Viedoklis

Vērojot pēdējās nedēļas norises, izskatās, ka dažiem Latvijas redzamākajiem politiķiem pēcpusē ir iesprausta petarde, degaukla aizdedzināta un tie joņo pa politisko skatuvi cerībā, ka drudžainais skrējiens apdzēsīs degauklas liesmas. Nedēļas laikā tika savākta teju vai ceturtā daļa no parakstiem, kas nepieciešami, lai iedarbinātu Saeimas atlaišanas procedūru.

Manuprāt, apbalvošanas ceremonijas līdzinās skolas izlaidumiem - iesaistītajiem tas ir liels un svarīgs notikums, kamēr pārējie novērtē kleitas un frizūras, cenšoties nepalaist garām, kad diplomu/balvu saņems paša favorīts un cītīgi gaidot, kad beidzot visām runām un pateicībām pienāks gals.

Piektdien dienas pirmajā pusē šķita, ka politiskās krīzes iedīgļi, kuri parādījās līdz ar tiesiski pretrunīgā 2020. gada valsts budžeta pieņemšanu, ir sekmīgi izravēti. Par veselības nozari atbildīgā Attīstībai/Par! (AP) nāca klajā ar priekšlikumu, kā atrisināt pretrunu starp pērn 13. decembrī Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Veselības aprūpes finansējuma likumā un šā gada 14. novembrī pieņemto likumu par valsts budžetu 2020. gadam. Uz pretrunu šajos likumos jau trešdien, 20. novembrī, LTV Rīta panorāmā norādīja Valsts prezidents Egils Levits un lika saprast, ka tā būs jānovērš jebkurā gadījumā.

Nesen jau rakstīju par to, ka arī mani neapmierina 13. Saeimas, tajā tikušo partiju kvalitāte, to lēmējvaras līmenis. Varbūt man ir pat dažas idejas, kā situāciju varētu labot. Taču – es diemžēl neredzu resursus (ne idejiskos, ne cilvēciskos), kuri šobrīd spētu situāciju valstī (!) vērst (apvērst) uz labu principiāli un kvalitatīvi. Tāpēc es neparakstījos par ārkārtas vēlēšanām un šīs Saeimas atlaišanu. Diemžēl par to, kas labāks nāks vietā, par savu kvalitatīvu piedāvājumu nav domājis un to konkrēti definējis, šķiet, neviens (!) no tiem trīsdesmit (jau vairāk) tūkstošiem cilvēku, kuri parakstījās par ārkārtas vēlēšanām.

Angļu satīras un melnā humora trupa Monty Python 1970. gadā savā televīzijas šovā izsmēja savas valsts birokrātiju ar skeču, kura nosaukumu var tulkot kā Kleinās soļošanas ministrija vai Tizlās steberēšanas ministrija. Rodas iespaids, ka Rīgas dome un Saeima sacenšas, kura pratīs izsaukt pret sevi lielāku sabiedrības īgnumu, nicinājumu un dusmas, visādi izākstoties un sacenšoties, kura kleinās soļošanas distancē izvirzīsies vadībā.

Nav nekā aizraujošāka par saraksti ar amatpersonām. Vēl lielāku patikšanu var izjust, redzot, cik māksliniecisks ir peldējums muldēšanas ezeros, kur katrs ūdenstārps var apskaust amatpersonas lunkanību. Kad valsts svētku mēnesī Daugavpilī, fonā plīvojot Donbasa teroristu oranžmelnajam karogam, klātesošos pārdesmit mītiņotājus uzrunāja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), neviļus radās daži jautājumi, kurus nosūtīju uz Daugavpils domi.

Redz, raksta, ka skolu tīkla sakārtošanas ietvaros izglītības ministre Ilga Šuplinska grasās daļēji slēgt trīspadsmit no astoņpadsmit Daugavpils skolām. Es atbalstīšu šo ideju, līdzko redzēšu profesionāli pamatotu un katrā gadījumā konkrētu, izglītības būtībai, nevis kaut kādai «atbilstībai prasībām» pakārtotu viedokli. Es gribu zināt – kādu konkrētu labumu (zināšanu apjoma, sociālās atdeves, kultūras... aspektos) Daugavpils jaunieši gūs no šīs idejas. Vai šie bērni tiks labāk sagatavoti pasaulei, vai tie vairāk mīlēs savu dzimto pusi utt.

Vērojot valdošās koalīcijas izdarības, man rodas iespaids, ka apmaiņā pret pilnu rīcības brīvību savā nozarē partijas atļauj citām partijām to pārvaldītajās nozarēs darīt visu, kas tik var ienākt prātā.

