Kāpēc maksāt sociālo nodokli, ja pensiju nebūs?

Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdi tās priekšsēdētājs Uģis Mitrevics sāka ar jautājumu: “Vai personas, kas šogad sāk darba gaitas un 2070. gadā varēs prasīt pensijas, var paļauties uz pirmā līmeņa pensijām?”

Kā atbildētāja uzstājās Labklājības ministrija valsts sekretāra vietnieces Diānas Jakaites personā. Tikai dažus vārdus pateikt paguva Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, kuras pašlaik galvenais amata pienākums ir apgalvot, ka katastrofāli sliktie pensiju otrā līmeņa rādītāji par šī līmeņa pirmajiem 25 gadiem esot lielisks pamats pensiju kapitāla milzīgai izaugsmei nākamajos 25 un vēl jo vairāk 250 gados. Sēdi ar savu klātbūtni bija pagodinājis, bet pie vārda netika Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs Uldis Cērps. No viņa pienāktos stāsti, ka banku pakalpojumi naudas saglabāšanā un pavairošanā vairs nav naudas ielikšana seifā par noteiktiem depozītprocentiem. Bankas piedāvā lielu daudzumu finanšu pakalpojumu naudas ieguldīšanai, sākot ar pensiju trešo līmeni, kuru nestā peļņa sasniedzot un pārsniedzot drošību un peļņu no uzkrājumu veidošanas zelta stieņos, nekustamā īpašumā vai bērnos. Uz sēdi bija aicināta, bet ne ar vārdiem, ne ar pazīstamām sejām neiezīmējās Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība. Latvijas Pensionāru federācijas aktīvistes tādus pasākumus kā pensiju sistēmas apspriešana Saeimā neizlaida, kaut šoreiz tām nācās paklusēt, jo 2070. gada problemātika uz tagadējiem pensionāriem neattiecas. Pēc tam gan U. Mitrevics pārvirzīja sarunas fokusu no 2070. gada uz 2050. gadu, par kuru jau varētu sākt domāt strādājošie un nodokļus maksājošie cilvēki tādā vecumā, kad dzīve pensijā vairs nešķiet tikpat tāla jeb fantastiska kā dzīve uz Marsa.

Kā gūt ienākumus no tā, ka nav bērnu

Saeimas komisijas sēde bija veltīta tam, lai atrastu argumentus, ar kādiem pārliecināt Latvijas iedzīvotājus maksāt sociālo nodokli ticībā, ka šo nodokli viņiem atmaksās nākamie strādājošie pensiju veidā. Citiem vārdiem sakot, kā panākt vismaz to, lai izmaksas par nodokļa iekasēšanu spaidu kārtā, kad sabiedrības vairākums to vien dara, kā izvairās no maksāšanas, nekļūtu lielākas par iekasētajām naudas summām. Ja iztērētās un iekasētās nauda bilancē veidotos iztrūkums valsts pusē, tad iztrūkumu nāktos segt arī no Saeimas deputātu algām, pat ja valsts augstāko politiķu ienākumus burtiskā, t.i., skaitliskā nozīmē izdotos kādu laiku pasargāt, mazinot visus citus izdevumus. Tā tomēr būtu dzīve uz pulvera mucas, ja salīdzina ar to, kā Latvija dzīvo tagad.

Jautājums, cik ilgi Latvija vēl var dzīvot tā, kā tagad, - ar tagadējiem tračiem, kas kuru katru brīdi šķiet tik skaļi, ka pēc tiem būtu jānāk pārmaiņām, bet kuri jau 36 gadus kopš neatkarības atjaunošanas noveduši tikai līdz kosmētiskiem uzlabojumiem. Uz kā rēķina tā dzīvojam? Var norādīt uz zinātniski tehniskā progresa produktu ieviešanu, uz kapitāla piesaisti kaut vai valsts parāda veidā un arī uz dzimstības samazinājumu. Tādējādi statistiskajā darbspējas 15-64 gadu vecumā esošo cilvēku īpatsvars audzis un slodze uz darbspējīgajiem samazinājusies vai svārstījusies zemākā līmenī, nekā Latvijas Republikas restarta brīdī:

Avots: CSP

Šeit izmantotie skaitļi jāpasniedz ar atrunām, ka darbspējīgo grupas noteikšana 15-64 gadu vecumā ir rīks valstu salīdzināšanai, nevis attēlojums Latvijas iedzīvotāju caurmēra dzīves ciklam ar stāšanos darbā pēc 20 gadu vecuma pārsniegšanas un strādāšanu pēc 65 gadu vecuma pārsniegšanas; ka caurmēra raksturojumi ignorē slimnieku un cietumnieku atrašanos apgādājamo statusā jebkurā vecumā utt.

