Pirms gada, 21. septembrī, tika atklāts Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūts, šīs nedēļas sākumā notika starptautiska konference Livonica 2019. Lībiešu valoda, vēsture un kultūra, kurā piedalījās pasaulē nozīmīgu somugristikas un lībiešu pētniecības centru zinātnieki, kuru darbība skar plašu tematisko loku – valodniecību, vēsturi, arheoloģiju, etnoloģiju, kultūru un vēl citas jomas. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Lībiešu institūta vadītāju Valtu Ernštreitu.
- Lībiešu institūts tika atklāts Latvijas valsts simtgades gadā, tad jo īpaši tika uzsvērts, ka tas sakrīt ar lībiešu kultūrtelpas ceļa sākumu uz iekļaušanu Latvijas un potenciāli arī UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, ka līdz tam ar lībiešiem, it īpaši ar lībiešu nemateriālo kultūru - valodu, folkloru, etnogrāfiju, jaunāko laiku vēsturi - saistīto pētījumu būtiska daļa veikta ārpus Latvijas, galvenokārt Tartu universitātē, Helsinku universitātē un citās. Tomēr tā jau nebija, ka Lībiešu institūts tika veidots tukšā vietā.
- Lībiešu institūta pamatā ir 1994. gadā dibinātā Lībiešu kultūras centra (Līvõ kultūr sidām) izveidotā zinātniski pētnieciskā bāze - plašais un daudzveidīgais pētījumu un izdevumu klāsts, biedrības izstrādātie lībiešu valodas pētniecības un apguves rīki, kā arī starptautiskais zinātniskās sadarbības tīkls.
Tomēr biedrības darbībai ir griesti, kā biedrība mēs nevarējām iesaistīties zinātniskajos projektos tieši sava statusa dēļ.
- Kā tad katliņš, ko sauc par lībiešiem, vārās?
- Lībiešu jautājumam vienmēr ir divas puses - viena ir lībiešu mantojums un tie cilvēki, kas sevi uzskata par lībiešiem, otra - lībiešu nozīme Latvijai, jo lībiešu mantojums faktiski attiecas uz jebkuru Latvijas iedzīvotāju, uz jebkuru Latvijas kultūras identitātes jomu, lai gan tas līdz šim ir maz apzināts.
- Un jūs tā maigi un neatlaidīgi visu laiku norādāt - re, kur latviešos ir lībiešu saknes.
- Mēs cenšamies atgādināt un iedēstīt sabiedrībā izpratni par to, kā vispār Latvija ir veidojusies, ka ir jāņem vērā visi komponenti. Dēļ tā, ka lībieši ir runājuši citā valodā, viņi un lībiskais mantojums vispār lielā mērā ir bijuši izstumti ārā no sabiedrības apziņas, līdz ar to arī lībiskā mantojuma apzināšana nav veikta. Kad
19. gadsimtā aktivizējās diskusijas par to, kas ir latviešu identitāte, no kā tā veidojas, un vispār - kas ir latvieši, tad, ņemot vērā to, ka latviešu valoda ir baltu valoda, nākamais solis bija - no visām Latvijā dzīvojošajām tautām uz latviešiem attiecas tikai tās, kuras runā baltu valodā. Tātad - kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi ir ok, lībieši - nav ok. Tieši tik vienkārši. Atceroties valsts simtgades svinības - ja lībiešu valoda būtu viens no baltu valodas paveidiem, lai cik dīvains un atšķirīgs tas arī būtu no pārējām, simtgades pasākumos mēs daudz dzirdētu par lībiešiem, gan par lībiešu Rīgu, gan par lībiešu Turaidu un tā tālāk. Starp citu, Baumaņu Kārlis bija lībietis, un tieši viņš uzrakstīja Latvijas himnu.
- Īpaši jau netika arī izcelts latgaļu, kuršu, sēļu un zemgaļu mantojums.
- Par latvisko mantojumu dzirdējām daudz. Tāpēc jau saku - mūsdienu latviskajā mantojumā lielā mērā netiek ietverts lībiešu mantojums, lai gan lībieši vienmēr ir uzsvēruši, ka ir daļa no Latvijas.
