“Ar trīsām sirdī gaidu Ļeņina dzimšanas dienu: nez kādus pārsteigumus sagādās sabiedriskais medijs šoreiz? Marksa un Engelsa lasījumi jau bija. Tagad, iespējams, būs “Vēstules Krupskajai”? Ko nesīs “redakcionālā izvēle” šoreiz, to nezinām,” ironizē Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), tomēr teiktajā ir skarba nopietnība, domājot par to, ko patlaban dara un ko turpmāk darīs sabiedriskie mediji.
Tu esi viens no aktīvākajiem viedokļa paudējiem par to, kādā veidā sabiedriskajos medijos tiek atspoguļoti notikumi uz Baltkrievijas - Polijas robežas. Kāpēc esi iesaistījies šajās diskusijās?
Tāpēc, ka vairākus gadus esmu strādājis par militāro analītiķi NBS štābā un Militārās pretizlūkošanas dienestā. Tā bija mana pirmā darbavieta. Uzdevums man tur bija vienkāršs - analizēt Krievijas atklāto avotu informāciju, specializētos preses izdevumus, lai izprastu potenciālā pretinieka mērķus, nodomus, uzdevumus. Tiku galā gluži labi, ir arī apbalvojumi. Kopš tā laika turpinu analizēt Krievijas/Baltkrievijas informāciju pēc līdzīgiem principiem.
Piemēram, 2014. gada februārī momentā pievērsu uzmanību masīvajai antiukrainas kapmaņai, kas pēkšņi parādījās Krievijas medijos. 21. februārī pat uzrakstīju vēstuli Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), ka Krievijas kara propaganda būtu jāierobežo vismaz Latvijā. Atceros, man atbildēja tā: kara propaganda var būt tad, kad ir karš, bet kara taču nav. Un patiešām, zaļie cilvēciņi uzradās tikai pēc nedēļas, taču hibrīdkarš jau gāja vaļā pilnā sparā.
Rezultātā Ukrainai atņēma daļu teritorijas pāris nedēļu laikā faktiski bez reālas karadarbības, tikai ar hibrīdkara līdzekļiem. Un viens no galvenajiem Krievijas hibrīdkara līdzekļiem bija propaganda.
Šodien hibrīdkarš tiek vērsts pret mums. To atzīst gan Latvija, gan NATO, gan ES. Tad uzdosim vienkāršu jautājumu: kāds ir pretinieka mērķis šajā hibrīdkarā? Ko viņš grib panākt? Tagad pretinieka uzdevums Nr.1 ir dabūt migrantus pāri robežai. Ar jebkuriem līdzekļiem! Sākumā to mēģināja slepus, pēc tam ar spēku, tagad ar viltu. Respektīvi, mēģina panākt, lai robeža pēc būtības netiktu sargāta un mēs paši piekristu laist migrantus iekšā.
Baltkrievijas TV katru dienu laiž asarainus sižetus par “bēgļu” ciešanām un apelē pie eiropiešu sirdsapziņas.
Tagad, skatos, Baltkrievijas TV ir pievērsusies “bēgļu” dzīves stāstiem...
...par to, ka viņiem ir tikai viens, nevainīgs mērķis - labāka dzīve.
Jā. Mērķis ir skaidrs: izsaukt žēlumu un empātiju, tādā veidā novēršot uzmanību no nelegālas robežas šķērsošanas fakta, kas Latvijā ir kriminālnoziegums. Taču ar propagandas palīdzību skatītājos tiek radīta apziņa, ka, jā, formāli varbūt tur kaut kas tiek pārkāpts, bet, ja tā cilvēcīgi paraugās, tad nekā īpaši slikta tur nav. Blaumaņa vārdiem runājot, “žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”. Kad attiecīgās jūtas ir guvušas virsroku, vārti paši atvērsies.
Tieši to šajā hibrīdkarā no mums grib izspiest Baltkrievija. Iežēlināšana ar “bēgļu” bērniem un dzīves stāstiem ir viņu izvēlētais ierocis. Acīmredzot atzinuši, ka tas dod vislielāko efektu viņu pusei un nodara vislielāko kaitējumu pretiniekam.
Kāpēc līdzīga naratīva sižetus pārraidīja arī Latvijas Televīzija, es tiešām nesaprotu. Jo vairāk šie iežēlinošie sižeti būs un jo vairāk migrantu humānu apsvērumu dēļ mēs uzņemsim, jo vairāk mums viņus piegādās.