Kad strādāt sāks viens, bet strādāt beigs četri

Latvijas iedzīvotāju sadalījums pa vecuma grupām noved pie milzīgas pretrunas starp prātu, kas brīdina par dzimstības samazinājumu kā par cirvi vai lavīnu, kas sašķaidīs Latviju tā, ka no tās tagadējā iedzīvotāju kopuma un dzīves iekārtojuma nekas pāri nepaliks, un jūtām jeb alkām dzīvot tā, kā katrs ir pieradis dzīvot. Tajā skaitā pieradis dzirdēt žēlabas par dzimstības samazināšanos. Jā, tūlīt pēc 1990. gada dzimstība gāzās lejā kā akmens, par ko publicisti u.c. interesenti savlaicīgi kliedza, ko dara joprojām. Tomēr nav cilvēki savā vairākumā spējīgi reaģēt uz draudiem, pirms tie vēl nav iestājušies; pirms kvantitatīvās izmaiņas nav novedušas līdz kvalitatīvām izmaiņām, pirms notikumu sekas nav kļuvušas neatgriezeniskas. U. Mitrevics atgādināja, ka jautājumu par pensiju ilgtspēju viņa komisija izskatījusi jau pirms pāris gadiem un pēc tās sēdes “aizgājām mājās pārliecībā, ka viss ir stabili un skaisti".

Saeimas Ilgstspējas komisijas sēde 15. aprīlī notika dienu pēc tam, kad Centrālā statistikas pārvalde bija publicējusi skaitu jaundzimušajiem šā gada februārī. Šis skaits ļoti izteiksmīgi parāda izmaiņas kopš brīža, kad deputāti palika apmierināti ar 2022. vai 2023. gada skaitļiem:

Dzimstība četros gados samazinājusies par 36% jeb nepārprotami vairāk nekā par 1/3 daļu. Tomēr arī tagad deputātiem nekas cits neatlika, kā doties mājās un baudīt atlikušos mēnešus, pēc kuriem viņi varbūt vairs nebūs Saeimas deputāti. Ja viņi var no savas 15. aprīļa sēdes izdarīt kaut kādu secinājumu, tad tikai to, ka savu solīdo, Saeimā nopelnīto pensiju saņemšanu viņiem labāk sasteigt un nomirt pirms 2050. gada. Apsvērumi tādi, ka šā gada februārī dzimušajiem tajā gadā būs jau 24 gadi un pēdējais laiks nomainīt mācību prakses un piepelnīšanos pret intensīvu darbu un nodokļu maksāšanu, lai pensijas varētu saņemt tie, kam pienākuši 65 gadi. Tātad sākt uzturēt 1985. gadā un tieši 1985. gada februārī 3 165 dzimušos. Ak, aritmētiski katram būs jāuztur 3165/810=3,9 pensionāri!

Reālajā dzīvē viss nav tik vienkārši un skaidri kā aritmētikā. Daudzi 1985. gadā dzimušie būs miruši vai aizceļojuši un ne tikai šogad piedzimušajiem būs atlikušie jāuztur. Pensionēšanās vecums tiks paaugstināts. Taču atrunas neatspēko faktu, ka 2050. gadā strādāt vairs nespējīgo cilvēku uzturēšana pie dzīvības, ciktāl tajā laikā Latvijā esošā vara vispār kaut ko tādu uzņemsies, nevarēs notikt atbilstoši tagadējām pensiju aprēķināšanas formulām.

Izdzīvošanu garantēšot bāzes pensijas

D. Jakaites atbilde uz U. Mitrevica jautājumiem par argumentiem, kā pārliecināt tagad strādājošos maksāt sociālo nodokli cerībās uz tā atgūšanu ar pensijām nākotnē bija norāde uz četriem iztikas līdzekļu kanāliem, kurus apvieno pensiju izkārtne. Tātad pirmā, otrā un trešā līmeņa pensijas un pie tām vēl bāzes pensijas.

Par bāzes pensiju sauc tādus valsts maksājumus vecuma dēļ nestrādājošiem cilvēkiem, kuru pamats nav sociālo iemaksu veikšana. Valstis viena pēc otras ievieš bāzes pensijas tāpēc, lai nekļūtu par teritorijām, kurās veco cilvēku nāves parastie iemesli ir bads un, tādā klimatā kā Latvijā, arī aukstums. Bāzes pensiju avots ir valsts pamatbudžets, kas labāk nekā sociālais budžets uzķer inflācijas uzpūstās naudas straumes un kurā ieplūstošo naudu valsts var pārdalīt no citām vajadzībām uz pensiju maksāšanu.

Diez vai Latvijai izdosies nesekot Igaunijas un Lietuvas piemēriem, kā izgrozīties no obligātajām iemaksām pensiju otrā līmeņa fondos. Latvijas valsts vienkārši nevarēs turpināt savas saistības pret starptautiskajiem finanšu spekulantiem, jo Latvija ir uzņēmusies daudzas jaunas saistības militārā budžeta palielināšanai un “zaļā kursa” ieviešanai, “Rail Baltica” būvēšanai un “airBaltic” uzturēšanai. Kad pie tā visa nāk klāt vēl arī bāzes pensiju maksāšana, tad acīm redzami, ka valstij daudz izdevīgāk uzturēt cilvēkus pie dzīvības ar naudu, ko uzreiz savāc un izlieto, nevis gaidīt līdz šīs pašas naudas atgūšanai no pensiju fondiem pēc 30-40 gadiem, kad naudas pirktspēja zudusi.

Latvijas valsts grib ar sarunām par bāzes pensijām dot ziņu tagad samērā jauniem cilvēkiem, ka ir jēga maksāt sociālo nodokli un visus citus nodokļus. Viņi tiek lūgti uzturēt Latvijas valsti, jo tā vienmēr atradīšot veidus, kā vēlāk uzturēt viņus.