Manuprāt, apbalvošanas ceremonijas līdzinās skolas izlaidumiem - iesaistītajiem tas ir liels un svarīgs notikums, kamēr pārējie novērtē kleitas un frizūras, cenšoties nepalaist garām, kad diplomu/balvu saņems paša favorīts un cītīgi gaidot, kad beidzot visām runām un pateicībām pienāks gals.
Tikko svinīgās ceremonijās tika sadalīti Kristapi kino censoņiem un Spēlmaņu balva teātra ziedam. Skaidrs, ka kultūras darbiniekiem tas bija emocionāls, krāšņs, gaidīts notikums neatkarīgi no konkrētajām norisēm uz skatuves. Domāju, neviens neapvainosies, ja teikšu, ka ceremonijas gaita pašiem kultūras darbiniekiem tomēr bija otršķirīga, jo galu galā visa pamatā bija balvu sadalīšanas azarts.
Taču problēma (ja tā vispār piedienētos teikt) ir tajā, ka apbalvošanas ceremonijas tika ļauts vērot arī "skatītāji no malas" pie saviem televizora ekrāniem. Un te patiesi rodas retorisks jautājums: vai pasākumu scenāristi, režisori un veidotāji kādā brīdī maz iedomājās arī par "vidējo-statistisko" skatītāju no malas?
Pēc Spēlmaņu balvas pasniegšanas ceremonijas soctīklus pāršalca atšķirīgi viedokļi par piedzīvoto. Kamēr vieni ceremoniju nodēvēja "par baudāmu, oriģinālu notikumu", tikmēt dzejniece Māra Zālīte pauda pretēju viedokli: "Neprofesionāli paviršs, provinciāli polipofigistisks pasākums. Milzīgi ētera laika zaudējumi ar tukšu drebelēšanos, stostīšanos ( lai piedod, Ivars, jo vispār viņš ir labs aktieris), un “parka” neveiklo trilleri. Visbēdīgāk, ka pašiem rīkotājiem, kas pūta un dega, viss liekas kārtībā. Es nerakstītu, bet atceros, piem., Mārtiņa Meijera rīkotos svētkus." Un viņas viedoklim netrūkst piekritēju.
Būtībā, ar nedaudziem izņēmumiem, šķiet, lielākoties šīs ceremonijas ir veidotas tikai zālē sēdošajiem un nereti pat tiem sejās vērojama garlaicības ēna. Žetons Meijeram, kuram tiešām pagājušajā gadā izdevās padarīt ceremoniju dzīvāku, taču nu izskatās, ka šādi gadījumi ir tikai atsevišķi "veiksmes stāsti". Protams, pasākuma režisoram ir dots grūts uzdevums un šādu ceremoniju veidošana prasa neiedomājamas spējas. Bet varbūt tad vajag apdomāt, vai spēj ko tādu vispār paveikt, pirms uzņemties šo svarīgo pienākumu.
Diemžēl, dažādu balvu pasniegšanas ceremonijas visā pasaulē tiek uztvertas neviennozīmīgi - vairumā gadījumu tās ir garas, stīvas, pompozas un tajās trūkst viegluma, kas ļautu ar neviltotu interesi tās baudīt arī mums - klāt neesošajiem, ballītes atmosfēru neizjūtošajiem, "parastajiem mirstīgajiem". No šīs hroniskās "kaites" vaļā netiek pat Oskari, kuri nespēj atbrīvoties no stīvuma un neveiklības.
Tad nu rodas jautājums - vai šo ceremoniju organizatoriem, zinot, ka pasākumu rādīs televīzijā, nevajadzētu padomāt arī par to, lai mums - "skatītājiem no malas" būtu interesanti? Lai mēs justos it kā būtu ielūgti uz balli. Lai mēs sajustu kaut nelielu daļiņu tās pacilātības, svētku atmosfēras, kas valda zālē. Vai arī ir otrs risinājums - varbūt šīs ceremonijas vienkārši nevajag translēt tiešraidēs? Varbūt prātīgāk būtu garo tiešraidi prasmīgi samontēt, trīs četras stundas "saspiežot" dinamiskā, raitā divu stundu pasākumā. Kādēļ ne?
