Režisors Juris Kursietis. Paralēlā pasaule, kurā verdzība ir reāla

 
JURIS KURSIETIS: «Mēs varētu būt daudz labklājīgāki, ja neļautu sevi apbižot. Kas notiek Grieķijā un Francijā, kad nodokļi vai cenas tiek pacelti? Cilvēki iziet ielās, skaļi izsaka savu attieksmi. Mūsu nesenā vēsture, mēs esam vēl jauna nācija, mums daudzas lietas vēl jāsaprot. Tas atkal ir jautājums par gļēvumu – kāpēc mēs ļaujam sevi apbižot? Kāpēc cilvēki atļauj gūt labumu veselai rindai korumpēto, turklāt – uz sava rēķina?» ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

No piektdienas, 4. oktobra, Latvijas kinoteātros tiek izrādīta filma Oļegs, kura pasaules pirmizrādi piedzīvoja pavasarī programmā Directors’ Fortnight Kannu kinofestivālā. Oļegs ir otrā pilnmetrāžas spēlfilma pēdējo divdesmit gadu Latvijas kino vēsturē, kas iekļauta kādā no Kannu programmām. Latvijas, Lietuvas, Beļģijas un Francijas kopražojuma filma Oļegs, kas ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par Latvijā dzimuša nepilsoņa labākas dzīves meklējumiem, ir režisora Jura Kursieša otrā spēlfilma.

Filmas Oļegs veidotāji savam jaunākajam darbam izvērsuši plašu mārketinga kampaņu - vēl pirms pirmizrādes Rīgā notikuši filmas īpašie seansi reģionos, kas veidoti sadarbībā ar Iekšlietu ministriju, kas Cilvēku tirdzniecības novēršanas mēneša ietvaros organizē sociālo kampaņu un ekspertu diskusijas, lai aktualizētu cilvēku tirdzniecības jeb modernās verdzības tēmu. Diskusijas Modernā verdzība Eiropā: filma «Oļegs», kurās piedalīsies filmas režisors un šīs jomas eksperti, šodien notiks Liepājā un rīt Rīgā, kinoteātrī Apollo, kas būs noslēdzošā tematiskā diskusija, kura notiek informatīvās kampaņas ietvaros Latvijā, atzīmējot Eiropas Savienības dienu pret cilvēku tirdzniecību 18. oktobrī.

«2013. gadā, kad uzņēmu savu pirmo spēlfilmu Modris, mans paziņa žurnālists Kaspars Odiņš pastāstīja, ka gatavojot rakstu par latviešiem, kuri dodas strādāt uz Rietumeiropu. Viņa pētījuma centrā bija viens cilvēks, kurš bija devies labākas dzīves un darba meklējumos uz Beļģiju, kur nonācis citu imigrantu verdzībā un pēc kāda laika Latvijā atgriezies morāli un fiziski sakropļots. Šis patiesais stāsts bija iedvesmas avots manai filmai un spilgts pierādījums tam, ka arī mūsdienās pastāv paralēlā pasaule, kurā verdzība ir reāla. Turklāt attīstītās valstīs,» norāda filmas režisors Juris Kursietis. Filmā par Latvijas nepilsoni, pēc profesijas miesnieku, kurš devies labākas dzīves meklējumos - strādāt gaļas kombinātā Beļģijā, galveno lomu atveido Valentīns Novopoļskis (Lietuva), pārējās lomās - Dāvids Ogrodņiks un Anna Pročņaka (Polija), Guna Zariņa; operators - Bogumils Marcins Godfrejovs (Polija).

- Filmas Oļegs pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā, vasarā tā ceļoja pa daudziem festivāliem, dažos ieguva arī atzinību, bet kādas ir sajūtas pirms savas otrās spēlfilmas pirmizrādes Latvijā?