No visām pirmtautām, kas dzīvojušas Latvijas teritorijā 13. gadsimtā, kad tik rakstīta Livonijas hronika, lībieši ir pamanījušies saglabāties, bet visas pārējās ir saplūdušas latviešos. Latviešu valoda nekad nebūtu tāda, kādu mēs to runājam, ja nebūtu lībiešu devuma. Arī latviešu identitāte tāda nebūtu bez lībiešu pienesuma. Vēsturiski skatoties - latviešu valoda ir veidojusies vietā, kas ir bijušās lībiešu teritorijas. Faktiski - katram trešajam latvietim ir lībiešu saknes. Kāpēc vajadzīgs saglabāt lībiešu mantojumu? Lai izprastu latviešus.
- Tiek minēti daudzi lībiešu vārdi, kas latviešu valodā iesakņojušies. Vai var atpazīt arī rakstura īpašības, pasaules uztveres īpatnības, kas latviešos pārnākušas no lībiešiem. Saprotu, ka to grūti pierādīt, bet tomēr.
- To tiešām nevar pierādīt.
Tajā brīdī, kad runājam latviski, mēs jau runājam lībiski. Piemēram - «vai vajag maksāt» - visi ir lībiešu vārdi un nozīmē to pašu, un tā ir mūsu ikdiena, patiesībā - mēs dzīvojam lībiskā vidē, tā skar ikvienu. Arī uzsvars uz pirmo zilbi ir lībiešu valodas ietekme.
Kad man prasa - ar ko lībieši atšķiras no latviešiem, es atbildu divējādi. Pirmais, ne ar ko, jo kā lībietis var atšķirties no lībieša, jo trešā daļa latviešu ir bijušie lībieši, kas nomainījuši valodu, vienlaikus ļoti daudz to ietekmējot. Latvija ir katls, kurā sajaukušās bijušās tautības un kultūras, un novilkt skaidru līniju - re, tur mūsējais beidzas, tur jūsējais sākas, ir neiespējami. Tas ir komplekts, kas veido Latvijas unikalitāti. Otrais, Kurzemes lībieši tomēr ir saglabājuši savu valodu un kultūru, tradīciju elementus, lai gan pastāvējuši blakus latviešiem, un vienalga robeža nav un nebūs skaidra.
- Kā viņiem tas izdevās?
- Tas ir lielais jautājums, kura noskaidrošana varētu daudz ko paskaidrot.
- Daudz runājam par to, ka 20. gadsimtā latvieši daudz cietuši, bet lībiešiem 20. gadsimts bijis ne tikai traģisks, var pat teikt - krimināls.
- 20. gadsimtā teritorija Kurzemes jūrmalā, ko sauc par lībiešu krastu, trīs reizes ir iztīrīta. Pirmā pasaules kara laikā Kurzeme bija vācu karaspēka okupēta, pāri pretī - Sāremā salā - bija Krievijas cariskā armija; vācieši gaidīja iebrukumu un izdzina vietējos, kas vēl nebija devušies bēgļu gaitās, no lībiešu krasta, piedevām vēl visu nodedzināja. Tas laiks lībiešu vēsturē tiek apzīmēts kā «izdzīšanas laiks». Pēc kara atpakaļ atbraukušajiem pat nebija māju, dzīve bija jāsāk no nulles. Līdzīga situācija bija Otrā pasaules kara laikā - Kurzemes katlam pretī Sāremā bija padomju armija, un atkal lībiešus izdzina no mājām, plus vēl bēgšanas no padomju režīma, arī deportācijas... Pēc Otrā pasaules kara cilvēki atgriezās, bet ļoti drīz tur ierīkoja pierobežas zonu, aizliedza iet jūrā, un tas pielika galīgo punktu, jo tas vairs nebija stāsts par pagaidu izvākšanos. Pierobežas zona bija no Mērsraga līdz Nidai, bet lībiešu krastā bija tas īpašais gadījums, ka visos piekrastes ciemos pamatnodarbošanās bija tikai zvejniecība. Labi, nevari iet jūrā, bet vari pagriezties uz otru pusi un sākt art laukus, bet lībiešu krastam apkārt nav zemes, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību. Ja Ziemeļkurzemes piekrastē dzīvojošajiem aizliedz zvejniecību, tad beidzas viņu iztikas avots. To ļoti labi var redzēt, kad aizbrauc uz lībiešu krastu - pat pēc 30 gadiem, kopš no turienes aizgāja padomju armija, tā vieta nav atkopusies. Miķeļtornī padomju laikos ziemā dzīvoja astoņi cilvēki, tikai pagājušajā gadā tika sasniegts rekords - atkal ir astoņi cilvēki, kas tur dzīvo arī ziemās. Tā ir lībiešu krasta realitāte.
