Nesen jau rakstīju par to, ka arī mani neapmierina 13. Saeimas, tajā tikušo partiju kvalitāte, to lēmējvaras līmenis. Varbūt man ir pat dažas idejas, kā situāciju varētu labot. Taču – es diemžēl neredzu resursus (ne idejiskos, ne cilvēciskos), kuri šobrīd spētu situāciju valstī (!) vērst (apvērst) uz labu principiāli un kvalitatīvi. Tāpēc es neparakstījos par ārkārtas vēlēšanām un šīs Saeimas atlaišanu. Diemžēl par to, kas labāks nāks vietā, par savu kvalitatīvu piedāvājumu nav domājis un to konkrēti definējis, šķiet, neviens (!) no tiem trīsdesmit (jau vairāk) tūkstošiem cilvēku, kuri parakstījās par ārkārtas vēlēšanām.
Kāds tad konkrēti ir viņu Latvijas nākotnes redzējums, kuru savā vairumā tie teicas mīlējam? Ja šāda redzējuma viņiem nav, ja viņi nespēj konkrēti nosaukt nākotnīgu politisko organizāciju vai vismaz raksturot, kā tā veidojama, tad ko visi šie ļaudis Latvijai piedāvā? Anarhiju? Bardaku? Kaut kādu iluzoru, aptuvenu, profesionāli nedefinētu situāciju? Ja tā, tad manā uztverē tas esošajos apstākļos var radīt politisku haosu, kas būtu vēl sliktāks variants nekā situācija 13. Saeimā.
Protams, Saeimas ārkārtas vēlēšanas radīs pelnītas (!) problēmas lielākajai daļai Saeimas partiju. To politiskā nākotne var tapt norakstīta. Taču esošajā situācijā šīs vēlēšanas radīs problēmas arī sabiedrībai, pilsoņu kopumam, jo var atkārtoties kārtējā «zīlēšana» kafijas biezumos bez jebkādas atbildības par savu izvēli. Tā ka - blakus savai nostājai Nost! lieciet pozitīvu Latvijas politiskās, parlamentārās nākotnes piedāvājumu.
Iespējams, maldīgi, taču patlaban es nesaskatu potenciālu tam, ka mūsu elektorāts, mūsu Latvijas pilsoņu kopums gribētu vai spētu principiāli atjaunot vai mainīt Latvijas politisko eliti. Ja domājat citādi, formulējiet to, no kurienes tā mums te tomēr ir izaugusi. Jā, es jau sen uzskatu, ka politiskajām paaudzēm Latvijā bija jāmainās un varai jānonāk trīsdesmit un četrdesmit gadus veco rokās. Bet es neredzu pietiekami uzstājīgu un organizētu šo paaudžu cilvēku gribu varu ņemt. Tie izplūst un izšķīst varu noturējušo, varu vēl turošo padomju un postpadomju laika ļaužu kontingentā.
Turklāt - es nepiekrītu Zatlera kungam, kurš 2011. gadā rīkoja referendumu Saeimas atlaišanai, un Saeima tika atlaista, ka patlaban nav krīzes, tātad - nav iemesla Saeimas atlaišanai. Jā, varbūt krīzes nav Saeimas koalīcijā kā tādā, koalīcija tomēr ir tapusi, uz āru nav sevišķi redzamas iekšējās nesaskaņas, klanu cīņas... (Atšķirībā no Rīgas domes, kur ārkārtas vēlēšanas manā uztverē provocē visai seklas varas partiju kaprīzes.) Bet varas krīze valstī, manuprāt, ir visai dziļa. Kas tad cits, ja ne krīzes pazīme ir kārtējā manipulēšana, tirgošanās ar amatiem (FKTK)? Kas tad cits, ja ne krīzes pazīme ir pašas Saeimas, koalīcijas pārkāptie, saistībā kaut vai ar veselības aizsardzības finansēšanu pieņemtie likumi? Kas tad cits, ja ne krīzes pazīme ir kārtējās vēstis par to, ka amatpersonas atkal izmanto savus «krēslus» savtīgos nolūkos, vārdu sakot - zog? Man par krīzi liecina arī tautas kalpu uzstājīgā līmēšanās pie valsts budžeta. Turklāt es pie krīzes pazīmēm skaitu arī to, ka valsts vara jau ilgstoši nespēj adekvāti parūpēties par savu vēlēšanu komisiju darbiniekiem (atalgojuma samērīgums, iecirkņu pienācīgs nodrošinājums u.c.).
Tomēr - ne pilsoņu kopums, ne ar kādas politiskas organizācijas pagaidām neuzrāda nekādu pozitīvu alternatīvu esošajai situācijai. Un, kamēr tādas nav, manuprāt, nav arī nekādas jēgas Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Jā, paust taisnīgu protestu varbūt ir patīkami, ir patīkami iemest akmeni zaglīgas Saeimas logā, taču, ja tu kaut cik domā par šo valsti kā politiķis, kā saimnieks, tad tev ir jāzina, ko tu pats ar šo valsti iesāksi rīt.
Protams, protams, gan, piemēram, mediķu, gan skolotāju masveida protesti var būt pamats Saeimas demisijai. Un to viedoklis, kuri parakstījušies par Saeimas atlaišanu, parlamentam ir noteikti jārespektē, un tam jātop redzamam politikas kvalitātē. Koalīcijai, parlamentam ir jānovērtē šī protesta cēloņi pēc būtības un jāsniedz cilvēkiem atbilde. Domāju, ka savs viedoklis te jāpauž arī, piemēram, Satversmes tiesai. Katrā ziņā cilvēkiem, kuri pieprasa Saeimas atlaišanu, ir jāatbild ne tikai pieklājīgi, bet arī pēc būtības. Nosaucot to, kas tieši tiks mainīts parlamenta darbā, lai respektētu viņu pamatotās prasības.
