzīgs izaicinājums. Būtu traki apgrūtināt skatītājus ar tukšu ļurināšanu - šī sarunām ir jābūt jēdzīgām, turklāt tā, lai ne tikai skatītājiem būtu interesanti, bet arī man pašam. Jo tikai tā taču var sanākt interesants raidījums.
- No kādiem kultūras plauktiem būs šie viesi? Pēteris Vasks vai varbūt Markus Riva? Kāda būs šo raidījumu koncepcija? Un par ko tu ar viņiem runāsi?
- Viesi būs visdažādākie. No kādiem plauktiem… Būtu traki, ja mēs aicinātu uz studiju cilvēkus tikai no viena plaukta, lai ko arī katrs ar to saprastu. Nāks ciemos cilvēki, pieskaņojot tematiku attiecīgās nedēļas lielākajām kultūras aktualitātēm. Tie var būt jebkas - mākslinieki, mūziķi, aktieri, producenti, žurnālisti. Rīta Panorāmā ir līdzīgi? Jā. Bet mums nav jābaidās par informācijas dublēšanos dažādos raidījumos kaut vai pašas LTV ietvaros. Ja notikums ir tā vērts, tad vēl jo labāk, ja cilvēki to uzzina no vairākiem raidījumiem. Taču mēs īpaši piestrādāsim pie tā, lai tās nebūtu tikai faktoloģiskas intervijas, piemēram, kad gaidāma jaunā albuma prezentācija vai koncerts. Atvēršu priekškaru: piemēram, pirmā raidījuma viesi mēs sūtām noskatīties jaunu latviešu filmu, kas piedzīvos pirmizrādi. Tas ir mūsu īpašais āķis. Jo pazīstams mūziķis taču nav tikai pazīstams mūziķis - vismaz man gribētos ticēt, ka viņš ir plaša kultūras spektra cilvēks vai arī vienkārši cilvēks, kurš patērē kultūru dažādākajās jomās, tostarp iet uz filmām vai teātra izrādēm. Tāpēc es šoreiz gribēšu ar kādu slavenu mūziķi un producentu apspriest arī kādu vēsturisku filmu, kas piedzīvo pirmizrādi. Un tam nebūs nekāda sakara ar viņa kā mūziķa tēmu.
- Bet cik elastīgs ir šis piedāvājums? Ja nu šis konkrētais mākslinieks negrib iet uz šo filmu?
- Mēs vēl esam tikai pirmo raidījumu sagatavošanas priekšdienās, tāpēc es tev nevaru pateikt, kā būs turpmāk, bet pagaidām mums atteikumu nav bijis (smejas). Es domāju, ka visi ir pieklājīgi un inteliģenti cilvēki un centīsies mums izrādīt pretimnākšanu.
- Lasīju tavas domas par koncertzāles celtniecību Rīgā - diskutabls viedoklis. Cik subjektīvs tu drīksti būt šajā raidījumā? Piemēram, jautājot uz raidījumu atnākušajiem viesiem domas par konkrētu tēmu?
- Man žurnālistikas mugurkaulā slotas kātu savulaik iedzinusi jau avīze Diena. Augstākais karogs vienmēr ir bijusi objektivitāte ziņās, taču pārliecinošs viedoklis komentāros. Pie tā arī pieturos. Es vienmēr esmu aizstāvējis autorraidījumu vai TV žurnālistu tiesības būt subjektīviem un esmu izdomājis savu terminu tā raksturošanai - objektīvs subjektīvisms vai objektīva subjektivitāte. Ko es ar to gribu teikt? Es nekad savos autorraidījumos neesmu vairījies no sava subjektīvā viedokļa, jo uzskatu, ka tieši tā ir šī raidījuma vērtība - ka autoram ir savs viedoklis. Cita lieta, ka šis viedoklis nedrīkst būt neargumentēts. Ja, piemēram, tev ir sava cieta pārliecība par to, ka koncertzālei piemērotākā vieta ir AB dambis, tad tev to ir jāprot pamatot. Protams, citiem ir tiesības tev nepiekrist. Taču diskusijās nedrīkst dominēt argumenti, ka, piemēram, koncertzālei ir jābūt uz AB dambja tikai tāpēc, ka man tā patīk. Man jāmeklē objektīvi argumenti, lai pamatotu savu subjektīvo vērtējumu, pretējā gadījumā es taču būtu vienkārši stulbs!
- Labi, tas ir autorraidījumos, bet šis taču nav Ķibildšovs, tas ir sabiedriskās televīzijas raidījums!