- Kā saglabāt valodu un kultūru? Droši vien pirmajai paaudzei to ir visvieglāk izdarīt - pašiem saglabāt, nodot bērniem...
- Tieši otrādi - visgrūtāk. Pirmajai paaudzei jāpieņem individuāls lēmums par to, ko viņi grib darīt. Lēmums ir sarežģīts. Tas lielā mērā ir ietekmējis lībiešu valodas pārmantošanu - līdz Otrajam pasaules karam ģimenēs runāja lībiski, kas gan patiesībā bija divvalodīgas, jo skolas valoda bija latviešu un pat baznīcā sprediķi teica latviski, tikai 30. gados to lasīja lībiski, turklāt - ļoti īsu laiku. Kad notika lībiešu krasta trešā iztīrīšana, cilvēki pārcēlās galvenokārt uz Rīgu un Ventspili un nonāca situācijā, ka viņiem faktiski apkārt nebija savas kopienas. Līdzīgā situācijā nonāk daudzi, kas šobrīd dodas darbā uz ārzemēm, lai gan viņiem ir liels pluss - internets, kas tajos laikos nebija. Līdz ar to visiem pēc trešās izmešanas no lībiešu krasta bija jāpieņem lēmums - turpināt mācīt lībiešu valodu vai ne. Lielai daļai cilvēku bija tīri ekonomiskas prioritātes. Līdzīgi kā latviešiem, kas šobrīd aizbrauc uz ārzemēm, ir savas prioritātes, viņi jau prom nebrauc tāpēc, lai svešumā attīstītu latviešu kultūru.
- Vienmēr taču ir ģimene.
- Ģimene ir ļoti maza vienība. Valodai vienmēr būtiski - ko ar to darīt? Protams, ģimenē runāt, bet - ar ko vēl runāt? Jebkurai valodai jābūt motivācijai. Ja valodu grib pilnvērtīgi uzturēt, valoda nevar būt tikai simboliska vērtība.
- Kurā brīdī nostrādā identitātes faktors? Šķiet, ka arī otrajā un trešajā paaudzē nekas nemainās - kopienas nav, skolas nav, baznīcā sprediķus nelasa, ar lībiešu valodas prasmi iztiku sev var pelnīt tikai daži.
- Lībiešu identitāte vienmēr bijusi īpaši spēcīga. Neraugoties uz to, ka lībiešu ir ļoti maz, viņi visos laikos bijuši ļoti aktīvi un strādājuši pie tā, lai savas lietas saglabātu. Arī padomju laikos, lai gan par to tiek maz runāts - par lībiešu pretošanos padomju sistēmai.
- Kāpēc mūsdienās ir lībieši, kas, protot savu valodu, kuru saņēmuši no saviem vecvecākiem, ar saviem bērniem ģimenē nerunā lībiski, nemāca šo valodu?
- Tāpēc, ka ir ārkārtīgi grūti to darīt. Visas valodas nestrādā pēc vieniem un tiem pašiem principiem. Salīdzinoši - lībiešu ir tik daudz, piemēram, cik viena latviešu diaspora Amerikā, tikai ar vienu būtiski atšķirību - bez dzimtenes, jo viņiem nav vietas, uz kurieni braukt. Var jau teikt - ir lībiešu krasts, bet tas nav stāsts par zemi, jo zeme nerunā. Stāsts ir par to, ka Amerikas latvieši var turpināt uzturēt savu identitāti, valodu un kultūru, jo viņiem ir saikne ar teritoriju, kur tā kultūra pastāv, kur valoda tiek runāta.
Katram ir individuāli jāpieņem lēmums - vai nodot valodu, kuru nebūs iespējams nekur īpaši izmantot.
- Tauta jau bez valodas nevar eksistēt.
- Var, starp citu - ļoti labi var. To piemēru ir gana daudz. Tuvākais un labākais piemērs ir Īrija - nevienam īram nevar pateikt, ka viņš ir anglis vai brits... Un proporcija ir apmēram tāda pati - no apmēram četriem miljoniem īru Īrijā tikai 100 tūkstoši runā īru valodā, turklāt - perifērās teritorijās; no 250 cilvēkiem, kas sevi oficiāli ar ierakstu pasē atzinuši par lībiešiem, šajā valodā runā apmēram 20.
Nereti man saka - jums vajag lībiešu skolu, bet ko tas patiesībā nozīmē? Nepieciešami vismaz pieci pedagogi, kuri prot lībiešu valodu un vismaz pieci bērni klasē, tas nozīmē, ka aiz katra bērna ir jābūt diviem vecākiem. Matemātika ir vienkārša - ir jābūt vismaz 150 lībiešiem apmēram vienā vecuma grupā vienā reģionā ar bērniem aptuveni vienā vecumā.