- Filma izrādīta vairāk nekā 30 festivālos, oktobrī jābrauc arī uz Izraēlu, ASV un Luksemburgu. Savukārt Polijā pirmizrāde būs tikai oktobra nogalē. Nesen biju Francijā, kur filma tiks izplatīta regulārajos seansos kinoteātros, tāpēc izplatītāji veido reklāmas kampaņas tūri. Tās ietvaros bija arī vairāki seansi, un vienā bija arī kāda sieviete, kura pēc filmas noskatīšanās pienāca pie manis, stādījās priekšā kā poliete, un es jau mazliet sarāvos, bet viņa teica: «I love this film.» Neslēpšu - esmu bijis ļoti uzmanīgs, lai nestigmatizētu poļu kontingentu, bet patiesajā stāstā fakti bija tādi, kādi tie bija, un es izvēlējos tos nemainīt. Visi poļi filmas radošajā komandā iedegās par šo stāstu, viņiem bija būtiski to izstāstīt tieši saviem tautiešiem, viņiem šķita būtiski raisīt diskusijas savā sabiedrībā. Kad filmu izrādīja Kannās, daudzi teica, ka bijis ārkārtīgi nekomfortabli skatīties, kas ar cilvēkiem tiek darīts un ka tas notiek Eiropas centrā, ka filma viņiem bijusi kā auksta duša.

Grūti pateikt, kā filmu uztvers Latvijā. Tas ir un reizē arī nav lokāls stāsts - no mūsu valsts ir aizbraukusi apmēram piektā daļa sabiedrības, mums ir pāri par 100 tūkstošiem nepilsoņu, un uzskatu, ka tās ir Latvijas sabiedrībai svarīgas tēmas. Sākumā stāsts tika veidots kā intīms lokāls Latvijas stāsts par mūsu aizbraucējiem un nepilsoņu problēmām, bet filma notiek multikulturālā vidē, kāda ir Beļģija, bet - vai tam vajadzētu atturēt kādu iet skatīties filmu, tas nav īsti atbildams jautājums.

- Vai vīrieti, kura piedzīvotais ir izmantots filmas stāsta pamatā, esat saticis?

- Scenārija rakstīšanas posmā es mēģināju ar viņu sazināties, bet man pieejamais telefona numurs vairs nebija eksistējošs, savukārt iepriekš viņš bija izteicies, ka brauks strādāt uz Skandināviju.

Rakstot scenāriju, šī vīrieša reālais stāsts apauga ar citiem reāliem stāstiem. 2015. gadā es kopā ar operatoru aizbraucu izpētes braucienā uz Beļģiju, jo līdz tam visi man teica, ka es neko līdzīgu tur neatradīšu, ka notikušais ar šo vīrieti ir individuāls ārpuskārtas gadījums, netipisks stāsts. Aizbraucām uz Ģenti, kas ir viena no Eiropas gaļas industrijas citadelēm, tur ir pilns ar gaļas kombinātiem, un mūsu interese bija redzēt, kādi ir reālie darba apstākļi, meklējām arī filmēšanas vietas. Uz dullo kādā gaļas kombinātā sastapām atkaulotāju brigādi, kurā gan lielākā daļa bija krievvalodīgie, bet - no Latvijas. Pēc tam uzzinājām, ka netālu putnu fabrikā strādā sieviešu brigāde no Latvijas, vēl citur - veči no Latvijas. Ģente bija pilna ar strādniekiem no Latvijas arī citās tautsaimniecības jomās. No tā brauciena scenārijā ienāca daudzi elementi no tās pasaules, par ko nezina un neredz Briselē dzīvojošie latvieši, kas strādā labi apmaksātos darbos. Strādājošajiem Ģentē toreiz vaicāju, vai viņi satiekas ar citiem tautiešiem, apmeklē latviešu rīkotus pasākumus, piemēram, dodas kopīgi svinēt Jāņus vai 18. novembri, bet atbilde bija klusums. Ģimenes, bērni un sievas palikušas Latvijā, uz turieni viņi braukuši maukt ļoti smagos apstākļos, jo gaļas kombinātā cilvēki strādā temperatūrā, kas ir tuvu nullei.

- Varbūt pārspīlējam, proti, ir jau ļoti daudz stāstu par to, ka cilvēki aizbrauc un turpina strādāt savā profesijā labi apmaksātu darbu?

- Īrijā, Lielbritānijā un Skandināvijā ir milzīgs procents strādnieku no Latvijas, kas strādā nekvalificētu darbu. Atgriežoties pie pirmavota - kas bija katalizators, kāpēc man gribējās veidot šādu stāstu? Atbilde ir - iekšējs satricinājums un niknums, ka tādas situācijas ir tik elementāri pieļaujamas. Ka cilvēks nav personība, bet cilvēks tiek uztverts kā gaļa.

