Dāmokla zobena ēnā

Nevaru piekrist viedokļiem par to, ka nav jēgas parakstīties par Saeimas atlaišanu, jo ārkārtas vēlēšanu gadījumā Saeimas sastāvs būtiski nemainīsies, jo vēlētāji būs tie paši.

Visupirms, nav viena pareizā viedokļa, vai jāparakstās par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu vai ne. Katram var būt savi apsvērumi, savas intereses, savas simpātijas un antipātijas šajā Saeimā un koalīcijā, kas sakņotas subjektīvās sajūtās, pieredzē, draugu lokā, informācijas analīzē, tās vai citas partijas solītajos vai sniegtajos labumos, ko nodrošina piederība noteiktai sociālajai, profesionālajai, teritoriālajai grupai, nodokļu maksātāja tipam, indivīdam. Arī par daudz diskutēto politiķu attieksmi pret mediķiem attieksme var būt un ir dažāda - vieni nosodīs pašu pieņemta likuma nepildīšanu, nepietiekami aktīvu rīcību ilgstoši noplicinātās veselības aprūpes glābšanā, kur mediķu atalgojums ir viens no elementiem, kā rezultātā jau izveidojies māsu un noteiktu specialitāšu ārstu trūkums valsts sektorā un jo īpaši reģionos, no kā cieš pacienti. Citi dos priekšroku citām budžeta vajadzībām vai, sastapušies ar pašu negatīvu pieredzi veselības aprūpē, apšaubīs nepieciešamību palielināt mediķu atalgojumu vai liet arvien vairāk naudas nesakārtotā sistēmā. Daļa taisnības ir abām pusēm. Līdzīgi attieksmē pret administratīvi teritoriālo reformu, kurai ir savi plusi un savi mīnusi, par kompensējamo zāļu ierobežojumu ieviešanu, skolu tīkla reformu u. c. Ja vieniem jaunās slotas slaucīšana, ar uzpirkšanas, mobinga vai vienkāršu durvju parādīšanu iepriekšējiem iestāžu vadītājiem un pusvadītājiem, to vietā ieliekot savējos, šķiet amorāla un savtīga, tad citi aplaudē «veco vēžu» nomaiņai...

Bet nevar piekrist, ka nekas nemainīsies. Kopš Saeimas vēlēšanām vēlētāju attieksme pret virkni partijām, redzot tās darbībā, redzot to iekšējos kašķus, solījumu un darbu nesakritību, profesionalitāti vai tās trūkumu atbildīgos amatos un lēmumu pieņemšanā, izmaiņu virzīšanā, arvien redzamāko saistību ar korupciju, un vēlētāju viedoklis mainās. Un tas ir redzams partiju reitingos. Izteikti cietusi, vairāk gan pateicoties skandāliem Rīgas domē, ir Saskaņa, kuras reitings krities teju uz pusi. Protams, gan no Saskaņas, gan citām partijām novērsušos vēlētāju liela daļa kļuvuši par neizlēmušajiem, un nav teikts, ka daļa neatgriezīsies pie savas iepriekšējās izvēles, tomēr pastāv liela iespēja, ka daļa Saskaņas balsu aiziet kādai citai partijai. Līdzīgi KPV LV, kas izšķīdusi pa vīlēm un pēc vēlēšanu uzrāviena palikusi kā balons ar izlaustu gaisu, kurš toties tagad kā Sivēntiņa dāvana labi ieiet Vinnija Pūka izēstajā medus podiņā. Kas uzsūktu KPV LV vēlētāju, šodien nav iespējams pateikt, jo lielā mērā būtu atkarīgs no priekšvēlēšanu kampaņām. Savukārt partijām būtu liela dilemma, vai ārkārtas vēlēšanās, kuras lielā mērā notiktu dēļ partiju dāsno, bet nereālo solījumu nepildīšanas, atkal startēt ar iepriekš augļus nesušo populismu, jo īpaši, ja tas vēl četru gadu termiņā tiks atalgots ar milzīgu partijas dotāciju no valsts budžeta, vai tomēr neriskēt ar vēlētāju kārtējo pievilšanu! Uz KPV LV, Saskaņas un JKP atbalsta krituma rēķina, iespējams, ka Saeimā varētu iekļūt Latvijas Reģionu apvienība un varbūt pat Progresīvie, varbūt kādu mandātu vairāk saņemtu Jaunā Vienotība un ZZS. Bet tās ir tikai izmaiņas partiju nosaukumos, un vietā jautājums, vai šīs būtu pietiekami kvalitatīvas izmaiņas?

