Vai mēs jau jājam uz beigtiem zirgiem?

Atklāti sakot, trīspadsmitajā Saeimā man nav nevienas partijas, kuru es varētu cienīt tās politiskās un valstiskās stājas dēļ.

Koalīcijas partijas es uzskatu tik vien kā par politiskiem pusfabrikātiem, kuri nespēj pat tik daudz kā daudzmaz reljefi iezīmēt savas politiskās sejas kontūras. Ja tam nepiekrītat, esmu ar mieru ar jums katrā laikā par šo tēmu publiski diskutēt.

Taču spilgtākais politiskās devalvācijas piemērs man patlaban šķiet Saskaņa. Es nesaprotu, kā viena organizācija ar savu, visai stabilu, elektorātu var pamanīties šo elektorātu nodot. Esmu runājis nu jau vairāk nekā ar simtu Saskaņas vēlētāju. Un nomācošā vairumā tie sevi ne tuvu nedeklarē kā kaut kādu prokremlisku, Latvijas neatkarību noliedzošu kontingentu. Tie vēlas integrēties mūsdienu Latvijas sabiedrībā, saglabājot savu mentālo, etnisko identitāti. Un te es viņiem piekrītu. Vai tie čigāni, vai tie poļi, vai tie krievi - visi viņi būs daudz uzticamāki Latvijas valstij un daudz organiskāk iekļausies tās sabiedrībā, ja tiks respektēta viņu patība. Taču man liekas, ka Saskaņa, kura reiz itin kā teicās pārstāvam lielu šo vēlētāju grupu, pēdējā laikā ir šīs attiecības no dabiskām vērtusi par kroplām. Savā ziņā es teiktu, ka līdz ar «aiziešanu varā» no saviem vēlētājiem ir atsvešinājusies arī Zaļo un zemnieku savienība un pat Nacionālā apvienība. Kas notiek? Vai vara jau kļuvusi tik dārga, ka var sākt aizmirst tautu (ko citu apliecina varas partiju «filozofēšana» par 2020. gada budžetu)?

Mēģinot apjēgt kopainu, atcerējos dakotas indiāņu gudrību: «Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost.» Vai minētie politiskie spēki spēs pozitīvi atdzimt vai arī turpinās barot savus beigtos zirgus, es nezinu. Tad man būtu jādefinē šie atdzimšanas resursi mūsu - pilsoņu kopumā. Pagaidām es to nespēju. Es gan daļēji pieņemu, piemēram, mācītāja Pētera Sproģa pirms vairāk nekā gada rakstīto: «Es joprojām esmu un būšu pārliecināts, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Kaut arī daudz lēnāk nekā gribētos, tomēr tās tuvojas. Beigsim reiz gaidīt kārtējo jauno un ideālo partiju, kurā darbosies tieši tādi paši cilvēki kā ikviens no mums. Mums jau bijuši gana daudzi «prinči uz baltā zirga», kuri plānojuši glābt Latviju. Taču tad, kad šāds «princis» iejāj politikā, līdz galam nonāk tikai zirgs. Lai pa kuras partijas durvīm kāds izvēlētos ieiet politikā, visas durvis ved uz vienu un to pašu «politisko baseinu», kurā ir viens un tas pats «ūdens», kurā veidojas Latvijas politika. Negaidīsim ideālu laiku, partiju vai apstākļus, iesaistīsimies!» Aicinājums ir vietā, tomēr - es nesauktu vēlētājus kāpt uz beigta zirga. Patlaban es viņus aicinātu īpaši domāt par to, vai tajā, ko piedāvā esošais politiskais spektrs, ir skaidri redzamas viņu gaišās nākotnes izredzes.

Ja nav, tad es lietas labā akcentētu tās idejas, kuras ne tik sen progresīvai Latvijas valsts pārvaldes un valsts attīstībai piedāvāja vairāki gudri cilvēki. Piemēram, Valdis Turins (Jābūtības manifests, 2019., jūlijs): «Izstrādāt patiesi neatkarīgas Latvijas Tautas EKO-valsts projektu. Sagatavot un pieņemt tās Satversmi (..) Nekavējoties depolitizēt pilsonisko sabiedrību, respektīvi - degradēt politiskās partijas līdz nevalstisko organizāciju statusam. Ieviest Tiešo demokrātiju. (..) Nodalīt privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem no valsts. Likumdošanas ceļā likvidēt visas cilvēka un sabiedrības koruptīvās, sociālās, politiskās un ideoloģiskās paverdzināšanas formas. (..) Zinātni un zināšanas pakārtot cilvēkam. Apzināties, ka zinātne un zināšanas, tāpat kā māksla un kultūra, nav ražošanas vai peļņas resursi. Cilvēks ir tiešais un vienīgais to mērķis un jēga.» Vai Andris Kazinovskis: «Kardināli jāmaina valsts pārvaldes principi, jāveic izmaiņas Satversmē. Nepieciešams pieņemt jaunu Saeimas vēlēšanu likumu, kurā būtu reglamentēta jauktās vēlēšanu sistēmas ieviešana. (..) Likumdošanas kārtībā nodrošināt administratīvajiem reģioniem un vietējām pašvaldībām pastāvīgu un noturīgu budžeta veidošanas kārtību, neatkarīgu no centrālās valdības administrētā valsts budžeta.» Vai arī Valdis Šteins, kurš uzskata, 1993. gadā tika izveidota jauna valsts - Jaunlatvija. «Tai nav nekāda juridiska sakara ar 1918. gadā dibināto Latvijas Republiku. Pati vēsturiskā prakse ir nežēlīgi pierādījusi, ka šis jaunveidojums 17 gadu laikā nav varējis mūs aizvest uz Nacionālu valsti.» Vārdu sakot - laiks beidzot kāpt nost no beigtā zirga!