Rindas uz bērnudārziem – tikai pašvaldību problēma?

 
©F64 Photo Agency

Iepriekšējās politiskās apņemšanās kārtējo reizi palikušas uz papīra – dzimstība Latvijā sarūk jau ceturto gadu pēc kārtas, bet rindas uz bērnudārziem tikpat kā ne, jo īpaši Rīgā, Pierīgā un atsevišķās lielajās pilsētās. Bet varbūt Jurim Pūcem ir atbilde, kā viņa teritoriālā superreforma, kas visiem Latvijas iedzīvotājiem sola uzlabot pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti, risinās šo nebeidzamo problēmu? Kāds labāks variants par lauku iztukšošanās pastiprināšanu ar migrāciju uz Rīgu, Pierīgu vai par ārzemēm.

Jau 2011. gadā Saeima ar likumu pašvaldībām paģērēja nodrošināt vienlīdzīgas iespējas bērniem apmeklēt bērnudārzu no pusotra gada vecuma. Lai mazinātu iepriekš tik izteikto nevienlīdzību starp tiem, kam bija sekmējies tikt pašvaldības dārziņā, un tiem, kuru bērnu pieskatīšana bija viņu pašu problēma, daļa pašvaldību sāka maksāt līdzfinansējumu privātajiem dārziņiem un auklēm. 2012. gadā ieviešot trīs gadu aukļu atbalsta programmu, mērķis bija gan veicināt dzimstību, gan izskaust rindas bērnudārzos līdz 2015. gada beigām. Pēc dažiem gadiem dzimstība minimāli pieauga, un - arī rindas no astoņiem līdz apmēram deviņiem tūkstošiem. Pēdējos gados dzimstība atkal samazinās, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šā gada deviņos mēnešos reģistrēti 14 130 jaundzimušie, kas ir par 550 bērniem mazāk nekā šajā periodā pērn. Tikmēr rindā uz bērnudārzu valstī gaida ap 7500 bērnu. Rekordistes ir Rīga ar apmēram 1100 un Mārupe ar vairāk nekā 900 bērniem rindā, arī Liepājai pāri par pussimtu. Rīgā un arī Pierīgā statistikas ticamību pabojā dažas vecāku manipulācijas - bērnu pierakstīšana rindā uz vairākiem dārziņiem, deklarētās dzīvesvietas mainīšana, lai dabūtu vietu tajā vai citā dārziņā, pēc tās saņemšanas izdeklarējoties, kā arī deklarēšanās konkrētā pašvaldībā, kurā ir lielāki pašvaldības līdzmaksājumi auklēm, kā arī privātajiem bērnudārziem, ja vecākam ir izvēle, bērnu vest uz bērnudārzu darbavietā Rīgā vai dzīvesvietā Pierīgā.

Lai gan līdzmaksājumi tika ieviesti tieši ar mērķi izskaust nevienlīdzību starp tiem, kam pašvaldības bērnudārzs ir pieejams, un tiem, kam tas nav pieejams, tā ir saglabājusies joprojām. Pirmkārt, pašvaldības līdzmaksājums sedz tikai daļu no privātā dārziņa pakalpojumu izmaksām. Protams, var runāt par privātā pakalpojuma salīdzinošo kvalitāti (neapšaubu gan pašvaldību, gan privātajā bērnudārzā strādājošo audzinātāju kompetenci, bet bērnu skaits, personāla skaits grupiņās arī ir kvalitāti ietekmējoši faktori), par kuru ir vērts piemaksāt, bet ne visiem tā ir brīva izvēle. Otrkārt, nevienlīdzība ir saglabāta attiecībā uz aukļu pakalpojumu un privātā bērnudārza līdzfinansējuma apmēru. Piemēram, Rīgā auklēm pašvaldība līdzfinansē 142,12 eiro mēnesī, privātajiem bērnudārziem - 246 eiro. Arī citviet šī proporcija ir līdzīga. Būtībā trūcīgākajiem, kuri nevar atļauties piemaksāt par privāto bērnudārzu, tiek dots mazāk nekā turīgākiem. Neizprotami, kādēļ tā, ja pilnas slodzes aukles izmaksas mēnesī ir vēl lielākas nekā privātā bērnudārza izmaksas.