Vai nākamgad varētu notiks bezprecedenta gadījums, kad atlaista varētu tikt gan Saeima, gan Rīgas dome? Iedīgļi ir, lai gan procesi atšķirīgi.

Vajag īpašas spējas, lai vēl nebijuši lielo valsts budžetu, kas sasniedzis 10 miljardus eiro, pamanītos sadalīt tā, lai izsauktu tik milzīgu neapmierinātību mediķos, skolotājos un plašā sabiedrībā. Valdošā koalīcija kā Salavecītis atnesa uz bērnu eglīti milzīgu maisu ar konfektēm, bet bērni tagad raud, aizvainojumā klepodami un rīstīdamies.

Pilsoņu parakstu skaits par šīs Saeimas atlaišanu veļas kā sniega bumba, iniciatīvai līp klāt ne tikai paraksti, bet arī dažādas intereses un spekulācijas. Ne bez iemesla.

Pagājušās nedēļas Rīga TV 24 raidījums Nacionālo interešu klubs tika veltīts jautājumam, vai pasludinātā cīņa pret t.s. būvniecības karteļiem ir atbilstoša Latvijas nacionālajām interesēm. Pirms vairāk nekā diviem mēnešiem Konkurences padome kopīgi ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju paziņoja, ka esot aizdomas par to, ka desmit vadošie būvniecības nozares uzņēmumi ir pārkāpuši Konkurences likuma 11. pantu, jo bija iesaistīti aizliegtu karteļu darbībās.

Atklāti sakot, trīspadsmitajā Saeimā man nav nevienas partijas, kuru es varētu cienīt tās politiskās un valstiskās stājas dēļ.

TV3 ziņu dienesta žurnālists Jānis Eglītis valsts svētku priekšvakarā sociālajā vietnē Twitter ierakstīja: «Ēdu vakariņas. Šajā laikā (aptuveni stunda) par referendumu Saeimas atlaišanai parakstījās 408 cilvēki! Es ieteiktu Kariņam apsvērt, vai tomēr tos 60 miljonus nevar atrast, pie viena grozot Veselības finansēšanas likumu. Pretējā gadījumā var sanākt maksāt daudz augstāku cenu.»

LNT ziņu dienesta slēgšana nav pirmssvētku komentāra tēma. Tam vairāk piestāvētu kāds «karogiem plandot». Tomēr LNT ziņu dienesta likvidācijai ir vistiešākais sakars ar valsti, kuras dzimšanas dienu svinam un, cerams, gribētu arī svinēt turpmāk. Būtu naivi iedomāties, ka valsts varētu pastāvēt bez ziņu medijiem.

Šobrīd dažas partijas ir aktivizējušas himeru, ka pilsoņiem jādod tiesības vēlēt savu politisko pārstāvniecību no

«Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!» komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem, ticību zaudējušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes, uzvaras un maldi. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija un kā viņa ir piedzimusi. Cilvēki, kuriem asaras glabājas dziļi, nekautrējās tās pacelt virspusē – kā attīrīšanos un sapratni.

Iepriekšējās politiskās apņemšanās kārtējo reizi palikušas uz papīra – dzimstība Latvijā sarūk jau ceturto gadu pēc kārtas, bet rindas uz bērnudārziem tikpat kā ne, jo īpaši Rīgā, Pierīgā un atsevišķās lielajās pilsētās. Bet varbūt Jurim Pūcem ir atbilde, kā viņa teritoriālā superreforma, kas visiem Latvijas iedzīvotājiem sola uzlabot pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti, risinās šo nebeidzamo problēmu? Kāds labāks variants par lauku iztukšošanās pastiprināšanu ar migrāciju uz Rīgu, Pierīgu vai par ārzemēm.

Lai kā tas nepatiktu mediķu arodbiedrību līderiem, bet visi Latvijas iedzīvotāji noteikti neuzskata veselības nozares darbinieku pretenzijas par tieši 20% algu pielikumu tieši šobrīd un proporcionāli visiem nozares darbiniekiem par loģisku un pamatotu lēmumu. Jebkurā gadījumā šāds vai līdzvērtīgs algu pielikums varbūt būtu attiecināms uz mazāk apmaksātajiem nozares darbiniekiem, bet noteikti nebūtu attiecināms uz augsti apmaksātajiem specializētajiem ārstiem.

Šodien Saeimā tiek skatīts Valsts budžets galīgajā lasījumā. Visticamāk, budžets tiks pieņemts bez īpašiem grozījumiem. Tas ir, ne tikai pārkāpjot likumu (par veselības aprūpes finansējumu), bet arī tā aizsegā (kā pavadošais likumprojekts) pieņemot nekaunīgos grozījumus likumā par partiju finansējumu. Proti, deputāti nobalsos par valsts finansējuma septiņkāršošanu paši sev.