Galvenais jautājums - vai ārkārtas vēlēšanas būtu grūdiens politikas kvalitātes virzienā? Kas mainīsies, pamainoties partiju mandātu sadalījumam, daļēji arī deputātu sastāvam? Diemžēl konkurence politiskās elites galā, nobriedušu lēmumu pieņēmēju un ne tikai runāt, bet arī darītspējīgu politiķu vidū ir pārāk maza, lai tajā gaidītu būtiskas izmaiņas. To labi redzējām valdības veidošanas procesā, kad jaunie vairāksolītāji pēc dotās iespējas veidot valdību nokrita ar pakaļu peļķē, sašāva kājas sev un potenciālajiem partneriem, kurus vispirms redzēja kā konkurentus, līdz nonāca līdz «vecajam labajam» Krišjānim Kariņam, par veselības ministri ielika veco vēzeni Ilzi Viņķeli, kuru vēlētāji bija izsvītrojuši un gribēja redzēt tālāk no varas. Jā, būs varbūt daudz jaunu vagonu, kā tagad Saeimā un pat valdībā, kuru kvalifikācija ministra amatam ir stipri apšaubāma, neraugoties uz augsto pašvērtējumu. Politiskā konjunktūra un kultūra, politikas pievilcība nav tik būtiski mainījusies, un arī bezdarbs nesit tik augstu vilni, lai daudzu jomu profesionāļi pēkšņi šturmētu Saeimu. Arī no pieprasījuma viedokļa raugoties, sabiedrības politiskajā izglītotībā, interesē par procesiem nav milzu lēciena, lai vēlētāji kardināli mainītu savas izvēles.

Un tomēr ir labi, ka šī parakstu vākšana par Saeimas atsaukšanu kā Dāmokla zobens karājas virs politiķu, jo īpaši koalīcijas un valdības galvām. Parakstīšanās temps pēc pirmo dienu uzrāviena budžeta pieņemšanas laikā ir būtiski samazinājies, bet - krāns pil, trauks pamazām pildās, un pat labi, ka tas nenotiek strauji. Parakstu vākšana var turpināties līdz pat 2020. gada 14. novembrim. Līdz tam varai būs jāturpina risināt ne tikai konflikts ar mediķiem, pedagogiem un pašvaldībām, bet arī jāizveido nākamā gada budžets, kurā diez vai iztiks bez nodokļu celšanas. Atvērtā parakstu vākšana var darboties kā brīdinājums koalīcijai trīs reizes padomāt, pirms kārtējo reizi nepildīt likumus, tas var kalpot par stimulu tam, lai ar budžetu un citām reformām saistītie lēmumi notiktu, maksimāli ievērojot plašākas sabiedrības intereses, lai notiktu dialogs, lai nebūtu vairs tādu savtīgu lēmumu kā septiņkāršota partiju finansēšana. Katra kārtējā varas augstprātība un alkatība, problēmu iestumšana atvilktnē var uzpūst gruzdošās ogles un katalizēt trūkstošo parakstu uzlikšanu referenduma ierosināšanai un, kas zina, varbūt pat Saeimas atsaukšanai. Jāņem vērā, ka pašlaik portālā latvija.lv parakstās tie, kas regulāri lieto internetu, internetbanku, bet cik nav gados vecāku cilvēku, kuriem šāda autentificēšanās līdzekļa nav, bet kuri varētu būt aktīvi referendumā, kurā varēs piedalīties viņiem pazīstamā formātā?