Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) prasa naudu datu bāzei ar jaudu uzkrāt ziņas par to, kā latviešu valodu mācījušies līdz 14 tūkstošiem pieaugušo katru gadu.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija 6. maijā turpināja izjautāt vairāku ministriju ierēdņus par valsts finansēto latviešu valodas mācīšanu pieaugušajiem. Kas tie tādi pieaugušie, kuri Latvijā nezina latviešu valodu? Cik valstij izmaksā nodarbošanās ar šiem cilvēkiem tikai valsts valodas mācīšanas sakarā? Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņi sniedza deputātiem atbildes arī grafiskā noformējumā:
Tālāk seko jautājumi, ko valsts iegūs no kaut vai šogad iztērētajiem 6,2 miljoniem eiro. Varbūt šie izdevumi ir niecība pret ieguvumiem, kas izsakāmi naudā ar latviešu valodā apmācīto cilvēku darba rezultātiem (ar eksportējamām precēm, mums visiem vajadzīgiem pakalpojumiem un nodokļiem) un vēl jo vairāk ar to, ka dzīvojam drošā un saliedētā sabiedrībā. Taču turpat arī aizdomas, ka tā tikai naudas tērēšana un vispārēja mānīšanās, kad vieni izliekas, ka māca, bet otri - ka mācās.
Pa pēdējiem desmit gadiem gan Saeimas deputāti, gan Valsts kontrole daudzkārt norādījuši un kritizējuši to, ka latviešu valodas mācīšana ir sadalīta pa daudzām iestādēm. Saeimas komisijas 6. maija sēde kļuva par šāda sadrumstalojuma iemiesojumu. IZM tajā tika laista pie vārda, lai stāstītu un rādītu, kā ar latviešu valodas mācīšanas pieaugušajiem nodarbojas Kultūras ministrija ar šīs ministrijas pārziņā esošo Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) un tālāk Labklājības ministrijas sistēmā esošā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA). Pie IZM rādītajām bildēm tika piebilsts, ka ik pa laikam latviešu valodas mācīšanai pieslēdzas arī pašvaldības. IZM tikusi priekšplānā latviešu valodas mācīšanā pieaugušajiem atbilstoši IZM atbildībai par latviešu valodas mācīšana daudzkārt lielākam skaitam bērnu un jauniešu. IZM tāpēc apgādājusies ar vairākām iestādēm, kas izstrādā latviešu valodas mācīšanas saturu un spējīgas kontrolēt valodu mācīšanas un vispār mācīšanas procesu atbilstību Latvijas likumiem. Izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā atrodas Latviešu valodas aģentūra (LVA), kas jāatšķir no tieslietu ministra pārraudzībā esošā Valsts valodas centra.
Pēc pārmetumiem par mācīšanas sadrumstalotību seko neizpratne par atšķirībām starp apmācības izmaksām no 1 460 044/2 629=555 eiro par vienu apmācības kursu vienam bezdarbniekam līdz 34 149/30=1 138 eiro par vienu remigrantu. Šī grupa gan ļoti maza un tāpēc lielāka ietekme uz izmaksām piešķirama dažādām nejaušībām, bet ukraiņu bēgļu apmācīšanas izmaksas 2 907 330/3 603=1 084 eiro ir lielas gan uz vienu apmācāmo, gan ar naudas masu uz cilvēku masu.
Tālāk seko saturiski jautājumi par latviešu valodas apmācīšanas mērķiem un atdevi. Kur Latvijā 36 gadus pēc tās valstiskās neatkarības atjaunošanas NVA vēl atrod cilvēkus, kam jāmācās latviešu valoda, lai viņi varētu strādāt? Vai tiešām valoda pie vainas, ka viņi neatrod darbu? Vai pa galveno pielietojumu viņu latviešu valodas prasmēm nekļūst lūgumrakstu rakstīšana pabalstu saņemšanai? Kontrastam jānorāda, ka Latvijā tik tiešām ir cilvēki, kas šeit strādā bez latviešu valodas prašanas, jo ir ieradušies strādāt. Te netiek apsveikta balansēšana uz pelēkās un melnās ekonomikas robežām, bet tikai konstatēts, ka latviešu valodas nemācēšana un bezgalīga mācīšanās ietilpt profesionālo bezdarbnieku prasmju sarakstā.
Tāpat uzdodami jautājumi par ukraiņiem piektajā gadā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas izraisīja kara bēgļu masveida ieceļošanu arī Latvijā. Kā viņi šeit pavadījuši jau vairāk nekā četrus gadus, nesazinoties ar latviešiem? Kas šogad mainījies, ka turpmāk viņi sazināsies latviešu, nevis krievu vai angļu valodā?
Mācību izmaksas izraisa jautājumus ar to, ka tās nav par mācību gadu, bet par 160 mācību stundām vienam apmācības līmenim. Latvijā noteikti seši līmeņi no A1 kā zemākā līdz C2 kā augstākajam. Likumīgi ir tā, ka cilvēki drīkst uzsākt nākamo mācīšanos uz valsts rēķina augstākā līmenī tad, ja sekmīgi nokārtojuši eksāmenu pēc mācīšanās zemākā līmenī. Formāli ņemot, ieceļotājiem jeb kā savādāk bez latviešu valodas palikušiem pieaugušajiem ir tiesības uz visiem sešiem valsts apmaksātiem kursiem, bet veselais saprāts saka, ka valodu daudz labāk apgūt, šo valodu lietojot, nevis mācoties. Ja kādā brīdī vajag ne vien prast valodu, bet uzrādīt dokumentu par prasmi augstā līmenī, tad tāds eksāmens jāatkabina no fiktīvas mācīšanās.