Mēs visi tiecamies pēc lētākām precēm, pēc lielākas peļņas un, jau pērkot veikalā lētāku gaļu, vai vispār aizdomājamies, kas stāv aiz tās cenas? Tas bija iekšējs niknums par to situāciju. Pēc globālā verdzības indeksa, Beļģijā ir 26 tūkstoši potenciālo modernās verdzības upuru, Latvijā - astoņi tūkstoši. Un modernā verdzība ir izmantot cilvēka darbu, par to nesamaksājot vai nenodrošinot cilvēcīgus dzīvošanas apstākļus, vai samaksājot tikai daļu. Personīgi zinu četrus gadījumus, kad cilvēki aizbraukuši strādāt uz Vāciju būvniecībā, bet viņiem nav samaksāts par darbu.

- Filmā moderno laiku vagars ir tautietis, vai tā ir tipiska situācija?

- Kurš gan labāk par savējo mācēs izmantot savus tautiešus? Pirms apmēram mēneša BBC raidīja ziņu par to, ka Lielbritānijā aizturēts poļu grupējums - astoņi cilvēki bija paverdzinājuši līdz pat 40 cilvēkiem, arī poļus, un finansiālais ieguvums tika lēsts vairāk nekā miljons mārciņu. Svarīgs faktors ir tas, ka vietējiem uzņēmējiem Eiropā šāda situācija ir izdevīga, jo nav jāpieņem darbā daudzi cilvēki, jo ir darbu virsvadītājs, kurš nodrošina pakalpojuma izpildi, un rezultātā uzņēmējs preci var saražot lētāk un gūt lielāku peļņu.

- Kāda ir jūsu atbilde - kāpēc Rietumeiropa to pieļauj, jo valstu vietējās varas iestādes zina par šādu situāciju?

- Tāpēc, ka sabiedrība to pieļauj. Ko mēs darām, kad redzam, ka bērns ubago? Vai izsaucam policiju, jo bērna izmantošana finansiāla labuma gūšanai ir nelikumīga rīcība? Vai mēs paejam garām vai arī iemetam kādu monētu? Tas ir jautājums katram no mums. Patiesībā - ja paejam garām, mēs kļūstam līdzatbildīgi.

- Kas Rietumu sabiedrības domāšanā un vērtību sistēmā mainījies līdz ar daudzu bijušā padomju bloka valstu iestāšanos Eiropas Savienībā?

- Nekas nav mainījies. Līdz tam tas notika nelegāli - cilvēki brauca uz Rietumeiropas valstīm, strādāja nelikumīgi, un šobrīd ir tāds puslegāls tirgus.

- Cilvēks vienmēr atradīs kādu, kurš ir «zemāks par viņu»?

- Kā ir būvēta visa modernā pasaule? Uz finansiāliem ieguvumiem - esi tik veiksmīgs, cik daudz nopelni. Vai Latvijā tiek uzskatīts - jo lielāka ģimene, jo vērtīgāks tu esi šai valstij? Varbūt deklarācijās, bet ne ikdienā. Arī klimata jautājumu risināšanā rezultātā iznāk - klimats pret kapitālismu.

- Skatoties filmu, domāju, cik cilvēks var būt gļēvs, un galvenais - kāpēc cilvēks ļauj to darīt ar sevi? Es neatradu atbildi, bet kāda ir jūsējā?

- Man ir pretjautājums - kāpēc vardarbīgās ģimenēs sieva pieļauj, ka vīrs viņu sit, neziņo policijai, neiet prom? Tās ir līdzīgas situācijas. Tas nav gļēvums, bet stadija, kurā esi morāli, finansiāli un fiziski pakļauts. Gribētu redzēt, kā mēs katrs līdzīgā situācijā kareivīgi paceltu cepuri un dotos prom no, teiksim, vardarbīgas ģimenes, turklāt par šādām situācijām visbiežāk zina arī apkārtējie, bet neiesaistās. Vai tās sievietes ir gļēvas? Nē, tāda ir cilvēka psiholoģija. Filmas varonis Oļegs visu dzīvi ir vēlējies piederēt kaut kam, kļūt par savējo, bet viņam ir nepilsoņa sindroms - esi nekam nepiederošs jau kopš dzimšanas.

