Cik prātīgi un lietderīgi tiek sadalīta nauda nākamā gada budžetā; pie kā novedīs ārējā parāda audzēšanas alkas; kādēļ nespējam izrauties no stagnācijas ekonomikā; kurp dodamies “zaļā kursa” ideologu pavadā – “nra.lv” saruna ar bijušo premjeru un savulaik ilggadēju vides ministru Induli Emsi.
Pēc neatkarības atgūšanas vienīgais gadījums, kad valdība ir kritusi budžeta dēļ, bija jūsu vadība. Kas toreiz notika?
Milzīgi brīnumi tie nebija, jo mana valdība 2004. gadā bija mazākuma valdība un, protams, tādos apstākļos sastādīt budžetu bija ļoti grūti. Budžetu var pieņemt arī mazākuma valdība, taču Tautas partija tolaik gribēja pati tikt pie stūres un budžetu izmantoja kā ieganstu, lai valdību nomainītu.
Jūs tolaik teicāt, ka “budžets ir saspiests kā citrons”. Ar kādām summām tolaik operējāt?
Tās nav salīdzināmas lietas. Pašlaik budžets ir vairākas reizes lielāks nekā tolaik. Tādi budžeta skaitļi, kā pašlaik, toreiz pat sapņos nerādījās. Manas valdības budžeta sastādīšanā mēs ar deficītu neaizrāvāmies - mums bija apņemšanās un pārliecība, ka budžetu var labi sastādīt un valsts var labi dzīvot, arī neaizņemoties papildu naudu starptautiskajos finanšu tirgos. Tā laika budžetu varēja uzskatīt par sabalansētu - deficīts bija pavisam nebūtisks.
Pašlaik budžeta prioritāte ir iekšējā un ārējā drošība, aizsardzībai ir atvēlēti 3,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Vai tas ir par maz, pietiekami vai par daudz?
Protams, ģeopolitiskie apstākļi ir iegriezušies tā, ka aizsardzībai nauda ir jāatvēl. Taču naudas atvēlēšana procentos, strauji palielinot naudas apmērus vienā sektorā, rada riskus par naudas “izplakarēšanu”. Jo naudas lietošana ir rūpīgi jāsagatavo. Ja lietošana nav pietiekami labi pārdomāta, ļoti ātri var rasties situācija, ka nozare peldas pārmērīgos līdzekļos un nespēj programmiski un saturiski jēdzīgi šo naudu ieguldīt. Naudas piešķīrums ir skaidrs un nepieciešams, taču tikpat skaidram un nepieciešamam jābūt analītiskajam darbam pirms tam, lai ļoti precīzi zinātu, tieši kādai aizsardzībai tieši kādi mērķi ir jāsasniedz. Tas, ko dzirdam publiskajā telpā, ir fakti, kas man neļauj būt pārliecinātam, ka nauda būs jēgpilni izlietota. Ir ļoti lielas bažas par šādiem procentos noteiktiem ieguldījumiem.
Ir jāizveido programmas. Ja programma prasa ieguldījumus, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmā, tad tam jāparedz attiecīgi liela nauda. Taču, ja programmas mēs neredzam, un tās mums arī nerādīs drošības un slepenības dēļ, tad ir liels risks, ka var notikt kādi nepamatoti izdevumi, kas Latvijā jau ir kļuvuši par pierastu lietu.
Es savulaik 10 gadus vadīju vides sektoru. Mēs ļoti rūpīgi plānojām investīcijas. Visā Latvijā tika uzbūvētas dzeramā ūdens un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, tika izveidota atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Bet pirms tam mēs negājām uz valdību, lai prasītu kaut kādas summas vai procentus, bet sagatavojām plānus un programmas. Tie bija grūti realizējami projekti, tomēr tie ir īstenoti.
Pašlaik summas aizsardzībai ir pieaugušas neticamos apmēros, un par to var priecāties, taču programmu izstrādāšanas princips ir kaut kā aizmirsies.