Nelegālo migrantu un viņu bīdītāju mērķis ir acīmredzams - lai no iekšpuses sagrautu Eiropas Savienību. Sāksim, tā sakot, ar Poliju... Nezin kāpēc izskatās, ka sabiedriskie mediji dzied vienā balsī ar ES ienaidniekiem.
Likumā teikts, ka sabiedriskajiem medijiem jābūt neitrāliem un objektīviem, bet neatklāšu nekādu noslēpumu, ja pateikšu, ka tas tā nav. Kurš gan vēl Latvijā nezina, ka sabiedriskie mediji ir ar skaidri izteiktu kreisi liberālu ideoloģisko nostāju. Partijas, kas atrodas šajā spektrā, protams, stāv un krīt par šiem medijiem. Pārējie īpaši laimīgi nav, tomēr, ja iebilst, tad pusčukstus, jo dabūt krāgā negatīvi noskaņotus medijus nevienam īpaši negribas. Taču izskatās, ka tautai vienreiz mērs ir pilns. Kad par nodokļu maksātāju naudu jau sāk Marksu un Engelsu atksaņot, tad ne viens vien pie manis ir vērsies un jautājis: kas jums tur Rīgā notiek?
Tu domā radioraidījumu “Žēlojumi”?
Jā. “Radio Naba” un LSM bija radioiestudējums pēc Marksa un Engelsa vēstuļu motīviem. Ar trīsām sirdī tagad gaidu Ļeņina dzimšanas dienu: nez kādus pārsteigumus sagādās sabiedriskais medijs šoreiz? Varbūt būs “Vēstules Krupskajai”? Ko nesīs “redakcionālā izvēle” šoreiz, to nezinām.
Labi, Markss un Engelss varētu būt mazliet smieklīgi kādam komercradio. Bet man ir tikai viens jautājums attiecībā uz sabiedrisko mediju sižetiem un komentāriem par notikumiem uz Baltkrievijas un Polijas robežas: kā cilvēki, būdami pie pilna saprāta, var laist ēterā kaut ko tādu? Varbūt tam ir kāds pasūtītājs?
Ceru, ka tas notiek vienkārši naivuma dēļ. Daudziem - sevišķi sākumā - šķita, ka tā ir humānā krīze. Otrs iemesls ir jau minētais kreisi liberālais pasaules uzskats, saskaņā ar kuru migranti vienmēr ir labie, bet tie, kas viņus ierobežo, sliktie. Latvijas sabiedriskais medijs šajā ziņā nav unikāls: flagmanis ir CNN.
Tā nu ir sanācis, ka uz hibrīdkara laiku šajā korī skaļi dzied arī Baltkrievijas TV, kas kopā ar progresīvo cilvēci kaunina poļu un baltiešu politiķus par nehumānu izturēšanos pret “bēgļiem”.
Bet Latvijas politiķiem tika aizrādīts kas cits: ka tie iejaucas sabiedrisko mediju darbā.
Jā, atļāvās tviterī kritizēt LTV sižetus. LTV tad nāca ar paziņojumu, ka kritizēt to drīkst tikai nozares profesionāļi. Pārējo loma acīmredzot ir tikai skatīties un slavēt. Baidos, ka tā īsti nesanāks. Demokrātiskā valstī ikviens var kritizēt to, ko rāda TV. Ikviens, tostarp arī sabiedrības vēlēti pārstāvji. Un vēl kas. Kritika šoreiz ir par ļoti specifiskām lietām, ne par LTV un Latvijas Radio kopumā. Tur ir ļoti daudz lielisku raidījumu. LR1 un BBC ir divas radiostacijas, kuras klausos visbiežāk. Varu teikt, ka atsevišķi LR1 raidījumi, manuprāt, pat pārspēj BBC, piemēram, “Zināmais nezināmajā”. BBC analogam “Science in Action” būtu ko pamācīties.
Tas, par ko ir šūmēšanās, ir tā dēvētās redakcionālās izvēles, kuras - no Dieva puses! - nedrīkstot neviens kritizēt. Ja hibrīdkara laikā es skaidri redzu, ka LTV Ziņu dienesta redakcionālā izvēle sakrīt ar Baltkrievijas TV redakcionālo izvēli, es nedrīkstēšu to paust? Tieši otrādi, es nedrīkstu par to klusēt!
Politiķi ir īpaša “suga”, viņi nedrīkst, bet “tante no Bauskas” drīkst...