Nav tā, ka pašvaldības neliekas ne zinis - šur tur tiek uzcelts pa kādam bērnudārzam vai paplašinātas grupiņas, palielina līdzmaksājumus privātajiem bērnudārziem. Bet liela izrāviena nav un nebūs resursu trūkuma dēļ, citviet fiziski nav pieejamas vietas, zemes, ēkas, problēma ir arī pedagogu trūkums. Nākamo divu gadu laikā Rīgā tiek solītas papildu 500-700 vietas bērnudārzos, kurus varētu izveidot līdz ar skolu tīkla optimizāciju un paplašinot esošos dārziņus. Bet vai, iespīdot cerību stariņam tikt pie vietas bērnudārzā Rīgā, gribētāju skaits no citām pašvaldībām atkal nesavairosies? Vai tas nebūs nebeidzams stāsts? Rīgas centrs savu kapacitāti jau ir sasniedzis gan pašvaldību, gan privātajos dārziņos, bet rindā stāvētāju skaits te ir vislielākais. Strādāt uz Rīgu brauc no malu malām, un deklarēties Rīgā nav problēmu, jo vairāk - pašvaldība ar nekustamā īpašuma nodokļu politiku, rīdzinieka karšu priekšrocībām un citiem līdzekļiem to tieši veicina. Jautājums, vai Rīga viena pati spēs ar to tikt galā, jo īpaši ja migrācija uz Rīgu un Pierīgu turpināsies, ko varam sagaidīt, ņemot vērā valsts reģionālās un lauku atbalsta politikas trūkumu un gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu. Vai arī valstij te būtu jānāk talkā? Ne tikai piedāvājot kredītus pašvaldībām bērnudārzu būvniecībai, kuri tāpat būs jāatdod, bet arī, piemēram, attieksmē pret pirmsskolas pedagogiem, kuru trūkums lielajās pilsētās, jo īpaši Rīgā, arī ir pudeles šaurais katls. Bet valsts politika te darbojas pilnīgi pretēji - atšķirībā no skolu pedagogiem valsts nepārņem viņu algu izmaksu uz saviem pleciem, nevienādo šo pedagogu slodzes par līdzīgu atalgojumu. Jo vairāk, izglītības ministre Ilga Šuplinska grauj arī šo pedagogu prestižu un cieņu, prātojot atņemt viņiem daļu algas par laiku, kad viņi bērnus vienkārši pieskatot, nevis māca, un arī mācīt bērnus esot nesalīdzināmi vieglāk nekā studentus. Arī arvien palielinot pensionēšanās vecumu, nevar paļauties uz vecvecāku atbalstu bērnu auklēšanā. Valsts nākamgad vēl ar dažādu nodokļu proporciju pārdali samazina pašvaldību resursus gan jaunu bērnudārzu būvniecībai, gan piemaksām pirmsskolas pedagogiem, citastarp pēdējā brīdī, palielinot mediķu finansējumu par 18 miljoniem eiro, daļa naudas tika ņemta, atņemot daļu azartspēļu nodokļa pašvaldībām, vēl 1,8 miljoni eiro no demogrāfijas programmas - vecāku pabalstu reformēšanas. Uz šī fona kā kārtējā tukšā runa, tāpat kā solījumi par OIK atcelšanu, skan Saeimas Izglītības komisijas vadītāja Arvila Ašeradena teiktais, ka bērnudārzu problēmas risināšanā esot «vajadzīga skaidra programma, lai saprastu, kā rīkoties turpmāk, it īpaši ņemot vērā valsts vēlmi kāpināt demogrāfijas radītājus». Vairāk par programmu vai kārtējo demogrāfijas prioretizēšanu ilgtermiņa attīstības stratēģijās vajadzīga konsekventa rīcība un solījumu pildīšana, nevis Ašeradena solītais kārtējais ziņojums Ministru kabinetā.

 

Abonē