- Varbūt vienai paaudzei jāupurējas, jāvienojas kopīga mērķa vārdā, vai arī tas būtu pārāk daudz prasīts?
- Manuprāt, no lībiešiem jau stingri par daudz tiek prasīts. Ja paskatāmies proporcionāli, cik cilvēku bez jebkādas atlīdzības nodarbojas ar savas identitātes lietām, tad no 250 lībiešiem vismaz desmitā daļa to dara. Līdzībās runājot - no apmēram diviem miljoniem latviešu visā pasaulē apmēram 200 tūkstošiem būtu aktīvi jānodarbojas ar savas identitātes apzinātu kopšanu. Vai katrs desmitais latvietis patiešām aktīvi darbojas ar savu identitātes kopšanu ārpus savas ikdienas dzīves? Ja izdotos kaut vienai valstij sasniegt šādu rādītāju... 250 lībieši pēdējos desmit gados radījuši apmēram desmit labus izdevumus, pašu lībiešu taisītus.
- Kultūra bez valodas - ilgtermiņā tas ir tikai laika jautājums.
- Lībieši vienmēr ir domājuši tālā nākotnē.
- Kāds ir tas redzējums?
- Ir pierādījies, ka pat pēc 3000 gadiem valodu iespējams atjaunot, to apliecina kaut vai Izraēlas piemērs. Mūsdienu tehnoloģijas piedāvā tādas iespējas, kādas nekad nav bijušas, tāpēc svarīgākais un primārais ir apzināt un saglabāt tik daudz, cik vien ir iespējams, lai pie vajadzības vai tehnoloģiju attīstības to varētu izmantot.
Virtuālā telpa aptver visu pasauli, un tajā var dzīvot, mazajām tautām tā ir ļoti liela iespēja, kas nav līdz galam apzināta. Ja kādreiz, nonākdams Austrālijā, cilvēks varēja mūžu nodzīvot, latviešu valodu nedzirdot un tajā ne ar vienu nesarunājoties, mūsdienās situācija ir citādāka. Un tas nozīmē - savu kultūru un identitāti mēs varam paņemt līdzi. Mūsdienās ir rīki, lai varētu reālu teritoriju, kas kādreiz bija lībiešiem, aizvietot ar virtuālu teritoriju, kurā lībiešu valodas lietojums pastāv.
- Kā raisīt interesi par lībisko jebkuram normālam latvietim, kuru interesē sava identitāte?
- Esam pāri tam periodam, kad sabiedrībai bija jāpierāda, ka lībieši nav izmiruši 13. gadsimtā. Tomēr tas prasīja apmēram 20 gadus. Un ar PR kampaņu vien nepietiek - ja cilvēkam ir interese par lībiešu mantojumu, viņam ir jābūt iespējai to realizēt. Pirms raisīt interesi, ir jābūt materiāliem, lai interesi varētu apmierināt.
- Nesen biju pie setiem Igaunijā. Pirms 20 gadiem setu izcelsme bija gandrīz vai slēpjams fakts, bet tagad ar to lepojas. Kā to panākt ar lībiešiem?
- Ar lēnu garu un pilināšanu. Jo pārmaiņas nenotiek ātri. Apziņa par to, ka lībieši nav daļa Latvijas, cilvēkos ir ļoti dzīva, un tikai tagad tā sāk mainīties.
- Ja paskatāmies uz lībiešiem no putna lidojuma, ko gribētos redzēt, teiksim, no turpmāko 100, 200 un 500 gadu augstuma?
- Reālistiskā perspektīva - dēļ tā, ka sabiedrībā zināšanas par lībiešiem ir augušas, ir iestājies drusciņ miers, arī pašiem lībiešiem, jo vairs nav jābaidās, jākaunas un nav arī sabiedrības pretdarbības, vairs netiek bāzts degunā - priekš kam vispār nodarbojaties ar tādām muļķībām? Sāk saprast, ka tas ir svarīgi. Un cilvēkiem parādās interese. Cits jautājums - cik viņi paši gatavi dot?
Jebkurā gadījumā ir jāsaprot, ka lībiešu kopiena nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms aiziešanas no lībiešu krasta. Lībiski runājošas vides atjaunošana ir absolūti izsapņots sapnis.