- Cilvēks jau arī pats ir atbildīgs par savu dzīvi.

- Tāpēc jau es taisu kino, lai rādītu dažādās situācijas, kurās cilvēki cīnās paši ar sevi. Oļegs lielā mērā cīnās pats ar sevi, lai beidzot nomestu to savu iedomātā upurjēra tēlu un sāktu rīkoties, izkļūtu no situācijas, kurā ir nokļuvis.

Ne Modra, ne Oļega gadījumā - man nav pieņemami, ka mēs aprijam sabiedrības vājākos pārstāvjus. Savā būtībā esmu diezgan naivs ideālists. Man ir pārliecība, ka visi varam diezgan normāli līdzsadzīvot, tikai ir jāmēģina atrisināt kaut kādas lietas.

- Varbūt mūsdienu sabiedrība strauji zaudējusi empātiju?

- Tāpēc arī svarīgi šādus stāstus veidot. Bieži vien cilvēkiem nepatīk tas, ko redz uz ekrāna, jo tas ir pārāk atkailinoši, bet es ceru, ka cilvēki vismaz aizdomāsies... Ir cerība, ka ar savām filmām sabiedrībai palīdzu spert kaut mazus soļus, ka mēs kā sabiedrība veidojamies pozitīvākā virzienā.

- Mēs jau varam šausmināties, bet sabiedrība pati to sekmē - grib daudz un lēti.

- Tieši tā. Pēc seansiem man tiek vaicāts, kā šādu situāciju mainīt, bet tas nav jautājums man, skatītājiem jāatbild pašiem, un, ja šādus jautājumus cilvēks sāk uzdot, tad viņš sāk aizdomāties. Un nākamreiz, kad veikalā skatīsies uz gaļu, ko var nopirkt akcijā par 1,99 eiro, varbūt padomās, kāpēc tā ir tik lēta.

- Kā jūs skaidrojat, ka filmai Oļegs nepiešķīra finansējumu simtgades filmu programmas ietvaros?

- Ir pat labi, ka šī ir Latvijas valsts 101. gada filma, jo tajā vairāk runā par to, kas ar mums kā valsti notiks nākamajos 100 gados un ko mēs vēlētos sasniegt. Starp citu, ne tikai Latvijas valsts, arī Eiropas fondi sākumā mums atteica, sakot - ideja patīk, stāsts ir aktuāls, bet nav pārliecības, ka tik maza valsts kā Latvija ar savu mazo kinoindustriju var veidot finansiāli tik ambiciozu projektu. Tas, ka tagad filma piedalās tik daudzos festivālos un ir nonākusi Eiropas Kinoakadēmijas balvas īsajā sarakstā, ir pierādījums visiem skeptiķiem, ka mēs spējam. Tas ir novērtējums mūsu komandas darbam.

- Kā tomēr dabūjāt pirmo finansiālo atbalstu?

- Nacionālais kino centrs piešķīra finansējumu regulārajā filmu konkursā, nevis simtgades filmu konkursā. Es jau biju izvēlējies galveno aktieri no Lietuvas, un tāpēc dabiska veidojās kopprodukcija ar Lietuvu. Pēc tam atradām labu kopproducentu Beļģijā, iesniedzām kādā beļģu kino fondā, kurā bija milzīgs konkurss, un atbalstīja tikai divus projektus, un viens bija mūsu. Kad filma jau bija nofilmēta, bija jau tā sauktais melnais griezums, saņēmām atbalstu Francijā.

- Pirmās filmas Modris veiksmīgais liktenis bonusus nedeva?

- Protams, skatījās arī manu pirmo filmu Modris, lai saprastu manu kino valodu, to, kā es strādāju. Ar Francijas kopproducentu bija cits stāsts - viņš pavīdēja filmas Modris pašā sākumposmā, izlasīja scenāriju, tomēr atteicās piedalīties projektā, taču vēlāk filmu bija redzējis kādā festivālā un nožēlojis, ka atteicies. Kad Oļegs bija sākuma stadijā, prezentējām to kādā filmu tirgū Francijā, mēģinot piesaistīt kopproducentus, satikām atkal šo producentu, un viņš teica, ka negrib otrreiz pieļaut kļūdu.

