Ironizēšana par Eiropas un tagad jo sevišķi Krievijas vecpuišu un šķirteņu tiesību aizstāvju prasībām nomainīt ar feminismu sabojātās eiropietes un krievietes (slāvietes) pret tradicionālā kultūrā audzinātām filipīnietēm neatceļ nepieciešamību patiešām pieņemt lēmumus par to, kā Latvija ar imigrantiem aizvietos vietējo iedzīvotāju skaita sarukumu.
Valdību nomaiņas kaislības Saeimā nav grozījušas Saeimas darba kārtību, kurā tagadējo iedzīvotāju nomaiņa ar ieceļotājiem ir visbiežāk apspriestā tēma. Aizvien jaunus aspektus tajā atrod un iztirzā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija. Savukārt Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija jau gadu kā turpina rakties cauri simtos skaitāmiem grozījumiem, ar kādiem jau pirms pieņemšanas apauguši projekti jauniem Imigrācijas likumam un Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās Latvijas Republikā likumam. Paralēli tam, kā notiek plēšanās par jauno likumu saturu, Saeima gandrīz vai reizi mēnesī groza jau esošo Imigrācijas likumu. Šīs nedēļas un tieši šodienas aktualitāte ir tāda, ka ar savu gala ziņojumu nāk klajā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par imigrācijas problēmām. Visu šo milzīgo izrunāšanos var nosaukt par pļāpāšanu uz nodokļu maksātāju rēķina, ja paturam vērā “Neatkarīgās” 10. maija publikāciju ar Pilsonības, migrācijas un saliedētības komisijas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra vārdiem, ka viņš ne tagad jau izputējušajā valdošajā koalīcijā, ne vispār starp politiķiem, kuri Latvijā kaut ko nosaka, neesot manījis nekādas vienošanās, cik cilvēku Latvijai jāuzņem, lai saglabātu valsts dzīvotspēju par spīti iedzīvotāju izmiršanai. Taču šiem pašiem faktiem ir arī sava gaišā puse. Ja nav pieņemti vispār nekādi lēmumi, tad nav pieņemti kļūdaini lēmumi. Ir dota vaļa brīvai diskusijai, kas principā var novest līdz vispareizākajiem lēmumiem tajās robežās, kādās Latvijai jāiekļaujas.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija ir platforma, uz kuras par imigrāciju runā bez apstājas. Komisijas 20. maija sēdes darba kārtībā bija viens punkts “Par trešo valstu pilsoņu iesaisti Latvijas darba tirgū un šī procesa uzraudzību”. Komisijas sēdē Saeimas deputāti savā un dažādu ministriju ierēdņu vidū atļāvās runāt lietišķāk un atklātāk, nekā jau tagad uzrunā un tūlīt pat aizvien skaļāk uzrunās 15. Saeimas potenciālos vēlētājus. Tiem tiek solīta Latvija bez imigrantiem, bet toties ar milzīgām algām visiem par vieglu darbu, nospiežot tikai dažas podziņas, cik nepieciešams robotu iedarbināšanai. Iedzīvotāju izmiršanas, bet vispirms novecošanas dēļ sarūkošo nodarbināto skaitu aizvietos un lielās algas nodrošinās milzīgais preču un pakalpojumu daudzums no augstražīgajām ražošanas mašīnām, mehānismiem, iekārtām...
Ja uzņēmēji paši neapjēdz šīs vienkāršās sakarības, kā ne tikai viņiem, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem nonākt labklājībā un laimē, tad valsts viņus sauks pie kārtības ar stingriem likumiem. Tas, protams, ar nosacījumu, ka vēlētāji nobalsos par pareizajiem - par “mums”, kā sevi piesaka visi, kuri vispār kandidē vēlēšanās.