- Nekad lībieši neatgriezīsies savās vēsturiskajās teritorijās?
- Nē. Tur nav ko darīt.
- Un lībiešu krasts paliks kā turīgu latviešu vasaras māju vieta?
- Ko tur darīs skolotājs, ja tur nav nevienas skolas? Tomēr lībiešu krasts ir un paliks lībiešu vēsturiskā teritorija. Publika, kas tur ir ienākusi pēc lībiešu aiziešanas, ir bijusi ļoti inteliģenta un ar lielu pietāti pret to mantojumu. Tur nav tādi monstri, kādi ir Papē vai Ragaciemā, un vide pārsteidzošā kārtā ļoti daudz atbilst videi, kas tur bija.
- Lībieši jau paši pārdeva savus īpašumus.
- Tajā laikā, kad pārdeva, tiem nebija nekādas vērtības. Un viņiem vajadzēja dzīvot kaut kur.
Tomēr - izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, varam šo vidi uzģenerēt. Mēs varbūt nevaram nodrošināt to, lai strauji aug lībiski runājošo cilvēku skaits, bet ar tehnoloģijām jau pavisam drīz varēs nodrošināt, ka pasaule mums apkārt skan lībiski. Pateicoties tehnoloģijām, būs iespēja - varēs burbuli izveidot pamatīgu. Jau šodien latvieši ārzemēs internetā var dzirdēt latviešu valodu, bet drīz viņi varēs iet pa Londonas centru un visi cilvēki ar viņiem runās latviski, paši to nezinot.
Diez vai tuvākajos gados strauji augs to cilvēku skaits, kam lībiskā identitāte ir noteicošā, bet es ceru, ka būsim stabili. Vissvarīgākais - nodrošināt iespējas. Ja kādā brīdī nākotnē, pēc 50 vai 100 gadiem, kaut vai 3000 gadiem, kādam ienāks prātā to visu atjaunot, lai viņam ir iespēja - lai ir avoti, pēc kā to izdarīt.
Deviņdesmito gadu sākumā padomju armija aizgāja no lībiešu krasta, un bija sapnis, ka atjaunosies lībiešu krasts - atjaunosies ekonomika, ka tur uz pastāvīgu dzīvi atgriezīsies lībieši, ka viss notiks, bet cilvēki, šķiet, īsti nesaprata, ka viss ir mainījies...
- Varbūt lībiešiem arī jāmainās?
- Lībieši ir mainījušies. Stāsts jau ir tieši par to - lībieši ir mainījušies, tieši tāpēc viņi tur neatgriezīsies. Viņi nerušināsies dobēs, neaudzēs kartupeļus, neies jūrā, jo tas nav viņu uzdevums, viņi jau ir citi.
***
Valts Ernštreits
• Valodnieks, tulks un dzejnieks
• Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs (kopš tā dibināšanas 2018. gada 21. augustā), viens no portāla livones.lv veidotājiem
• Dzimis 1974. gada 26. maijā lībiešu pēcteču ģimenē
• Precējies, dzīvesbiedre Zane Ernštreite
• Mācījies Rīgas valsts 1. ģimnāzijā, studējis Tartu universitātē (Igauņu un somugru valodu nodaļā)
• 2010. gadā aizstāvējis filoloģijas doktora disertāciju par lībiešu rakstu valodas veidošanos Liivi kirjakeele kujunemine
• Bijis lībiešu kultūras žurnāla Õvā (1994-1995) redaktors, viens no Lībiešu kultūras centra (Līvõ Kultūr sidām) dibinātājiem un pirmais tā vadītājs (līdz 1996. gadam), arī pašreizējais vadītājs (kopš 2017. gada).
• Apbalvots ar Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordeni (1998), Igaunijas Māras Zemes krusta ordeni (2012), Somijas Lauvas ordeni (2013), Latvijas Atzinības krustu (2015)
• Sarakstījis monogrāfiju Lībiešu rakstu valoda (2010)
• Lībiešu-latviešu-lībiešu valodas vārdnīcas sastādītājs (1999). Kopā ar Tītu Reinu Vītso ir Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcas (2012) autors. Igauņu-latviešu vārdnīcas sastādītājs (kopā ar Mariku Muzikanti un Maimu Grīnbergu, 2015)
• Autors bukletam valodas un vēstures skolotājiem Lībieši 44 atbildēs
• Sastādījis lībiešu dzejas izlasi Es viltīgāks par tevi, menca (1998) un dzejas krājumu Kā iznirst lībieši (2011)