- Jā, protams, mēs esam liels autoru kolektīvs, un es pat ceru, ka kādu konkrētu tēmu izvēlē mūsu viedokļi radikāli atšķirsies. Jo tikai spraigās diskusijās dzimst labākais! Ja man Kultūrdevā apskatītajās tēmās radīsies konkrēts viedoklis, es to noteikti nepaturēšu pie sevis, cita lieta, ka man būs ļoti interesanti dzirdēt arī atnākušo viesu viedokli. Diskusija, saruna taču rodas tikai no viedokļu apmaiņas! Mēs taču studijā ar cilvēku nez cik tur minūtes neapmainīsimies tikai ar sausiem preses relīzes faktiem, mēs par kaut ko diskutēsim. Un abiem būs viedoklis.
- Uz raidījumu atnāks nopietns kultūras cilvēks, tu viņam uzdosi jautājumus kā nopietns kultūras cilvēks, bet raidījuma koncepcija ir «par nopietno un dziļo - ar vieglumu». Kā to var savienot?
- Vieglums nenozīmē seklumu. Te es atkal varu piesaukt savu ilgtspēlējošāko raidījumu Adreses, kas ir par tik specifisku un komplicētu tēmu kā arhitektūra, bet kuru man ir izdevies jau piekto gadu noturēt ar nemainīgi augšupejošiem rādītājiem visskatītākajā Latvijas Televīzijas raidlaikā - pirms Panorāmas! Un šajā raidījumā mēs, divi cilvēki, es un mans viesis, diskutējam it kā par augstiem plauktiem un matērijām, bet kā pilnīgi vienkārši cilvēki. Mēs neviens neesam profesionāli arhitekti, bet mums izdodas šo sarunu noturēt veselīgā vidējā inteliģenta līmenī. Un tas strādā! Mēs nekļūstam sekli, bet nesākam analizēt enciklopēdiju. Es ļoti gribētu šo pašu vieglumu - nejaukt ar seklumu! - pārnest arī uz raidījumu Kultūrdeva. Es ne tuvu neesmu zinošs daudzās kultūras jomās - nē! Es to tiešām uztveru kā iespēju sarunās ar viesiem uzzināt un iemācīties daudz jauna. Un nebaidos, ka šīm sarunām piemitīs akadēmisks smagnējums. Pat ja man tiešām kaut reizi mūžā būs tas gods runāt ar tevis pieminēto Pēteri Vasku, kurš ir ģeniāls komponists, kura priekšā es ar savām zināšanām par mūziku justos kā rāpulis. Taču es vienmēr esmu aizstāvējis viedokli, ka muļķība ir nevis nezināt, bet negribēt zināt. Man nebūs kauns pavaicāt. Jo es ar savu varbūt ne pārāk augsto kompetenci šajā konkrētajā jautājumā tomēr reprezentēšu cilvēkus, kas mūs skatās, kas sēž otrpus ekrānam. Kuriem patīk Pētera Vaska mūzika, un kuri vēlas par to kaut ko vairāk uzzināt. Un tā nu mēs kopīgiem spēkiem vilksim no Pētera to visu laukā!
- Par raidījuma anonsā pieteikto «obligāto kultūras iztikas minimuma devu» - kāda tev pašam ir šī obligātā deva? Koncerti, teātra izrādes?
- No nedēļas uz nedēļu tas mainās, tas jau nav tablešu trauciņš, ko tev medmāsa noliek pie gultas, un ir jāizdzer viena un tā pati deva. Bieži vien tā obligātā kultūrdeva ir vienkārši zināt, un tad uz kaut ko no tā visa izlasītā aiziet vai apskatīties. Tā arī būs šī raidījuma galvenā misija - koncentrētā veidā to pasniegt skatītājiem. Gan jau pats esi piefiksējis, ka ikdienas ritenī mēs vienkārši daudzas lietas palaižam garām, jo mūsdienās ir tik ļoti daudz dažādu platformu un mediju, kas visi kaut ko ziņo, ka tajā jūklī ir ārkārtīgi grūti orientēties. Kutūrdeva vilks ārā šo esenci, ko tik tiešām nekādā gadījumā nevajadzētu palaist garām. Vismaz kaut vai tādā līmenī, lai par to uzzinātu, sēžot dīvānā pie televizora, bet varbūt sadūšoties un kaut vai uz kādu no šiem pasākumiem aiziet, pieceļot savu dibenu no šī iesildītā dīvāna. Kultūrdeva nebūs tikai afiša, tā būs iespēja uzklausīt dzīvus cilvēkus. Es vienmēr esmu vadījies pēc nosacījuma, ka nav jēgas kaut ko darīt puskājīgi, lai būtu tikai OK. Ir jāuztaisa nevis labs raidījums, bet superīgs raidījums. Un to mēs Kultūrdevā arī darīsim.
Mārtiņš Ķibilds