Viedoklis

Protams, to var uzskatīt par nejaušību, bet katru gadu oktobrī un novembrī publiskajā telpā, īpaši interneta portālos, televīzijā un radio, tiek plaši apspriestas trīs tēmas – ārsti ņem kukuļus, ārstēšanās iespējas ir sliktas, ārstiem ir lielas algas. Vienmēr tas sakrīt ar budžeta pieņemšanas laiku, kad valdošā koalīcija, lai kāda nu tā arī būtu, stāsta, ka vairāk naudas medicīnai iedalīt nevar, jo visiem vajag, turklāt reducē naudu veselībai uz ārstu algām.

Valdošās koalīcijas partijas ir iecerējušas nākamā gada budžetu pieņemt līdz 18. novembra svētkiem un pasniegt to kā lielu «dāvanu”» latvju zemei. Paldies, paldies! Taču, ko ieraudzīsim, tīkamā satraukumā sienot vaļā patriotisko krāsu lentītes un raugot, kas ir iekšā dāvanas kastītē?

Nav nekā aizraujošāka par nopietni domāta pasākuma pārvēršanos humora šovā. Tas – par prieku klausītājiem – notika arī viņnedēļ, kad Latvijas Radio raidījumā Krustpunktos uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).

Laikrakstā Financial Times bija publicēta burvīga karikatūra. Tālā nākotnē – pilsētā, kurā ļaudis pārvietojas ar lidojošajiem šķīvīšiem, sarunājas divi personāži. Viens saka otram: «Mans tēvs stāstīja, ka viņš visu savu dzīvi ir bijis Breksita sarunu vedējs un viņa tēvs pirms tam arī.» Smieklīga un rūgta ironija.

Potenciālā Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sekretariāta direktore Zaiga Pūce ir pārliecināta, ka KNAB nekonstatēs šķēršļus, kas liegs viņai ieņemt šo amatu, arī ņemot vērā nopietno atlases procedūru, fonda padomes noraidījums būtu grūti saprotams.

Kas tas ir par budžetu, ko pašlaik Saeimā pieņem Jaunās Vienotības premjera Krišjāņa Kariņa valdība? Nekāds «attīstības», dižlaimes, plauksmes un augsmes budžets, grozi, kā gribi, tas nesanāk. Vairāk tam pienākas tādi apzīmējumi kā «nepildīto solījumu», «apčakarēto skolotāju», «uzmesto dakteru» budžets. Neglīti, ka paši taču solīja, paši pieņēma likumu, ka veselības darbiniekiem būs algu paaugstinājums, taču tagad, kad solījums jāpilda, atklājas, ka no nepieciešamajiem 120 miljoniem eiro būs vien trešdaļa. Dabiski, ka veselības darbinieki jūtas piekrāpti, un dabiski, ka viņi draud protestēt.

Manā uztverē demokrātiju uztur pilsoniskums. Ja sabiedrības pilsoniskuma līmenis ir zems vai degradējies, par demokrātisku valsts iekārtu konkrētā vietā var runāt tikai nosacīti.

Līdz šim bija pierasts, ka pētnieciskā žurnālistika nodarbojas ar valdības un valstisku institūciju nelikumību un mahināciju izpēti, bet advokāti un sabiedrisko attiecību aģentūras nodarbojas, lai, pārkrāsojot melnu par baltu, meklētu attaisnojumus par valdības vai tās institūciju sastrādātajām mahinācijām.

«Beidzot Rīgas dome izvietojusi paskaidrojošus uzrakstus uz tā dēvētā uzvaras pieminekļa,» nodomāju, saņemot ziņu par izmaiņām Pārdaugavas «pieminekļa» izskatā. Taču prieks bija pāragrs: uz apdrupušās «uzvarekļa» pamatnes ar aerosola krāsu bija uzšņāpts tikai viens vārds – OKUPANTI. Tajā pašā vakarā Saskaņas aktīvisti drudžainā centībā to noberza, nezinot, ka patiesību jau tāpat nenoberzt. Protams, būtu vērtīgāk, ja kāds akmeņkalis šo vārdu būtu ietapinājis «pieminekļa» pamatnē ar kaltu un āmuru. Taču tādi satricinājumi varētu izvērsties dramatiski: «uzvareklis» ir tik bēdīgā kondīcijā, ka var sabrukt no stingrāka piesitiena...

Augšup! Savas nevalstiskās organizācijas Ascendum idejai jeb tulkojumam no latīņu valodas sekojusi Zaiga Pūce, piesakoties Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sekretariāta direktores amatam. Virzību augšup netraucēs arī viņas vīrs, vides un reģionālās attīsītbas ministrs Juris Pūce, kurš ir SIF padomes loceklis.

Tāpat kā vecāki audzina savus bērnus ne jau ar pamācošām runām, bet gan ar savu personīgo paraugu, tā arī politiskā šķira jeb tā dēvētais isteblišments ar savu uzvedību rāda, kā sabiedrībai jāizturas pret to valsts varu, ko šī politiskā šķira iemieso.

