Cilvēks, kurš atver skolu, aizver cietumu

 
©F64 Photo Agency

Redz, raksta, ka skolu tīkla sakārtošanas ietvaros izglītības ministre Ilga Šuplinska grasās daļēji slēgt trīspadsmit no astoņpadsmit Daugavpils skolām. Es atbalstīšu šo ideju, līdzko redzēšu profesionāli pamatotu un katrā gadījumā konkrētu, izglītības būtībai, nevis kaut kādai «atbilstībai prasībām» pakārtotu viedokli. Es gribu zināt – kādu konkrētu labumu (zināšanu apjoma, sociālās atdeves, kultūras... aspektos) Daugavpils jaunieši gūs no šīs idejas. Vai šie bērni tiks labāk sagatavoti pasaulei, vai tie vairāk mīlēs savu dzimto pusi utt.

Kamēr man tas netiek darīts zināms, es šādas idejas uzskatu tik vien kā par stulbumu. Arī tāpēc, ka pat drūmajos padomju laikos un, sevišķi, kādu īsu brīdi esot Tupoļeva konstruktoru birojā mani mācīja atbildēt par katra sava vārda lietišķo un perspektīvo kvalitāti. Labi mācīja. Tāpēc es šo mūsu izglītības un veselības aizsardzības amatpersonu provinciālās, diletantiskās ambīcijas patlaban lāgā nespēju saprast. Dodiet tām nopietnu valstisku segumu - sapratīšu! Garantējiet, ka jaunais modelis ļaus skolotājam perfekti tikt klāt katra (!) bērna līmenim (citādi bērns nez vai sapratīs, kas tas ir - mācīt un mācīties) - un es to pieņemšu!

Taču pagaidām es, redz, dodu priekšroku domai, ko savulaik izteica Viktors Igo: «Cilvēks, kurš atver skolu, aizver cietumu.» Turklāt, lasot oficiālos tekstiņus par tā saukto kompetenču pieeju izglītībai, atcerējos Mahatmas Gandija sacīto, ka «vārdu un nozīmju zināšana vēl nav izglītība». Turpat Bertrans Rasels: «Cilvēks piedzimst neziņā, nevis stulbumā. Cilvēkus stulbus padara slikta izglītība.» Man pagaidām šķiet, ka tiek paredzēta izglītības mēroga un dziļuma redukcija. Ja tā nav, kas jums liedz man iebilst? Esmu gatavs publiskai diskusijai ar ikvienu no izglītības sistēmas funkcionāriem. Jūs it kā esat profesionāļi, es - tikai skolotājas dēliņš. Jums būs viegli nolikt mani kaktā. Bet pagaidām man diemžēl šķiet, ka es attieksmē pret jūsu sistēmas pašreizējo situāciju uzvedos pretēji tam, ko ieteica Marks Tvens: «Nekad nemāci cūku dziedāt. Tu tērē laiku un garlaiko cūku.»

Ja jau tiek rakstīts, ka «skolu tīkla sakārtošanas nepieciešamību ietekmē daudzi faktori, taču visbūtiskāk demogrāfiskais un nodarbinātības. Tāpēc skolu tīkla sakārtošanā īpaši svarīgi objektīvi izvērtēt skolu attīstības iespējas tieši reģionos, kur abi minētie fakti ir nelabvēlīgāki nekā lielajās pilsētās un administratīvajos centros», vai nebūtu saprātīgi un profesionāli pamatot, kas tieši, kādi cēloņi ir šo divu faktoru aktualizācijas pamatā? Vai pie vainas te nav varas, valsts politika? Vai valsts līmenī it nekas nav jāmaina, lai cilvēkiem arī Latvijas nomalēs būtu darbs un bērni dzimtu ar labām nākotnes izredzēm tajā vietā, kur dzimuši? Varas, politiķu atbildība, pirms muldēt par «skolu tīkla sakārtošanu», ir skaidri un gaiši jādefinē pilnā šīs atbildības spektrā un apjomā.

Vēlreiz uzsveru - ja deklarācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta darbību tiek akcentēta: «izglītības kvalitāte, pieejamība un konkurētspēja; zinātnes un pētniecības rezultāta komercializācija un pārnese tautsaimniecības jomu attīstībā; sporta nozares pārvaldības un finansēšanas modeļa pilnveidošana», tad man gribētos redzēt arī šo tēžu profesionālu, reālpolitisku pamatojumu.

Pagaidām es piekrītu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka piedāvātā modeļa būtiskākais trūkums ir tas, ka tas veidots, «par pamatu ņemot ekonomiskā izdevīguma principu, kas attiecināms nevis uz sistēmas sakārtošanu pēc būtības, bet gan uz īslaicīgu efektu pedagogu atalgojuma ietaupījumā un uz arhaisku, dzimtbūšanas sistēmai raksturīgu domāšanu».

Un vēl man savā pieticībā gribētos, lai kaut cik profesionālā līmenī tiek atklāts kaut vai vārdu «naudas efektīvs izlietojums» pamatojums saistībā ar bērniem, skolām un valsts izglītības sistēmu. Un - vai tad izglītības praktiķu, vai tad varas aprindās nav zināms Ministru kabinetā iesniegto grozījumu Izglītības likumā saturs un jēga? It kā tas rada iespēju vērtēt, ko katrai Latvijas vietai nozīmēs «pieļaujamā izglītojamo skaita reglamentācija» skolās. Tad kāpēc, piemēram, Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps faktiski pāradresē atbildi uz Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas vēstuli Izglītības un zinātnes ministrijai, nevis sniedz skaidru Valsts prezidenta kancelejas viedokli? Tas tikai pastiprina manas domas par to, ka valsts politika šajā jomā paredz mentālu nācijas degradāciju.

 

Abonē