Varbūt kaut kādas programmas ir? Ir teikts, piemēram, “ārējās robežas infrastruktūras izveide”, “kiberdrošības stiprināšana”.
Bet labāk būtu, ja būtu pateikts, cik metru ceļa uzbūvēs, cik augsti būs žogi, kāda būs aizsardzības sistēma. Tas ir jāplāno. Ļoti ceru, ka aizsardzības nozarē to dara.
Esmu redzējis vairākus projektus Latvijā, kuri netiek īstenoti. Nauda tam ir paredzēta, bet notiek “nomuļļāšana”, projekta sagatavošanas nekonsekvence, un nauda paliek neizmantota.
Ja budžets nākamgad slikti pildīsies, valdība var nonākt pie situācijas, ka jāaizņemas vēl. Vai to darīt būs pareizi?
Tas nav pareizi. Tā ir Eiropas Savienības kopējā slimība - dzīvot uz parāda. Ir bijuši arī pagalam slikti gadījumi, piemēram, ar Grieķijas parādu.
Ne 2007. gada krīze, ne kovids, ne karš Ukrainā nebija paredzams. Ja valdība nepatur brīvas aizņemšanās rezervi, tad tas nozīmē, ka tā nedomā par to, ka piepeši atkal var iestāties krīze. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos tāda krīze ir ļoti iespējama. Līdz ar to aizņemties līdz Māstrihtas kritērijos atļautajiem 3% vai tos pārsniegt šobrīd nav laba prakse - ar deficītu nevajadzēja aizrauties!
Turklāt to dara ļoti pieredzējis, ļoti ilgstoši pie varas atradies politiskais spēks. Šādai valdībai tas noteikti nepiestāv. To vēl varētu izskaidrot, ja pie varas būtu nupat ietekmi ieguvis populistisks spēks, bet pašreizējai valdībai, kur viena partija jau sen tur finanšu resursus savās rokās, ar to nevajadzētu nodarboties.
Statistika rāda, ka 3. ceturksnī ir neliela 2% inflācija un 2,4% IKP kritums. Ar ko tas saistīts?
Tas ir panīkums. 2025. gada budžetu, manuprāt, var saukt par ļoti garlaicīgu. Nav neviena ambicioza, skaista punkta, ja neskaita aizsardzības prioritāti. Viss pārējais ir izteikti garlaicīgs bez kādām jaunām ekonomisko procesu iniciatīvām. Un tā ir bijis arī līdz šim. Tāpēc ir ekonomikas stagnācija un atpalicība Baltijas valstu starpā. Šis budžets izskatās kā tehniskais budžets, kas balstīts uz iepriekšējo pieredzi un tās turpinājumu. Taču nav tādu ideju, kas stimulētu ekonomikas attīstību, kas veicinātu uzņēmējdarbību, kas piesaistītu investīcijas, kas radītu vairāk resursu.
Bet ir taču nodokļu grozījumi - iedzīvotāju ienākuma nodokļa reforma, darbaspēka nodokļu samazinājums! 90% iedzīvotāju makos būšot vairāk naudas. Vai tas nestimulēs neko?
Tie ir tikai lozungi, bet reāla ietekme būs maza. Es varu piekrist, ka virzība, jā, ir pareiza. Taču tas izpildījums ir tik vārgs. Šo iedzīvotāju maku piepildījumu inflācija apēdīs vienā mirklī. Pieaugs elektroenerģijas cena, un Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēja samazināsies. Nodokļu izmaiņu risinājumi ir pareizā virzienā, taču tie ir pārāk bikli un nesasniegs mērķi. Iedzīvotāju pirktspēja nekļūs lielāka, lai apsteigtu Lietuvu un Igauniju, uzņēmēji turpinās reģistrēt uzņēmumus citās valstīs. No Latvijas kā Baltijas tīģera nekas nav palicis - esam Baltijas kaķīši.
Ir nepieciešami jauni vēji politikā! Tas nenozīmē, ka nepieciešami populisti. Ir pieprasījums pēc vieduma politikā - nevis muldēšanas spējas, bet viedums, intelekts.