Šeit nav uzskaitītas visas sastāvdaļas juceklim ar latviešu valodas mācīšanu pieaugušajiem. Te sniegti tikai uzskatāmākie piemēri problēmām, kuras atrisināt apsolījās IZM ierēdņi. Par to viņi prasīja miljonu eiro un desmit gadus, lai izveidotu datu bāzi, kurā ierakstīt katru pieaugušo, kurš sācis mācīties latviešu valodu uz valsts rēķina, ieskaitot šeit arī Eiropas Savienības fondu, pašvaldību un citu labdaru naudu. Saeimas deputātu uzbrēcienu dēļ šis process tika pasteidzināts līdz solījumam palaist datu bāzi ekspluatācijā šā gada vidū. Tomēr prasītais miljons šā gada budžetā piešķirts netika. Tā vietā būšot apmēram 700 tūkstoši eiro no kārtējās ES fondu pārdalīšanas. Ar to pietikšot, lai datu bāzes izmantošanu paziņotu par sāktu. Tāda ir standartprakse Latvijas pārvaldes aparātā, ka par ES naudu uztaisa jebko no veloceliņa līdz datorprogrammai un pēc tam šo pusfabrikātu izmanto vai neizmanto atkarībā no tā, vai atrodas pietiekami daudz naudas, gribas (ieinteresētības) un tehnisko iespēju projekta pabeigšanai un ievadīšanai ekspluatācijas režīmā.
Datu bāzei likumīgo pamatu nodomāts piešķirt ne ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem, bet tikai ar protokollēmumu, kas apstiprinās IZM informatīvo ziņojumu par latviešu valodas mācīšanu pieaugušajiem. “Esam virzījuši ziņojumu datu portālā apspriešanai,” deputātus informēja IZM valsts sekretāra vietniece Lana Frančeska Dreimane. Līdz šim process virzījies tik lēnā gaitā, ka ziņojuma izskatīšanas iekļaušana valdības darba kārtībā šķiet tāla. Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris apjautājās, vai pie vainas nav valdības vairīšanās pieņemt lēmumu, kura izpilde prasa miljonu eiro uzreiz un tālāk nezin cik datu bāzes uzturēšanai izmantojamā kārtībā.
Droši vien, ka jautājums par naudas taupīšanu gūst aizvien lielāku nozīmi, taču iespējami vēl vismaz divi citi iemesli, kas kavē ziņojuma nonākšanu valdības darba kārtībā.
Pirmkārt, ir labuma guvēji no tā, ka nauda valodas mācīšanai tiek norakstīta pašreizējā veidā. Proti, pirmie rindā uz latviešu valodas mācīšanu stājas tie, kuri nekautrētos tādā pašā veidā un ar tādiem pašiem panākumiem mācīt arī kvantu mehāniku. Nosacījums tāds, lai apmācāmos neviens nevar dabūt rokā un pārbaudīt, ko šie iemācījušies un vai vispār mācījušies. Ja IZM datu bāze tiks uztaisīta un izrādīsies darboties spējīga, tad tā apdraudēs šādu biznesu.
Otrkārt, ziņojuma akceptēšana kaut netieši akceptētu imigrantu plūsmu, uz kuras izsekošanas rēķina datu bāze sevi atpelnītu. Citiem vārdiem sakot, datu bāzei būtu jāapliecina, ka apmācītie cilvēki paliek Latvijā, jo nevar taču tērēt nodokļu maksātāju naudu ar mērķi turpmākajos 100 gados dot zināšanas par latviešu valodu 0,000X% pasaules iedzīvotāju. Turklāt būtu ļoti jāpapūlas, lai atrastu kaut dažus dīvaiņus, kuri tik tiešām mācīsies mazmazītiņas un izmirstošas tautiņas valodu bez garantijām, ka viņi vēl paspēs ar šīs valodas palīdzību gūt iztikas līdzekļus, kas iespējams vien tad, ja viņi dzīvos Latvijā.
Pēc komisijas sēdes G. Kūtris “Neatkarīgajai” teica, ka ne koalīcijā, ne vispār starp politiķiem, kuri Latvijā kaut ko nosaka, viņš neesot manījis nekādas vienošanās, cik cilvēku Latvijai jāuzņem, lai saglabātu valsts dzīvotspēju par spīti iedzīvotāju izmiršanai. Ja tā, tad nav nosakāms statuss skaitļiem, kādus nosauca LVA direktore Inita Vītola (attēlā):
-Veidojot konceptuālo ziņojumu, mēs arī veicām sākotnējos aprēķinus: viena lieta ir esošo kursu piedāvājums un valodas apguvēju skaits, otra lieta ir potenciālās valsts vajadzības jauniebraucējiem un Latvijā jau dzīvojošiem iebraucējiem. Potenciāli, ņemot vērā imigrācijas tendences, tie gadā būtu 10-14 tūkstoši valodas apguvēju. Te vēl jāņem vērā tas, ka 75% no valodas apguvējiem atzīst, ka viņi grib turpināt valodas apguvi, bet tas apstājas A2 līmenī lielākajai daļai. 50% grib apgūt B līmeni, 10% grib apgūt C līmeni. Šī statistika ļauj prognozēt gan kopējo, gan katrā līmenī valodu apgūstošo skaitu.
Acīs krītoša ir atbilstība starp I. Vītolas nosauktajiem 14 tūkstošiem un statistiķu verificēto Latvijas iedzīvotāju dabisko kustību 2024. gadā ar 26,7 tūkstošiem mirušo un 12,9 tūkstošiem dzimušo: 26,7-12,9=13,8.
