Aktrise Kristīna Zaharova. Domas mainās, ilūzijas izgaist

DAUDZPUNKTE. «Dziedātājas karjerai ir pielikta daudzpunkte. Es esmu atvērta arī šādiem projektiem, bet – šodien mana prioritāte ir teātris. Gribu realizēt savu radošo potenciālu tieši uz teātra skatuves,» saka dziedātāja Kristīna Zaharova, kura apguvusi arī aktrises profesiju, četrus gadus studējot Krievijas Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Estrādes fakultātē Maskavā © Foto no Kristīnas ZAHAROVAS personīgā arhīva

«Es gribētu nospēlēt Annu Kareņinu, Žannu d’Arku... Bet es esmu atvērta Visumam un – ko Dievs dos. Es ticu, ka īstās lomas un darbi nāk īstajā laikā, tāpēc neierobežoju sevi,» saka Daugavpils teātra jaunā aktrise Kristīna Zaharova. Viņasprāt, mēs paši dažkārt uzliekam sev blokus un barjeras, nespējot iedomāties, uz ko patiesībā esam spējīgi.

Sestdien, 5. oktobrī, pulksten 18 Kristīnai Zaharovai pirmizrāde - policijas kapteines loma krievu dramaturga Dmitrija Daņilova lugas Cilvēks no Podoļskas iestudējumā (krievu valodā), ar kuru Daugavpils teātrī atgriežas režisors Georgijs Surkovs.

Dmitrijs Daņilovs (50) ir mūsdienu krievu prozaiķis, dzejnieks, dramaturgs, žurnālists, vairāku Krievijas un citu valstu literatūras apbalvojumu laureāts. Par lugu Cilvēks no Podoļskas (Человек из Подольска, 2016) viņš 2018. gadā saņēmis Zelta masku kategorijā Labākais dramaturgs.

Daugavpils teātrim ar režisoru Georgiju Surkovu (29) jau izveidojusies veiksmīga sadarbība: viņš tur iestudējis izrādi Pieci vakari, kas saņēma trīs Spēlmaņu nakts 2016./2017. nominācijas, tostarp kategorijā Gada lielās formas izrāde, izrādi Tumšās alejas, kas Spēlmaņu nakts 2014./2015. sezonā atnesa balvu aktrisei Jeļenai Ņetjosinai kā Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks, izrādi Viss ir viņa, kas savukārt saņēmusi Spēlmaņu nakts 2013./2014. balvu nominācijā Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem.

Palaižam dzīvi garām

Lugas Cilvēks no Podoļskas sižets svārstās starp pilnīgu absurdu un biedējošu realitāti: policija aiztur jaunu vīrieti, bez paskaidrojumiem un apsūdzībām. Iecirknī sākas dīvaina pratināšana, kas drīzāk līdzinās absurdam psihoterapeitiskam seansam, kura laikā tiek uzdoti savstarpēji nesaistīti un situācijai neatbilstoši jautājumi, kas vedina galveno varoni ar jaunu skatījumu novērtēt savu dzīvi.

«Luga mani uzrunāja ar savu absurdo sižetu. Tas ir neiespējams stāsts, smieklīgs, asprātīgs, bet ar skaidru un svarīgu vēstījumu - mēs nepamanām dzīvi mums apkārt, palaižam to garām,» saka jauniestudējuma režisors.

Lomās: Vadims Bogdanovs, Kristīna Zaharova, Mihails Samodahovs, Viktors Jancevičs un Māris Korsiets. Kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Daugavpils teātrī debitē Sintija Jēkabsone, horeogrāfe - Jana Jacuka.

Nākamās izrādes: 6. oktobrī pulksten 17 un 23. novembrī pulksten 18.

Nekas nenotiek nejauši

Policijas kapteines lomu jauniestudējumā spēlē Daugavpils teātra jaunā aktrise Kristīna Zaharova, kuru skatītāji līdz šim vairāk pazina kā estrādes dziedātāju. Jau pērn uz Daugavpils teātra skatuves viņu varēja iepazīt arī kā vienu no solistēm režisora Oļega Šapošņikova iestudētajā Šarlotes Brontē mūziklā Džeina Eira.

«Laikam jau nekas mūsu dzīvē nenotiek nejauši, tikai šīs likumsakarības mēs saredzam vēlāk. Par Daugavpils teātri uzzināju, vēl dzīvojot Maskavā. Atceros, kā facebook ieraudzīju foto no izrādes Misters Ikss, kur galveno lomu tolaik spēlēja mans kolēģis Iļja Lapičs, ar kuru universitātes kopmītnēs dzīvojām vienā stāvā. Viņš mācījās akadēmisko dziedāšanu muzikālā teātra nodaļā un šobrīd veiksmīgi strādā teātrī Vācijā,» stāsta Kristīna Zaharova. Atgriežoties Latvijā, viņa aizbrauca uz Daugavpili noskatīties šo izrādi un bija patīkami pārsteigta, cik tā ir augstā līmenī. «Septiņi gadi Maskavā un tās plašā kultūras dzīve, iestudējumi un to kvalitātes augstā latiņa tagad liek salīdzināt ar visu, ko redzu un skatos jebkur citur, arī Latvijā. Un, skatoties Misteru Iksu Daugavpilī, biju patiešām pārsteigta: vow! Ik pa laikam pat uzdevu sev jautājumu, vai tiešām esmu Latvijā?! Vai tiešām kaut kas tik fantastisks top un notiek tepat, mazajā Latvijā? To laikam var dēvēt par mīlestību no pirmā acu skatiena,» smaidot stāsta jaunā aktrise.