Latvija kopā ar Eiropas Savienību soļo pa “zaļo kursu” - samazina izmešus. Vai nav šajā virzienā kas tāds, kas varbūt ir pārspīlēts?
“Vide” - tas ir labvēlīga vide cilvēku dzīvošanai. Tas nozīmē, ka valsts rūpējas par šo labvēlīgo dzīves telpu. Tajā laikā, kad es vadīju šo sektoru, mūsu mērķis bija sniegt cilvēkiem uzlabojumus viņu dzīvē. Tam bija veltītas programmas un investīcijas. Cilvēks nevar labi dzīvot, ja viņam, piemēram, nav pieejams kvalitatīvs ūdens. Mēs uzskatījām, ka apdzīvotajās vietās ir nepieciešama dzeramā ūdens apgāde un tā ir augsta līmeņa prioritāte. Un ka nedrīkst piesārņot ūdens baseinus, jo piesārņots ūdens nokļūst jūrā un bojā mūsu dzīves telpu un apdraud jūras ekosistēmu. Tāpēc taisījām milzīgu programmu par notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecību visās pilsētās un lielākajās apdzīvotajās vietās. To programmēja un realizēja valsts, labums nonāca pašvaldības aprūpē, un servisu saņēma Latvijas iedzīvotāji. Tāpat iedzīvotāji saņēma arī izmainītu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. Mēs uzskatījām, ka arī uzņēmējdarbība tiek stimulēta, jo arī uzņēmumiem nepieciešama infrastruktūra, lai atbrīvotos no notekūdeņiem un atkritumiem. Mums bija skaidrs redzējums, kur Latvijā ir jāiegulda vides sektoram paredzētā nauda.
Tagad situācija ir pilnīgi cita. Neviens nav prasījis Latvijas iedzīvotājiem, ko viņi grib redzēt turpmāk, kas viņiem nepieciešams dzīves kvalitātes uzlabošanai. Tas tiek aizstāts ar kaut kādu globālu sapni, ka visa pasaule tagad visu ko darīs, lai nepieļautu klimata izmaiņas. Un Eiropas Savienība, un Latvija tajā skaitā, metīsies visiem pa priekšu un rādīs pasaulei, kā sasniegt šos mērķus. Šie mērķi izskatās absolūti absurdi šajā ģeopolitiskajā vidē, kurā mēs dzīvojam. Jo kāda jēga ir pāriet no iekšdedzes dzinējiem uz elektriskajiem, ja tanki turpinās braukt ar naftas produktiem? Ja mēs ieguldām 3,5% aizsardzībā, vai mēs pirksim elektrotankus un elektrobruņumašīnas?
Pašlaik pasaulē vides degradācijas pamatā ir bruņotie konflikti; ja pasaule grib sakārtot vidi, tad vispirms ir jānožņaudz konfliktu izraisītāji. Jo to bumbu sprādzieni, sagrautās pilsētas, izvandītie lauki, karadarbības izraisītās ekoloģiskās katastrofas... parēķiniet, cik tur ir CO2 izmešu! Uz šā fona cīņa par klimatu izskatās pēc tukšas muldēšanas - tas ir bezjēdzīgi un pašreizējam laikam absolūti neatbilstīgi.
Pasaules prioritātēm būtu jābūt bruņoto konfliktu izbeigšana, patēriņa kulta samazināšana, nenormālā dzimstības pieauguma samazināšana zemeslodes dienvidos. Tas būtu pasaulē jādara, taču tas tiek aizstāts ar fikcijām. Turklāt mērķi jau nav arī sasniedzami. Manas analīzes, ko esmu kā zinātnieks un augstskolas pasniedzējs veicis, rāda, ka fosilo resursu patēriņš nekad nav samazinājies un arī tagad turpina saglabāties tāds pats un pat nedaudz pieaug. Visa atjaunojamā enerģija, kas nāk klāt, palielina energonegausību.