- Vai jūsu trešā spēlfilma būs, teiksim, Svens, proti - vai būs triloģija par pieaugšanu, kas risināta caur jaunu vīriešu prizmu?

- Trešā filma ir drusciņ no citas kategorijas. Es to uzskatu par mātes filmu arī abām iepriekšējām filmām, centrālais tēls būs sieviete. Tā būs ģimenes psiholoģijas pētīšana un arī tas, kāpēc mēs kā valsts tik bieži buksējam, kāpēc mums ir visādi karteļi un monopoli, par kuriem tik daudz runāts pēdējā laikā, kur slēpjas mūsu apbižotā sindroms? Mēs varētu būt daudz labklājīgāki, ja neļautu sevi apbižot.

- Tas nozīmē - nākamā filma būs par tautiešiem izmantotājiem pašu zemē?

- Lielā mērā. Bet arī par mūsu kūtrumu. Kas notiek Grieķijā un Francijā, kad nodokļi vai cenas tiek pacelti? Cilvēki iziet ielās, skaļi izsaka savu attieksmi. Mūsu nesenā vēsture, simtgade, varbūt ir tas... Mūsu nesenā vēsture, mēs esam vēl jauna nācija, mums daudzas lietas vēl jāsaprot. Tas atkal ir jautājums par gļēvumu - kāpēc mēs ļaujam sevi apbižot? Kāpēc cilvēki atļauj gūt labumu veselai rindai korumpēto, turklāt - uz sava rēķina?

- Filma Oļegs ir iekļauta Eiropas Kinoakadēmijas balvas tā sauktajā īsajā sarakstā - ir viena no 46 spēlfilmām, kas potenciāli var iekļūt fināla piecniekā, bet tas būs zināms 9. novembrī. Kādas ir sajūtas, ka izdevies paveikt ko unikālu Latvijas kinoindustrijas vēsturē?

- Par to es nedomāju. Vislielākais labums ir tas, ka mani uzaicināja kļūt par Eiropas Kinoakadēmijas biedru, tagad man ir pieeja visām tām filmām, kas ir izvirzītas, varu noskatīties to, ko līdz šim vienmēr bijis problemātiski izdarīt, jo Latvijā kinoteātros ļoti maz tiek izplatītas šādas filmas, mums ir galvenokārt meinstrīma repertuārs. Un tagad man ir pieeja milzīgam resursam, tas man ir liels ieguvums un vislielākais prieks no iekļūšanas tā sauktajā īsajā sarakstā.

Man nav lielu ilūziju, ka nonāksim fināla piecniekā, jo, paskatoties uz to, ar ko konkurējam - Poļanski, Andersonu, Lantimosu, visi dinozauri un grandi jau priekšā, un akadēmija bieži vien balso par vārdiem. Mums ir patīkami, ka esam pamanīti arī Eiropā, ņemot vērā, kāda skepse bija no Eiropas fondu puses.

Juris Kursietis

  • Režisors
  • Dzimis 1983. gadā Saldū, uzaudzis Kuldīgā. Astoņu gadu vecumā devies līdzi mammai uz Angliju, kura apprecējās ar ārzemju latvieti. Pēc kāda laika atgriezies Latvijā, pēcāk braukājis turp un atpakaļ
  • Precējies, sieva Līga Celma-Kursiete ir komponiste, dēli - Rūdolfs (9) un Kārlis (7)
  • Absolvējis Konkordijas universitāti Tallinā (bakalaura grāds), Ziemeļu kinoskolu Šefīldā Anglijā (maģistra grāds, 2008)
  • Studiju laikā bijis LTV speciālkorespondents Igaunijā, pēc studijām veidojis raidījumu Aculiecinieks
  • Otrais režisors Jāņa Norda filmā Amatieris (2008), Jura Poškus filmā Kolka Cool (2011)
  • Režisors divām spēlfilmām: Modris (2014), Oļegs (2019)
  • Producentu kompānijas Red Dot Media līdzīpašnieks