Viņa pavisam godīgi atzīstas, ka ne vien darbs pie lomas jaunajā izrādē, bet viss darba process teātrī viņai ir liels izaicinājums. «Teksts, lomas raksturs, sajust partnerus, būt situācijā - tas viss ir ļoti filigrāni. Šī man ir pirmā pieredze dramatiskā teātra iestudējumā, pirms tam biju piedalījusies tikai mūziklos. Nu jau esam finiša taisnē, bet - darbs nebija viegls, bija daudz iekšēju cīņu ar sevi jāizcīna, un tikai kopīgiem spēkiem ar režisoru un kolēģiem esmu to pārvarējusi. Paldies viņiem par to,» saka Kristīna Zaharova un atklāj, par ko pašai nākas aizdomāties, strādājot pie lugas materiāla: «Mēs nenovērtējam to, kas mums ir. Dzīvojam, iestrēgstam stereotipos par to, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Visu laiku dzīvojam pagātnē vai bažās par nākotni un - aizmirstam par tagadni. Neesam šajā mirklī, neredzam, nepamanām dzīvi sev apkārt. Jā, tas liek aizdomāties, pārdomāt savu rīcību dažādās situācijās, klātesošo upura lomu ikdienas situācijās un - reakcijās mūsos pašos.»

Aktrise uzskata, ka šo jauniestudējumu būtu vērts redzēt ikvienam, neatkarīgi no vecuma, jo «gribas ticēt, ka ikkatrā tas raisīs pārdomas par dzīvi un rosinās meklēt paralēles ar savu dzīvi». «Un būs lieliski, ja tas raisīs vēlmi ko mainīt uz labu - liks apzināties, ka jāsāk dzīvot apzināti, ar atvērtāku skatu un sirdi pret dzīvi un apkārt notiekošo.»

Spēlē, dzied, dejo, žonglē

Kristīna Zaharova neslēpj, ka dziedāšana, protams, viņai vienmēr būs mīļa un tuva, bet, gribējusi paplašināt savas radošās un profesionālās iespējas, viņa 2010. gadā pavisam spontāni pārcēlās uz Maskavu un iestājās Krievijas Teātra Mākslas universitātes Estrādes fakultātē, kur turpmākos četrus gadus studēja Valērija Garkaļina kursā. «Šobrīd varu sevi dēvēt par dziedošo aktrisi, jo skola, ko esmu izgājusi Maskavā, sevī ietver gan dramatisko teātri, gan estrādes mākslu. Uzsākot studijas, profesors Valērijs Garkaļins teica, ka gribētu mūs izveidot par fleksibliem māksliniekiem, kuri spēj gan spēlēt, gan dziedāt, gan dejot, gan žonglēt, gan vēl daudz ko citu.»

Tūlīt pēc studiju beigšanas jaunajai aktrisei bija iespēja pastrādāt divos teātros - viņa dabūja lomu Maskavas mūziklu teātra (Московский театр мюзикла) iestudējumā Viss par Pelnrušķīti (Все о Золушке), kas bija laba skola un vērtīga pieredze, sastrādājoties komandā, un režisores Terēzas Durovas vadītajā teātrī Teatrium (Театриум Терезы Дуровой на Серпуховке), kur viņa spēlēja Ļauno Feju iestudējumā Guļošā princese (Спящая красавица) un Vilceni izrādē Mauglis (Маугли). «Teatrium ir ļoti ģimenisks teātris, ļoti draudzīgs kolektīvs, kurā strādā veselas dinastijas - vecāki, bērni. Iestudējumi ir ļoti krāšņi, ar dzīvo mūziku orķestra pavadījumā. Skatītāji vairākkārt apmeklē vienas un tās pašas izrādes, un interesanti ir gan bērniem, gan pieaugušajiem. Man par šo teātri saglabājušās īpaši siltas atmiņas,» stāsta Kristīna Zaharova.

