Digitālā laikmetā ņirgāties par tautu nedrīkst

 
©F64

TV3 ziņu dienesta žurnālists Jānis Eglītis valsts svētku priekšvakarā sociālajā vietnē Twitter ierakstīja: «Ēdu vakariņas. Šajā laikā (aptuveni stunda) par referendumu Saeimas atlaišanai parakstījās 408 cilvēki! Es ieteiktu Kariņam apsvērt, vai tomēr tos 60 miljonus nevar atrast, pie viena grozot Veselības finansēšanas likumu. Pretējā gadījumā var sanākt maksāt daudz augstāku cenu.»

Par ko satraucies TV3 žurnālists? Īsi pirms valsts svētkiem, ceturtdien, Saeima pieņēma strīdīgi vērtējamu valsts budžetu 2020. gadam. Jau nākamajā dienā Centrālajā vēlēšanu komisijā tika iesniegts pieteikums par parakstu vākšanu, lai rosinātu referendumu par Saeimas atlaišanu. Līdz 18. novembra pusdienlaikam, kad rakstu šīs rindiņas, par Saeimas atlaišanu parakstījušies jau vairāk nekā 25 000 cilvēku. Kas notiek?

Kad 2011. gadā Saeima pieņēma grozījumus likumā par tautas nobalsošanu, tad varas turētājiem likās, ka nu viņi būs absolūtā drošībā un vēlēšanu starplaikā varēs darīt, ko vien gribēs. Lai izsludinātu referendumu, tajā skaitā par Saeimas atlaišanu, jāsavāc 1/10 daļa visu balsstiesīgo, tas ir, vairāk nekā 150 000 notariāli apstiprinātu parakstu. Faktiski neizpildāms uzdevums. Taču viss mainījās 2016. gada 1. martā, kad par līdzvērtīgu atzina arī elektronisko parakstu portālā Latvija.lv. Tā kā šajā portālā var autentificēties caur savu bankas kontu, tad parakstīties par Saeimas atlaišanu, neatejot no datora, var ikviens, kuram ir savs konts kādā no Latvijas bankām.

Kas izraisījis šo sabiedrības protesta vilni? Varas «elite» un tās nekritiskie slavinātāji meklē kādus mistiskus organizētājus, taču nekādi negrib saprast, ka parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu izcili organizē pati valdošā koalīcija ar savu bezprecedenta ciniskumu. Galvenais sabiedrības neapmierinātības cēlonis ir valdošo politiķu augstprātība un maldīgā pārliecība, ka tā var darīt, ko vien grib, un par to tai nekas nebūs.

Tātad pēc būtības. Pirmkārt, Saeima demonstratīvi nepildīja pašas pieņemto likumu par veselības aprūpes darbinieku finansējumu. Otrkārt, Saeima astoņas reizes palielināja finansējumu sev (partijām). Šādu palielinājumu citādi kā vien par bezkaunīgu nosaukt nevar. Normāli būtu, ja šis likums būtu attiecināms tikai, sākot ar nākamo Saeimu.

Šī nav pirmā reize, kad valdošā «elite» demonstrē klaju visatļautību. Sabiedrība apjauš, ka tik bezkaunīga politiķu darbība ir jāsoda. Pretējā gadījumā valdošo cinisms un bezkaunība tikai augs augumā. Tāpēc, atbilstoši Trešajam Ņūtona likumam, katra darbība rada atbilstošu pretdarbību, kas izpaužas kā parakstīšanās par Saeimas atlaišanu.

Vara arī nesnauž, un publiskajā telpā notiek aktīva parakstu vākšanas diskreditācija. To veido vairāki elementi, kurus vieno viens centrālais motīvs. Proti, tiek uzturēta pārliecība, ka ir viena «pareizā» (valdošo) patiesība, bet visi citi, kas domā «nepareizi», ir tumši, naivi, neizglītoti ļautiņi, faktiski atkritumi (basket of deplorables, H. Klintone).

Tā vietā, lai paskatītos spogulī, valdošās šķiras pārstāvji meklē citus vainīgos tam, ka sašūpojies varas tronis. Viņi cenšas norādīt, ka šo parakstu vākšanu ierosinājušas kaut kādas odiozas personas. Kāda gan nozīme, kurš formāli uzsācis šo Saeimas atlaišanas procesu? Kāda atšķirība - Jānis vai Pēteris?

Tāpat retoriski tiek jautāts - kuri tad būs labāki? Jau pati par sevi šāda jautājuma uzdošana ir pilnīgi destruktīva, jo nozīmē atļaujas došanu valdošajiem darīt pilnīgi jebko. Vara arī turpmāk varēs darīt jebkuras muļķības un nekrietnības, jo «citu, labāku, jau mums nav». Vai tad, kad ko līdzīgu saka vīra piekauta un pazemota sieva, šā jautājuma uzdevēji jautā līdzīgi?

Visbeidzot ar visziņa izteiksmi sejā tiek viltīgi jautāts: «A, jūs zināt, kas ir ieinteresēts, lai šo Saeimu atlaistu?» Uz šo «viltīgo» jautājumu visprecīzāk atbild profesors Juris Rudevskis: «Ja kāds man jautātu: «Vai jūs zināt, kurš ir ieinteresēts Saeimas atlaišanā?» - es vienkārši atbildētu: «Es». Un patētiskais smadzeņu masāžas seanss izbeigtos, tā arī nesācies.» Patiesi, katrs atbild par sevi. Ja kādam varas politiķu darbības stils izraisa nepatiku, tad viņam ir visas tiesības šos politiķus pārmācīt. Tā arī ir galvenā šā pasākuma jēga. Atgādināt politiķiem, ka viņi nedrīkst spļaut virsū saviem vēlētājiem un uz tautu skatīties no augšas. Demokrātija nenozīmē, ka reizi četros gados tā sauktie politiķi var izlikties, ka tautu uztver nopietni, bet pārējā laikā to ignorēt, raucot degunu. Digitālajā laikmetā ņirgāties par tautu vairs nedrīkst.

 

Abonē