Ko nozīmē - politiķi? Mēs runājam par sabiedrības ievēlētiem pārstāvjiem. Kāpēc viņi nedrīkst vērt muti vaļā? Sabiedrībai ir jābūt iespējām ietekmēt, kas par tās naudu skan sabiedriskajā medijā. Ja to nedrīkst darīt caur saviem ievēlētajiem pārstāvjiem, tad kā pilsonim rīkoties? Zvanīt uz brīvo mikrofonu? Sūtīt iesniegumus nozares profesionālim Iļjam Kozinam? Pēc skandalozajiem sižetiem par notiekošo uz Polijas un Baltkrievijas robežas ir naivi gaidīt, ka cilvēki klusēs.
Ko sliktu tas izdara sabiedrībai, kad tiek raidīti tādi, maigi sakot, īpatnēji sižeti ar ideoloģisku nobīdi?
Tie vājina valsts spēju pretoties hibrīdkara uzbrukumam. Kad sabiedrība sāk ticēt, ka migrantu vēlmes ir svarīgākas par nepieciešamību sargāt robežu, lūzums apziņā ir noticis un hibrīdkarš faktiski ir zaudēts. Pēc tam jau viss lielā mērā notiek pēc Putina/Lukašenko iecerēm - migrantu plūdi, paralizēta sociālā sistēma, haoss, nemieri, sadursmes, terora akti. Daudz kas no tā vērojams jau šodien Rietumeiropā. Taču varam nešaubīties, ka ar Putina gādību mūsu reģionā tas viss būs vēl daudz pikantāk...
Tādi velkamisma uzplūdu rezultāti... Bet NA taču ir vienā koalīcijā ar partiju apvienību “Attīstībai/Par”, kuras ministre Golubeva arī ir izteikta velkamiste.
Marija Golubeva šobrīd, manuprāt, ir neapskaužamā situācijā. Viņa nonāca amatā kādus pāris mēnešus pirms visas šīs robežsituācijas. Tagad viņa ir spiesta to risināt un par to publiski komunicēt - lielā mērā atšķirīgi no tā, kā viņas politiskā partija uzstājās pirms tam.
Bet kā NA spēj sadzīvot ar “Attīstībai/Par”, ar Golubevu? Jums taču ir krasi atšķirīgas ideoloģijas.
Mēs mēģinām sadzīvot caur nacionālo interešu realizāciju. Ja valsts atrodas hibrīdkara situācijā, mums jāsastrādājas, jo ienaidnieks mums ir viens. Starp citu, likumos nekur nav definēts, kas tieši ir hibrīdkarš. Un kāda loma un funkcijas ir sabiedriskajiem medijiem, īstenojot valsts stratēģisko komunikāciju hibrīdkara laikā?
Baltkrievijas robežkrīze parādīja, ka šie jautājumi acīmredzot ir detalizētāk jāformalizē likumos, kas ļautu izvairīties no situācijām, kad mūsu mediji pārraida tos pašus vēstījumus, ko agresorvalsts propaganda.
Tikko redzējām Jāņa Dombura raidījumu “Kas notiek Latvijā?” - par to pašu tēmu, par kuru tagad runājam mēs. Kādi secinājumi?
Domāju, ka tā bija laba saruna, kas sen bija vajadzīga. Manuprāt, ikvienam, tostarp mediju pārstāvjiem, pamazām kļūst skaidrs, ka problēmas sakne laikam nebūs vien trīs dusmīgi deputāti, kas vēlas sev pakļaut medijus. Liela sabiedrības daļa vienkārši neatbalsta kreisi liberālo orientāciju, kā rezultātā sabiedriskie mediji zaudē popularitāti.
Manuprāt, popularitāte sāka kristies, kad sākās atklāta un nekaunīga “gatavināšana”, uzspiežot sabiedrībai nepopulārus ideoloģiskos un morālos kritērijus. Gatavināšana notiek visās frontēs, tostarp arī “bēgļu” jautājumā. LTV programmu daļas direktore Rita Ruduša pirms kāda laika teica: “Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. (..) Šai tēmai jāiziet ārpus politikas, tiesām, pulcēšanās brīvības. Tai jākļūst par ikdienas parādību, un tad būs tā masveida nogatavināšana.”
Nevajag gaidīt, ka sabiedrība, kas nepiekrīt šādai gatavināšanai, klusēs. Demokrātijā galu galā visu nosaka sabiedrība. Tā lieliski var ietekmēt savu politisko pārstāvniecību. Ja deputāts vairs nedara to, ko no viņa gaida, pēc četriem gadiem viņa vietā ievēlē citu.
Tikpat vienkārši un caurskatāmi sabiedrībai būtu jāvar ietekmēt arī par tās naudu strādājošos sabiedriskos medijus.