Man arvien vairāk sāk šķist, ka vairākiem Kariņa kunga valdības ministriem (veselības, izglītības...) mute ir no ķermeņa pastarpināts, savrups orgāns. Ķermenis, galva kā veselums dara vienu, bet mute apgalvo pavisam ko citu. Proti – pretrunas starp runām un darbiem man šķiet acīmredzamas. Paskatiet kaut paši divas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izpausmes (sk. https://tvplay.skaties.lv/900-sekundes-10305855, https://tvplay.skaties.lv/tv3-zinas-10305990) un izvērtējiet tās. Ceru, ka viņas sacītais atklās jums vismaz pretrunas ar tām izmaiņām, kas tiek reāli pieteiktas izglītības likumā. Pretruna starp vārdiem un darbiem man šķiet acīmredzama.

Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa pašlaik pārdzīvo grūtus laikus. It kā jau nekas dramatisks vēl nav noticis – tai joprojām ir augstākais reitings starp visām partijām, lielākā frakcija Saeimā, vieta valdošajā galvaspilsētas koalīcijā. Tāpat arī pilsētu mēri un vara lielu pilsētu pašvaldībās, Nils Ušakovs eiroparlamentā, taču diez cik priecīgi šie politiķi neizskatās. Zars, uz kura viņi sēž, ir aizlūzis un krakšķ.

Pagājušajā nedēļā notika nozīmīgs pavērsiens Latvijas atjaunojamo resursu enerģētikā. Latvijas Vēja enerģijas asociācija paziņoja par izstāšanos no Latvijas atjaunojamās enerģijas federācijas.

«Mūs uzskata par neko. Mums nav balsstiesību, mūsu argumentos neieklausās,» – tā savu situāciju raksturoja skolotāji, ar kuriem tikos viņnedēļ.

LTV ziņu dienesta un LSM.lv izpētes projekta "Diagnoze - vēzis" pirmie raidījumi ir pamatīgi satricinājuši sabiedrību. Šūmējas onkologi, šūmējas pacienti, un šūmējas atbalstītāji un draugi. Galvenais satraukuma "vaininieks" ir LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens" par ārstu "slikto" attieksmi. Protams, ka uz LTV lūgumu pastāstīt savu stāstu atsaucās tikai tie, kam sirdī palicis rūgtums vai pat dziļa neapmierinātība. Jo tie, kam ārstēšanās veicās labi, neuzskatīja par vajadzīgu zvanīt, līdz ar to 200 neapmierināto zvani pret 80 000 kopējo vēža pacientu Latvijā ir salīdzinoši mazs skaitlis. Attieksme ir ļoti subjektīva un grūti izmērāma lieta. Mēs, pacientu organizācijas, iestājamies PAR onkologiem un ķīmijterapeitiem, pret ārstu vainošanu, pret pacientu un ārstu savstarpējo kūdīšanu un konfrontēšanu, tomēr mums jāatzīst, ka komunikācijas problēmas pastāv, tāpat kā gadiem pastāv dziļas problēmas visā onkoloģijas nozarē.

Sestdien paredzētais Saskaņas kongress būs īpašs. Ja ne gluži liktenīgs, tad vismaz interesants. Iepriekšējos kongresos, kad prezidijā nemainīgi sēdēja U kvadrātā (Ušakovs un Urbanovičs), viss ritēja pēc rūpīgi izstrādāta un vadības apstiprināta scenārija. Šoreiz iespējami negaidīti pavērsieni, lai gan nav šaubu, ka arī tagad tiek darīts viss, lai nekas patiešām negaidīts nenotiktu.

Pirms spriest par to, cik skolēniem jābūt vienā klasē, Latvijas valsts politiskajai un izpildvarai jāatbild vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmais – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara pēc neatkarības atgūšanas nav spējusi pozitīvi restartēt demogrāfisko procesu valstī? Otrs – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara šajos neatkarības gados nav kā pienākas gādājusi par daudzmaz izlīdzinātu valsts teritorijas apdzīvotību? Un tikai pēc tam, kad uz šiem jautājumiem tiks reljefi un godīgi atbildēts, kad tiks iezīmēta reāla perspektīva turpmākajam un atbildīgie par tās īstenošanu, sāksim runāt par bērnu skaitu klasēs.

Latvju mierīgumam, kūtrumam streikot un dumpīgi protestēt ir blakne: bezkaunīgi politikāņi redz, ka viņu arogance, cinisms, durni lēmumi paliks bez sekām. Ļaudis pabļaustīsies, palamāsies sociālajos tīklos un neko nedarīs, ielās neies. Ir zaļā gaisma gvelzt un darīt jebko. Nav citas atbildības, kā vien politiskā atbildība, bet līdz tam brīdim, kad par šodienas kleinajām dejām un dzīrēm pienāks rēķins, ir vēl tālu – tuvākās vēlēšanas ir pašvaldību vēlēšanas, kas notiks tikai 2021. gadā. Līdz tām vēl daudz kas notiks. Kad tās tuvosies, varēs savārīt priekšvēlēšanu klīsteri un pieliet elektorātam pilnas ausis ar jauniem solījumiem, attaisnojumiem un uzbrukumiem kādiem mītiskiem ļaunajiem, kuri patiesībā dabā nemaz neeksistē.

Šonedēļ Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vairākums atbalstīja priekšlikumu virzīt grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā izskatīšanai Saeimā steidzamības kārtībā. Likumprojekts paredz no nākamā gada par četriem miljoniem eiro palielināt valsts finansējumu Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām. Kā galvenais arguments, lai mainītu politisko partiju finansēšanas sistēmu, tiek minēts, ka tādējādi politiskās partijas vairāk nebūs tik atkarīgas no korumpētiem sponsoriem.