Cīņa pret klimata pārmaiņām ir jauna reliģija, kur mērķiem nav lemts piepildīties. Jo nav tādu mehānismu, lai to īstenotu. Elektroautomobiļi problēmu neatrisina, jo tik un tā jālieto fosilie resursi, bet bruņotu konfliktu gadījumos neviens ar elektrodzinēju gar frontes līniju nebraukā.
Latvija par saviem mērķiem ir pārņēmusi starptautisko institūciju mērķus - no Apvienoto Nāciju Organizācijas un no Eiropas Savienības. Bet paši savus mērķus, Latvijas cilvēkiem nepieciešamos mērķus esam nolikuši tālu maliņā, līdz ar to Latvija kalpo svešiem dieviem, svešai jaunai reliģijai. Tas Latvijai nav vajadzīgs, un tāpēc ir labi saprotams, kāpēc vairs neeksistē Vides ministrija. Jo nav vairs nacionālās vides politikas. Tās vietā ir klimata politika, un šīs politikas ministrija nespēj definēt mērķus un veidus, ar kādiem tos sasniegt.
Ja mums uzspiež šādu politiku, tad vajadzētu vismaz būt viltībai izmantot šo jauno reliģiju savās interesēs - saviem cilvēkiem un savu ekonomisko interešu labā. Un jāieplāno darāmie darbi tā, lai rādītu uz ārpusi jaunajam “zaļajam pāvestam”, ka mēs arī pielūdzam viņa dievu, bet mēs savās svētbirzīs darīsim drusciņ citādi. Tik daudz gudrībai vajadzētu būt, taču tur vajag drosmi un vajag zināšanas.
Pašreizējā valdība dara dažas tādas lietas, kas iepriekš sen nav redzētas - mēģina iejaukties un paregulēt šo to uzņēmējdarbībā ar administratīvām metodēm, grozot likumus. Piemēram, solidaritātes iemaksa bankām, pārtikas cenu samazināšana, nosakot uzcenojuma griestus. Vai tas dos pozitīvus rezultātus?
Izskatās stipri kreisi. Tādi pasākumi tiešām sen nav bijuši. Līdz šim valdības ir sevi definējušas kā labēji centriskas.
Varbūt tie ir atsevišķi pasākumi, ģenerālo līniju nemainot?
Es domāju, tas ir mēģinājums izpatikt sabiedrībai.
Bet sabiedrībai tiešām ne visai patīk, ka pārtikas produktu cenas sāk pārsniegt Eiropas Savienības vidējo līmeni.
Taisnība. Taču cenu kāpšanas iemesli līdz galam netiek noskaidroti, un tad tiek teikts: “Mēs darīsim tā! Mēs regulēsim!” Taču tas nebūs tik viegli izdarāms. Vai vienkāršāk nebūtu bijis samazināt pārtikai pievienotās vērtības nodokli (PVN)?
Samazināto 12% PVN joprojām turpina piemērot.
Bet tas ir tikai Latvijas augļiem, ogām un dārzeņiem. Varbūt to vajadzēja samazināt plašāk? Ir daudz valstu, kur tā tiek darīts, kur visam pārtikas preču grozam nodoklis ir samazināts.
Viens no iemesliem varētu būt tas, ka lielveikalu ķēžu ir it kā daudz, tomēr to ir par maz un konkurence ir nepietiekama. Vai tā nav?
Tā ir. Nav arī lielu pašas Latvijas lielveikalu ķēžu. Savulaik bija kooperatīvo uzņēmumu savienībai, kuras biedriem piederēja visi veikali, taču Latvijā neizveidojās sava, liela lielveikalu ķēde. Veikalus pārpirka ārzemnieki.
Vēl ir trešais regulēšanas mēģinājumu gadījums - veselības ministrs Hosams Abu Meri pirmais nāca klajā ar centieniem samazināt medikamentu cenas.
Tas bija cienījami - pirmo reizi dzirdēju ko tik nopietnu, ka var mēģināt ar zāļu tirgotāju ķēdēm cīnīties. Bet gribētos jau pieredzēt tos rezultātus.
