Politisko "šahistu" jokainie gājieni

 
©F64 Photo Agency

Piektdien dienas pirmajā pusē šķita, ka politiskās krīzes iedīgļi, kuri parādījās līdz ar tiesiski pretrunīgā 2020. gada valsts budžeta pieņemšanu, ir sekmīgi izravēti. Par veselības nozari atbildīgā Attīstībai/Par! (AP) nāca klajā ar priekšlikumu, kā atrisināt pretrunu starp pērn 13. decembrī Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Veselības aprūpes finansējuma likumā un šā gada 14. novembrī pieņemto likumu par valsts budžetu 2020. gadam. Uz pretrunu šajos likumos jau trešdien, 20. novembrī, LTV Rīta panorāmā norādīja Valsts prezidents Egils Levits un lika saprast, ka tā būs jānovērš jebkurā gadījumā.

AP priekšlikums bija vienkāršs - par 0,2% no IKP palielināt budžeta deficītu. Ņemot vērā, ka plānotais budžeta deficīts jau tā ir mazākais jaunās Latvijas vēsturē - 0,3% no IKP, šis priekšlikums šķita saprātīgs draudošās politiskās krīzes novēršanai. Taču AP nebija novērtējusi budžeta deficīta fetiša nozīmi Latvijas sabiedriski politiskajā mitoloģijā. Šis abstraktais, iedzīvotāju reālo dzīvi un labklājību absolūti neietekmējošais grāmatvedības rādītājs jau labi sen kā ieguvis valsts galvenā (sic!) makroekonomiskā indikatora statusu. Tas kļuvis kā dieveklis, kura vēlmju apmierināšanai neko nav žēl upurēt. Arī politisko mieru un stabilitāti, nemaz nerunājot par tādiem maznozīmīgiem niekiem kā mediķu pieticīgās prasības un likuma ievērošana. Palikdami uzticīgi savam totēmam, premjers un viņa partija Vienotība (8 balsis Saeimā) parādīja Viņķelei, Pavļutam un viņu partijai AP (13 balsis Saeimā) zobus. Nebūs tā, kā jūs teiksiet. Būs tā, kā mēs gribēsim. Un vispār, ministram jāstrādā, nevis jāmeklē nauda. Tā ka uzlabojiet savu darbu!

Ja kāds grib politiķu darbības salīdzināt ar šaha spēli un cenšas saskatīt viņu darbībās kādas tālejošu kombināciju pazīmes, tad atļaušos būt skeptisks. Visbiežāk politiķu gājieni ir ārkārtīgi primitīvi, un to sekas ir vāji izvērtētas. Ko pasaka Kariņš, aizrādot veselības ministrei, ka viņai neesot jānodarbojas ar naudas meklēšanu? Vai nu to, ka naudu meklēs viņš pats (ko līdz šim atteicies darīt), vai arī to, ka nekādu naudu nemeklēs. Proti, pastieps pretī vidējo pirkstu gan Valsts prezidentam, gan mediķu sabiedrībai, gan arī koalīcijas partnerei - AP. Briesmīgi gudrs, politiskā šaha čempiona cienīgs gājiens, vai ne?

Īpaši muļķīgā lomā tiek nostādīts prezidents, kurš budžeta pieņemšanas sakarā jau vienreiz paguva iesēsties peļķē, kad 11. novembrī LNT raidījumā 900” veselības aprūpes finansējuma likumu neapdomīgi salīdzināja ar likumu par labu laiku. Pēc budžeta pieņemšanas, iedziļinoties problemātikā, prezidents saprata pieļauto kļūdu (gan savu, gan likumdevēju) un 20. novembrī ierosināja Saeimai pretrunas likumos novērst. Ja valdība, koalīcija un Saeima šo prezidenta prasību ignorēs un prezidents šo ignoranci norīs (būs spiests norīt), tad viņš zaudēs vēl kādu daļu savas jau drupt sākušās politiskās autoritātes. Pavisam īsā laika posmā viņš būs vairākkārt mainījis savu pozīciju un beigu beigās piekāpies likuma pārkāpēju priekšā. Pavisam nesmuki. Es šeit pat nepieminu neapmierinātos mediķus, kuri 28. novembrī gatavojas nākamajam protesta vilnim, un parakstu vākšanu portālā Latvija.lv par Saeimas atlaišanas referenduma ierosināšanu.

Viss tas rada augsni politiskajai krīzei, kuru koalīcija ar premjeru priekšgalā pamanījās noorganizēt uz līdzenas vietas. Pie vairāk nekā 700 miljonu liela budžeta ieņēmumu palielinājuma noskopoties uz mediķu likumā apstiprinātajām prasībām, tā nudien ir baigā «gudrība». Protams, var izfantazēt, ka Vienotība izrēķinājusi, ka ārkārtas vēlēšanās tā varētu iegūt vairāk mandātu nekā līdz šim, bet es šādām konspirācijām neticu. Turpinot īstenot tikpat «gudru» politiku, Vienotībai drīzāk būtu jādomā par 5% barjeras pārvarēšanu.

Līdz šim koalīcija bija spējusi vismaz ārēji saglabāt mieru, savaldību un publiski izvairīties no ierastās plēšanās. Iespējams, ka saglabāt šo savaldību jau pavisam drīz varētu pietrūkt spēka. Pat ja AP norīs krupi un izliksies, ka nekas nav noticis, rūgtumiņš paliks. Agri vai vēlu kādam koalīcijas partnerim prātā var iešauties ķecerīga doma - vai ar esošo Saeimas sastāvu, ar esošo koalīciju vispār ir iespējams saskanīgs, jēgpilns darbs turpmākos trīs gadus? Varbūt šajā situācijā, kad sabiedrībā diskusijas par ārkārtas vēlēšanām ir jau sākušās, tās kļūs arvien iespējamākas? Varbūt jau laikus sākt tām vākt punktus un beigt nodarboties ar beigtā zirga vilkšanu sev līdzi?



 

Abonē