Te mazliet kariķētā veidā atstāstītas kapitālistiskās ekonomikas gudrības, kādas tagad māca skolā un kādas izklausās tik vilinošas, ka cilvēki no tām nespēj atteikties pat tad, kad reālā dzīve un veselais saprāts māca pavisam kaut ko citu. Reālajā dzīvē par jaunās, augstražīgās mašīnas pirkšanu izlietotā nauda 99,9% gadījumu ir no Latvijas aizgājusi nauda, ko uzņēmuma darbinieki, tajā skaitā īpašnieki un vadītāji neredzēs vairs nekad kā savas ausis, bet šī ieguldījuma atpelnīšana atkarīga arī no tā, vai nesāksies karš otrā pasaules malā. Arī bez kara iespējams simt un viens iemesls, kāpēc jaunās mašīnas dēļ uzņēmums algas darbiniekiem nevis palielinās, bet samazinās, ja produkcijas noiets nojucis, bet uzņēmumam jāatmaksā kredīts bankai. Visas šīs šausmas ir pašu izlolotas. Dzīves līmenis ar šo uzņēmumu saistītajiem cilvēkiem un valstī kopumā būtu augstāks, ja uzņēmums vienas mašīnas pirkšanai izlietoto naudu būtu pakāpeniski izmaksājis algās 10 darbiniekiem un šī nauda vēl kādu laiku ripotu pa Latviju starp bodniekiem un krodziniekiem, komunālo pakalpojumu sniedzējiem un (zob)ārstiem.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas 20. maija sēde turpināja 6. maijā iesākto, ko “Neatkarīgā” ir atreferējusi zem nosaukuma “Ielaidīs 14 tūkstošu ārzemnieku gadā, lai varētu mācīt viņiem latviešu valodu”. 20. maijā runa bija par to, no kādiem cilvēkiem šo ienācēju grupu veidot. Vai Latvijai vairs ir izvēle vienus ielaist un citus neielaist? Ja izvēle ir, tad to nedrīkst izniekot. Tāpēc ar saviem apsvērumiem klajā nāca Nacionālo apvienību pārstāvošais Saeimas deputāts Jurģis Klotiņš. Viņa partejiskajai piederībai milzīga nozīme. Ja runātu kāds “progresīvais”, tad viņu varētu turēt aizdomās, ka viņš grib šeit imigrantus tāpēc, ka viņa partijai tāda ideoloģija. Bet ja Nacionālās apvienības deputāts saka, ka imigrantus vajag, tad vajag. Atliek uzklausīt argumentus, kāpēc vajag tos, nevis citus:
- Kā mēs esam izvēlējušies valstis - Uzbekistānu, Tadžikistānu, visu Vidusāziju, no kurām tiek aicināti viesstrādnieki? Es gribu norādīt uz Lietuvas pieredzi. Lietuvas iepriekšējais Seims pieņēma deklarāciju, kurā norādīja, ka jāpiesaista viesstrādnieki no valstīm, ar kurām kulturāli lielāka radniecība. Viņiem tagad pieaug viesstrādnieku skaits no Filipīnām. Tā bija kādreiz Spānijas kolonija, pēc tam ASV pakļautībā. Austrumāzijas valstīs ir savas kultūras tradīcijas, bet tās ir ļoti ieaugušas Rietumu katoliskajā tradīcijā. Un - kā zināms - arī Lietuvā ir šī tradīcija. Latvijai arī tā ir nozīmīga, sevišķi Latgalē. Domāju, ka mums vajadzētu skatīties uz Austrumāziju, uz Filipīnām. Ja lielāks skaits viesstrādnieku jāpiesaista, tad ne no tām valstīm, kurās ir islāma un krievu valodas dominance. Filipīnieši pārsvarā ļoti labi angliski runā.
Pēc J. Klotiņa sacītā Saeimas deputāti un klātesošie Ekonomikas, Labklājības, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes ministriju un to struktūrās iekļauto migrācijas pārvaldīšanas iestāžu ierēdņi norādīja, ka lēmums par mērķtiecīgu imigrantu izcelsmes valsts (vai rases, vai reliģiskās piederības) izvēli ir tīrā politiskā griba.
Saeimas deputāti jutās glaimoti par to, cik daudz no viņu gribas atkarīgs, taču bez apņemšanās likt šo gribu lietā. Viņi virzīja komisijas sēdi tālāk tā, lai apietu divus jautājumus.
Pirmo, vai deputātiem un vispār politiķiem ir griba izpaust savu gribu, nevis ļauties notikumu gaitai. Pagaidām ir tā, kā tās pašas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē aptuveni pirms gada precīzi formulēja J. Klotiņa partijas biedrs Artūrs Butāns, ka “migrācijas politika ir atstāta pašu migrantu ziņā”. Runa ne tik daudz par atsevišķiem cilvēkiem, kuri nevar izvēlēties starp Latviju un Lietuvu, jo pat Latviju un Vāciju neatšķir, bet par cilvēku plūsmām, kurām šie cilvēki ļaujas apmēram tāpat, kā tām ļaujas Latvija. Kad bēgļi no Ukrainā notiekošā kara parādījās Latvijā, tad valsts iestādes sāka reaģēt tikai uz šo faktu, bet līdz pat šai dienai iestāžu rīcība nav pakārtota valsts politikai par viņu piesaistīšanu Latvijā vai atgriešanu dzimtenē pēc kara beigām, jo Latvijai nekādas politikas nav.
Otro, vai Latvijā un pasaulē ir zināma teorija un pētījumu pieredze, kā izteikt saderību starp dažādām tautām ar skaitlisku varbūtību. Vienmēr pa rokai ir spilgti, aizraujoši un aizkustinoši piemēri par dažādu tautību cilvēku kopdzīvi un darbiem, tajā skaitā varoņdarbiem, balstoties uz seksuāliem, profesionāliem vai reliģiskiem motīviem, taču bīstami pieņemt, ka šie piemēri garantē saderību visos citos pāros un plašākās grupās, ja tās sakomplektēs atbilstoši iedvesmojošajiem piemēriem. Rezultāti var apliecināt sakāmvārdu par to, cik īss ceļš no mīlas līdz naidam.