Septiņi gadi Maskavā

Taujāta, vai nebija vilinājuma palikt Maskavā un savu aktrises karjeru veidot tur, aktrise atteic, ka septiņi gadi ir sava veida cikls, kas viņai ietrāpījās personības veidošanās svarīgākajā posmā - vecumā no 20 līdz 30 gadiem. «Varbūt labi, ka šo posmu izgāju lielajā, neizsīkstošajā Maskavā. Protams, dzīvojot tur, nebija domas atgriezties Latvijā, bet - bija savi iemesli, kas sarežģīja atrašanos tur: vīza, darba atļauja... Citas valsts pilsonim ir grūtības tur oficiāli noformēties darbā, jo īpaši valsts teātrī,» skaidro Kristīna Zaharova. Viņa atzīstas, ka arī sajūtu līmenī jutās izsmēlusi savus iekšējos resursus un bija vajadzīga atelpa, lai atjaunotu spēkus un uzkrātu enerģiju. Lai izprastu sevi un ieklausītos savās vēlmēs. Tāpēc viņa atgriezās Latvijā un šodien to nemaz nenožēlo. «Tas bija pareizais lēmums. Nu jau divus gadus esmu atgriezusies un varu teikt, ka daudzi stereotipi un ilūzijas pamazām izgaist. Piemēram, par to, ka viss ir iespējams tikai un vienīgi lielā pilsētā. Es tā vienmēr biju domājusi, bet, laikam ejot, šīs domas mainās. Tagad uzskatu, ka svarīgākais ir nevis tas, kur tu atrodies, bet ko tu dari un ko vēlies darīt.»

Gribētu mājās kaķi

Kristīna Zaharova ir dzimusi Vitebskā Baltkrievijā, vēlāk kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Alūksni, kur uzaugusi un ieguvusi pirmo izglītību, tostarp muzikālo. Vēlāk viņa dzīvoja Rīgā, tad spontāni pārcēlās uz dzīvi Maskavā un nu jau otro gadu par savām mājām sauc Daugavpili. «Alūksne man vienmēr paliks ļoti mīļa. It īpaši lauki, kur dzīvo vecvecāki un kur ik pa laikam aizbraucu ciemos. Bet šodien manas mājas ir Daugavpilī, jo šeit ir mana ikdiena, sadzīve. Un Daugavpilī es jūtos ļoti labi! Man patīk šī pilsēta, viss ir līdzās, visur var izstaigāt kājām. Te ir īpaša aura, atmosfēra. Un no krāna tek tīrs dzeramais ūdens,» smaidot saka jaunā aktrise. Starp citu, līdztekus darbam teātrī viņa ir arī pilna laika studente - iestājusies Daugavpils universitātes maģistrantūrā, kur Sociālu zinātņu fakultātē studē starpkultūru attiecības.

Bet no teātra un studijām brīvajā laikā viņai patīk paskatīties kādu labu seriālu, filmu. «Pirmoreiz mūžā uz manas palodzes ir vairāki augi - pārsvarā rozes. Rūpējos arī par tām. Vēl gribētu mājās kaķi, jau sen par to domāju. Redzēs, varbūt tuvākajā laikā arī šis sapnītis piepildīsies...»

Kristīna ZAHAROVA

- Dziedātāja un aktrise

- Dzimusi 1989. gada 27. maijā Vitebskā Baltkrievijā

- Izglītība: Alūksnes mūzikas skolas klavieru nodaļa (2003) un kora diriģēšanas nodaļa (2006), Krievijas Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Estrādes fakultāte Maskavā (Valērija Garkaļina kurss, 2014)

- Studē Daugavpils universitātes Sociālo zinātņu fakultātē - maģistra programmā Starpkultūru attiecības

- 2004. gadā startējusi bērnu Eirovīzijas nacionālajā finālā; piedalījusies vairākos mūzikas festivālos gan Latvijā, gan ārzemēs; 2009. gadā piedalījusies Īrijas nacionālajā Eirovīzijas atlasē, kur ieguvusi 2. vietu (ar Laura Reinika dziesmu I Wish I Could Pretend); konkursa Latvijas talants 2007 uzvarētāja

- Sadarbojusies ar Raimondu Paulu, Borisu Rezņiku, Grigoriju Ļepsu, Josifu Kobzonu u. c.

- Divus gadus strādājusi teātrī Maskavā - Mihaila Švidkoja (bijušais Krievijas kultūras ministrs) Mūziklu teātrī un režisores Terēzas Durovas teātrī Teatrium; ieguvusi pieredzi, arī uzstājoties restorānos un karaoke klubos Maskavā

- Kino pieredze: spēlējusi epizodiskas lomas režisora O. Asaduļina filmās Зеленая карета un Корабль; epizodisku lomu seriālā Особый случай un Tatjanas lomu režisora A. Borovikova īsmetrāžas filmā Амнезия

- Piedalījusies Producentu grupas 7 projektos: dziesminieka Eduarda Rozenštrauha simtgades koncertos Bij’ vasara toreiz tik zaiga (2018) un režisora Valda Lūriņa un horeogrāfa Alberta Kivlenieka veidotajā muzikālā deju izrādē Māsa Kerija (titulloma, 2019)

- Daugavpils teātrī spēlē izrādēs Džeina Eira (rež. O. Šapošņikovs, 2018) un Cilvēks no Podoļskas (rež. G. Surkovs, 2019)

Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais